Kas tavā maģītī? Savus iecienītākos ierakstus atklāj komponists Oskars Herliņš  (2)

Oskars Herliņš savas pirmās kompozīcijas radīja 1990. gadu vidū ar datora ”ZX-Spectrum” palīdzību, kļūstot par vienu no pirmajiem 8 bitu estētikas aizsācējiem Latvijā. 1990. gadu beigās viņš apguva elektriskās ģitāras spēli un dibināja dažādus rokmūzikas ansambļus, kuriem rakstīja mūziku, cenšoties sapludināt atšķirīgus žanrus un veidot eklektisku skanējumu. Vēlāk viņš apguva arī trompetes un eifonija spēli, bet 2000. gadu vidū, paralēli filozofijas studijām Latvijas Universitātē, Herliņš sāka apmeklēt vakara mūzikas skolu ”Rīdze”, kurā apgūva kompozīciju komponistes Maijas Einfeldes klasē.

2000. gadu otrajā pusē Herliņš pievērsās individuālai kompozīcijai, radot vairākas skaņuplates – mazo albumu bez nosaukuma un albumu ”Skaņdarbi sintētiskajam orķestrim”. Vēlāk Herliņš devās uz Dāniju, kur Engelsholmas tautas skolā studēja elektronisko mūziku Deivida Mondrupa (David Mondrup) vadībā. Kopš 2010. gada Herliņš studē kompozīciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, komponista Rolanda Kronlaka vadībā, bet šobrīd papildina zināšanas Stokholmas Karaliskajā Mūzikas augstskolā, komponista Pēra Lindgrēna (Par Lindgren) kompozīcijas klasē.

Herliņa skaņdarbi ir guvuši atzinības un godalgas tādos konkursos, kā kompozīciju konkurss Jauno mūziķu meistarklašu ietvaros Ogrē, ”Elektrochok” elektroniskās mūzikas kompozīciju konkurss Esbjergā, Dānijā, vairāki Jaunās mūzikas festivāla ”Arēna” kompozīciju konkursi Rīgā, kā arī Pētera Vaska fonda inicētais klaviermūzikas jaundarbu konkurss.

Dziesmu secībai nav nozīmes.

Lieliska dziesma, lielisks klips, lielisks Ingus un Edītes Baušķenieku duets. ”Guvernante diversante” ir garāka par septiņām minūtēm, bet tā negarlaiko ne uz brīdi. Dziesma atrodama Ingus Baušķenieka 1987. gada solo albumā ”Mājas dzīve”.

Iespējams, ka viens no pirmajiem latviešu jaunā viļņa regeja paraugiem. ”Dzeltenajiem pastniekiem” ir daudz pērļu un šī dziesma no 1981. gada albuma ”Bolderājas dzelzceļš” ir viena no tām.

Elegants, viegls džezs ar atsaucēm uz klasisko mūziku. Laiku pa laikam ”Presto” ”iebrien” dažādu laikmetu džeza nometnēs un nevairās arī no skarbākām intonācijām.

Šis skaņdarbs man liek domāt par 1963. gada Vecrīgu – viduslaiku ēkas, šauras ieliņas un dzelzs kalumiem rotāti lukturi mijas ar automašīnām, neona izkārtnēm un piesmēķētām puspagrabu kafejnīcām, kurās vēlās nakts stundās nelegāli spēlē džezu.

Ariel Pink ir lielisks neatkarīgās mūzikas āksts, kurš pankiem raksturīgo attieksmi ”mums viss ir pie vienas vietas” ”pacēlis” pavisam citā līmenī.

Ariel Pink's Haunted Graffiti nevairās no eklektikas un ironiski ciniskām noskaņām, kuru dēļ īsti nevar saprast, kā uztvert dziesmu ”Can't hear my eyes”, tomēr tā ir lieliska jebkurā gadījumā. Meklējiet albumā ”Before today” – 2011. gads.

Šo simfoniju Prokofjevs pabeidza 1952. gadā, kad jau bija nedziedināmi slims – gadu pirms savas nāves. Reti ir tādi skaņdarbi, kurus klausoties uzmetas zosāda no saviļņojuma, skumju un traģisma izjūtas, turklāt šīs izjūtas ir tik spēcīgas, ka vārda tiešā nozīmē gandrīz vai gribas raudāt. Prokofjeva 7. simfonija ir šāds skaņdarbs.

Skaņdarbs sastāv no divdesmitpieciem īsiem skatiem un ir sadalīts divos slāņos – vienā slānī ierakstītas komponista toreiz vienu gadu vecās meitas rotaļu skaņas – ar šīm skaņām komponists manipulējis studijas apstākļos, bet otrā slānī ”spēlējas” profesionāls trombonists. Lai arī neesmu mūzikas lādīšu piekritējs, tomēr kā tāda ”Guggi-Guggi” ir ļoti izdevusies.

"Beigtie Kenediji" ir viena no visu laiku labākajām pankroka grupām, jo iemieso sevī gan patiesu, neviltotu nonkoformismu, gan ļoti interesantus muzikālus risinājumus, gan arī oriģinālus un asprātīgus tekstus. Es teiktu, ka šis ir inteliģents pankroks.

"Martas Asinis" ir mans šā brīža aktuālākais notikums latviešu neakadēmiskajā mūzikā. Ciniski teksti, trāpīgs muzikālais materiāls un ”miskastes” estētika video klipos kopā veido absolūti neatvairāmu atmosfēru.

Darbs pabeigts 1913. gadā – ”Svētpavasara” pirmizrāde izraisīja ļoti negatīvu publikas reakciju, tas bija pārāk radikāls skaņdarbs savam laikam. Tagad šis darbs atzīts par vienu no nozīmīgākajiem XX gadsimta mūzikas vēsturē. Sākumā dzirdamās tēmas, ko spēlē fagots, pamatā izmantota lietuviešu tautasdziesma.

Šīs grupas 70. gadu daiļrade kopumā ir ļoti vērtīga, bet kā piemērs lai kalpo 1975. gada albuma ”Rubycon” I daļa. Berlīnes skola visā savā godībā – sintētiski orķestrālas skaņu ainavas mijas ar minimālisma iespaidotām ritmiski pulsējošām analogo sintezatoru maģistrālēm