Marta nogalē visu Tallinu bija pārpildījusi mūzika – jau septīto reizi notika Tallinas Mūzikas nedēļa. Konferences, tikšanās, publiskas intervijas, dažādi šovkeisi, kā arī neskaitāmi koncerti – pasākuma programma bija pārbagāta un prātu reibinoša.
Lai gan kopējā pasākumu sērija stiepās visas nedēļas garumā, pats pasākuma kodols ilga no ceturtdienas pēcpusdienas līdz sestdienas vēlai naktij. Jāatzīst, ka teju simts koncertu, neskaitāmu tikšanos, konferenču, lekciju, diskusiju un citu pasākumu biezoknī noorientēties bija visai grūti - lai arī tika piedāvāti dažādi palīgi (iespēja izveidot savu programmu mājaslapā un aplikācijā, saņemt regulāras ziņas aplikācijas "Wire" čatā u.c.), apjukuma sajūta ik pa brīdim pārņēma visas nedēļas garumā.
Koncerti notika vairāk nekā trīsdesmit vietās - līdzās centrālajām koncertzālēm un klubiem mazāki šovi bija sastopami gan kafejnīcās, gan ierakstu veikalos, velosipēdu darbnīcās, lielveikalos un citur. Lai arī organizatori bija centušies grafiku izveidot maksimāli ērtu, vairākus koncertus sanāca palaist garām - diemžēl joprojām nav atrasta metode, kas ļautu cilvēkam būt divās vietās vienlaicīgi.
Ceturtdienas vakars sniedza spēcīgu atspēriena punktu visam festivālam. Ievērojamu klausītāju pulku un skatītāju atzinību izbaudīja latviešu grupa "Momend", kura pēdējā gada laikā ir kļuvusi par ļoti nopietnu spēlētāju indie lauciņā ne tikai mājās, bet arī ārpus Latvijas robežām. Labs apliecinājums tam ir nejauši satiktie cilvēki no Ņujorkas, kuri "Momend" dēvēja par saviem festivāla favorītiem.
Jēdziens Austrumeiropa ir novecojis, un TMN ir viens no soļiem rietumu virzienā.
Vēlāk naktī interesantu dejas mūzikas setu kādas pamestas rūpnīcas telpās sniedza arī latviešu bītmeikeris Mr. Myster (intervija ar mūziķi pieejama šeit) - paša Matīsa Runtuļa elektronikas trikus papildināja talantīgais džeza bundzinieks Rūdolfs Dankfelds un Matīss Repsis pie taustiņiem. Trio uzstāšanās bija muzikāli ekspresīva un aizraujoša - vairāk klausāma, nekā dejojama.
Taču ceturtdienas lielākais piedzīvojums bija baltkrievu apvienības "Super Besse" koncerts. Trio, kurš Latvijā bija viesojies jau iepriekš un nākamajā dienā pēc Tallinas koncerta uzstājās Valmierā, bet vēl dienu vēlāk arī Rīgā, strauji ieguvis atzinību un ievērību arī Eiropas mūzikas medijos.
Grupas skanējumu nepārprotami veido postpanka leģendu "Joy Division" ietekme, kas bagātināta ar elektronisku ritmu tumšās disko noskaņās un krievu valodā dziedātajiem, nihilistiskajiem tekstiem. Koncertā grupa ārdījās ar tādu atdevi, ka uz brīdi izdevās aizmirst to, cik lēta un tukša kļuvusi lielākā daļa mūsdienu rokmūzikas.
Piektdienas rīts sākās ar oficiālo atklāšanas runu, kas sastāvēja no festivāla galvenās organizatores, Igaunijas prezidenta un galvenā sponsora uzrunām. Galvenā organizatore un festivāla dibinātāja Helena Sildna savā runā minēja, ka, viņasprāt, jēdziens Austrumeiropa ir novecojis, un TMN ir viens no soļiem rietumu virzienā. Teiktā pārliecībai pamatojumu varēja atrast ikkatrā festivāla niansē un valošajā gaisotnē.
Piektdienas programma bija tik plaša, ka izvēlēties koncertus, kurus apmeklēt, nācās visai grūti. Mākslinieku vidū jāizceļ Vašti Bunjana (Vashti Bunyan) - britu dziedātāja, kuras karjera sākās septiņdesmito gadu sākumā un uzreiz arī apsīka, taču neierastā kārtā atsākās jau 21. gadsimta sākumā. Vēlā naktī pārpildītu Tallinas rokkafejnīcu pieskandināja latviešu "Carnival Youth", taču pirms tam koncertu sniedza vieni no festivāla favorītiem - briti "All We Are", kurus savās festivāla programmās bija ierakstījuši teju visi sastapties cilvēki.
Tāpat piektdienas vakarā notika arī pirmais klasiskās mūzikas reivs - visai pārdrošs mēģinājums likt cilvēkiem dejot akadēmiskās mūzikas pavadībā. Viedokļi par šī eksperimenta izdošanos atšķīrās, taču iniciatīva ir interesanta un ir vērts sekot idejas organizatoru darbībām arī turpmāk.
Vielu kritiskām pārdomām sniedza poļu dziedātājas Džūlijas Marselas duets kopā ar bundzinieku. Marselas spēlētās ģitāras melodijas varētu kalpot par klišeju jebkuram indie mūzikas ansamblim, kurš vēlas izklausīties atbilstošs žanram, bet absolūti ne ar ko neatšķirties. Citiem vārdiem sakot - arvien biežāk nākas sastapties ar uzkrītoši garlaicīgām un neoriģinālām indie grupām (ironiski, papētot šī mūzikas virziena vēsturi un nosaukuma etimaloģiju).
Viens no sestdienas centrālajiem notikumiem bija "Positivus" festivāla un mūsmāju izdevniecības "I Love You Records" skates programma. Tās mākslinieku vidū jāizceļ Alīna Orlova - lietuviešu dziesminiece, kura, manuprāt, ir viena no interesantākajām un oriģinālākajām figūrām Baltijas valstu mūzikā.
Jāteic, ka latviešu sagatavotā programma nelika vilties. Īpaši jāizceļ zviedru multiinstrumentālisti Dženiju Abramsonu (Jennie Abrahamson), kura visā indie scēnas vidū izceļās ar izteiksmīgu, nesajaucamu un ārkārtīgi kvalitatīvu balsi un gluži vienkārši - izteiksmību un pievilcību.
Pēc Abramsones uz skatuves kāpa latvieši - Arņa Račinska vadītā četrotne "Laika suns", kuru koncerts atstāja visspēcīgāko iespaidu no visa festivālā pieredzētā. Plašajās kinoteātra "Soprus" telpās skaņa bija masīva un ārkārtīga kvalitatīva - jāteic, ka koncertu apskaņošana bija līmenī pilnīgi visos TMN koncertos - pat tajos, kas notika mazās kafejnīcās. Atliek vien skumji nopūsties, jo Latvijā pieklājīgi apskaņotus koncertus var dzirdēt ļoti, ļoti, ļoti reti.
"Laika suņa" enerģija, meistarība un sirsnīgā atdeve kopā izveidoja līdz kaulam patiesu rokmūziku - iespēju atslēgties no visa un vienkārši baudīt. Grupa dziesmas bija angliskojusi un, lai arī teksta kvalitāte vietām bija, šķiet, pat apzināti komiska, Račinskis, dziedot angliski, izklausījās pēc agrīnā Toma Jorka - un tas noteikti ir kompliments.
Vēl jāuzteic arī Jāņa Šipkēvica nosacītais soloprojekts "Shipsi", kurā Jānis saspēlējās ar dažādiem mūziķiem - Tallinā tie bija Rūdolfs Macats un Elizabeta Lāce Muzikālas improvizācijas, sarežģītu, bet pārliecinoši izpildītu struktūru kombinācija ar latviešu klausītājiem tik labi pazīstamo falsetu izcēlās ar oriģinalitāti arī uz visa festivāla fona.
Rezumējot jāatzīst, ka Tallinas Mūzikas nedēļa apbūra ar kvalitatīvu saturu, organizāciju un atmosfēru. Vienīgais "mīnuss" ir programmas pārbagātība, kas neļāva redzēt visu, ko būtu vērts redzēt, taču tas ir samērā muļķīgs arguments. Atliek vien apbrīnot organizatoru uzcītību un spējas, un priecāties par to, ka Baltijas valstu mūzikas scēna strauji aug gan kvalitātē, gan piedāvājuma ziņā. Un gaidīt nākamo gadu.
