Neciešu vārdu "pavadītājs", saka Inta Villeruša. Nuja - vai tad tā būtu, ka viens gozējas un otrs pavada? Pianists koncertmeistars ir, vienalga, dueta, trio vai kora priekšnesuma pilnasinīga sastāvdaļa, kurš šaubīsies. Tiesa, gadās, ka radio pieteikumā izskan tikai tas gozētājies, nereti arī ir tā, ka viņa vārds slavenāks, taču patiesībā ik Lielās mūzikas balvas piešķīrums tai mazāk novērtētajai atskaņojuma daļai - pianistam - ir labs atgādinājums atcerēties, ka mūzika reti top tikai solista galvā. Visbiežāk tā gadās, kad solista galvā daudz nekā cita nemaz nav... Labas partnerības pamatā ir dialogs: ierosinājumi nāk no abām pusēm, pianists jūt solista elpošanu, domāšanu, savukārt solists ļaujas pianista tiecieniem drusku apvaldīt to bangojošo mākslu, likt nevainojamas formas ietvarā, padarīt atskaņojumu par pilnīgu mākslas darbu.
Ir bijis tā, ka Intai Villerušai viens otrs teicis - kā tad, tu jau gribi tikai tā, kā tu gribi. Tā nu vis gluži nav, atbild Inta, es gribu tā, kā autors grib. 80. gadu sākumā Arnolda Klotiņa veidotā radioraidījumā profesors Nilss Grīnfelds visatzinīgākajiem vārdiem raksturojis Intas Villerušas spēli un piebildis "Pianisti starp profesionālajiem mūziķiem ir tomēr visinteliģentākie, visattīstītākie, visizglītotākie un ar visplašāko redzesloku. No šāda viedokļa var tikai apsveikt, ja koncertmeistars ir saspēles vadītājs, no tā vienmēr iegūs kopiespaids." Tas nu skaidri teikts par Intu Villerušu.
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kamermūzikas katedras jubilejas izdevumā Aldis Liepiņš sauc Intu Villerušu par revolucionāri Latvijas koncertmeistaru vidē. Var saprast Aldi - līdz ar Intu Villerušu Latvijas mūzikā 70. gados it kā atvērās jauns logs, nevis nojaucot to, kas bija tradicionāli labs, bet gan piešķirot jaunu kvalitāti kamermuzicēšanas profesionālismam. Īpaši attiecībās starp dziedātāju un pianistu. To, ka Inta spēlējusi gan pūtējiem un stīdziniekiem, gan arī viena pati, - var redzēt simtos ierakstu, kas glabājas Latvijas Radio fonotēkā. Taču, ja vaicātu par pirmajām asociācijām, kas būtu raksturīgas, domājot par Intu Villerušu, iespējams, daudzi teiktu - cilvēka balss.
Pēc konservatorijas beigšanas 1969. gadā kādus gadus viņa strādāja par koncertmeistari Mūzikas akadēmijā, kā arī pie vīru kora "Dziedonis", piedalījās Mūzikas fonda un filharmonijas rīkotajos koncertos, un 1972. gadā sākās viņas, nu jau var teikt, leģendārais darbs Latvijas Radio. Intas skatuves partneru skaits mērāms pāri simtam, un zīmīgi, ka vismaz 60 personu šajā sarakstā ir dziedātāji.
Tikpat leģendārs ir viņas darbs Mūzikas akadēmijā, kas sākās 1975. gadā. No 1993. līdz 2006. gadam Inta bija Kameransambļa un klavierpavadījuma katedras docente. Audzēkņu sarakstā ir Lelde Paula, Aldis Liepiņš, Ilona Breģe, Inna Davidova, Madars Kalniņš, Harijs Bašs, Ieva Oša, Andrejs Streļajevs, Ilze Ozoliņa, Anete Veldre, Kristīne Paula, Dzintra Erliha, Agnese Egliņa, kuru Inta Villeruša uzskata par savu sekotāju koncertmeistara amata mākslā.
Ekspansīva līdz neprātam. Sirsnīga līdz augstkvēlei. Nesaudzīga kā bārdas nazis. Profesionāle līdz kaulam. Asums nav zudis. Viņai joprojām prasa padomu.