Kas tavā maģītī? Savus iecienītākos ierakstus atklāj Elizabete Balčus  (6)

Vai tieši viņa kāps uz Nacionālās Operas skatuves, lai saņemtu balvu par gada labāko debiju, vēl nezinām, taču 2011. gadam jau pieder viņas brīnišķīgais EP "Wooden Horse", kā arī kopīgi sastrādātais ar meiteņu grupu "Sus Dungo".

"Likās, ka ja varētu iekļaut vēl kaut piecas, tad būtu nedaudz vienkāršāk, bet prieks dalīties! Secība šīm dziesmām nav būtiska," tā par "Delfi" maģītim izvēlētajiem skaņdarbiem teic Elizabete Balčus.

Ouena aranžijas un instrumentācija man liek sajūsmā sastingt, bet dzīvie ieraksti - sajūsmā brīnīties par to, kā viņš savas bagātās nošu partijas izspēlē viens pats - ar klavierēm, balsi, vijoli un loop pedāli.

Klausoties šo, gribas aizbraukt uz mazu būdiņu meža vidū, brist pa sniegainiem mežiem lielos zābakos un pēc tam sildīties pie kamīna. Skaista balss - kaut kas starp Emilianu Torrini, "Oh Land" un Saru Blasko.

Vienmēr, kad nepieciešama šķipsniņa radošo domu. Iespējams, ka kreatīvākā planētas sieviete. Un inspirējošākā māksliniece.

Patrika mūzika galvenokārt ir sapņaini trauksmaina un ar tā saucamo zosādu, kas balansē kaut kur starp romantiku un šausmu filmu, ieved iekšējās pasaules dziļākajos nostūros.

Skaisti. Tāpat kā viņa "Only love"...

Vienkāršība, trauslums un patīkama instrumentu izvēle. Viņas albums "Philharmonics" ir viens no visvairāk spēlētajiem manā iTunes. (ja neskaita Bjorku)

Ilgi svārstījos, vai šo vietu dot Bowerbirds, kura albumi man visi patīk, vai šim jaunskungam. Lai gan pārējā Oberhofer daiļrade īsti neuzrunā, tomēr iekļāvu šo dziesmu, jo pēdējās dienās šī tiek atskaņota daudz, daudz.

Šnitkes svīta, it sevišķi valsis, "paķer" mani ar māksliniecisko vienkāršību, kas pilna ar dažādām "nepareizībām", kas savā greizumā rada nolemtu saldsērīgumu un laba humora piesitienu drūmās realitātes aizēnošanai, lai smaidītu klauna smaidā. Vispār, ļoti kinētiska arhitektūra šajā mūzikā.

Daudzu mūzikas topu sastādītāji "Let England Shake" atzinuši par pagājušā gada labāko albumu, nevaru nepiekrist. Konceptuāli pārdomāts un muzikāli augstvērtīgs albums.

Ja džezs man pārsvarā asociējas ar tramdošām saksofona sacensību improvizācijām, tad Avishai Cohen trio šķiet, ka necenšas neko pierādīt, bet rada vienkārši pilnīgu mūziku. Ja Avishai Cohen satiktos ar Richard Galliano, man liekas, ka tā būtu pilnīgi pilnīga bauda.