"Mjā, pārlasot, redzu, ka izveidojies saraksts ar albumiem un koncertu ierakstiem, kas visvairāk ietekmējuši manu dzīvi, nevis to, ko klausos pašlaik. Jo kur tad paliek Ray LaMontagne, Alise Joste un "Linkin Park"?" raksta Akmentiņš.
Kā uzsver dzejnieks, mūzika lielā mērā aizstāj alkoholu - iznāk gan ekonomiskāk, gan veselīgāk.
"Esmu ļoti sentimentāls radījums, bet pats to apzinos. Tāpēc ierakstos kaut kas lirisks mijas ar kaut ko smagi enerģisku, kur gaumei vairs nav tik lielas nozīmes. Kad gaumei atkal ir nozīme (mājupceļā), tad rodas jautājums – kas tāds būtisks nācis klāt smagajā mūzikā pēc "Black Sabbath" (ko transmisīvi pārņēmu no Ingunas Jansones)? Lai kādu spiedienu būvētu studijā, 100% nevar pārvērsties par 150%, un nekas nav spēcīgāks par "Saule, Pērkons, Daugava", dziedot pretī korim. Klātbūtne vispār ir baiss spēks," teic dzejnieks.
"Un protams, man patīk laba literatūra mūzikā. Ja būtu jāveido saraksts, ko gribētu klausīties "dzīvajā", tad sarakstā būtu daudz latvju, kuru ieraksti savukārt nešķiet tik pievilcīgi – ļoti plašā vērienā no "Gaujarta" līdz Rācenājam, Kazāks (kad pie bungām ir Kroičs) un daudzi citi, žēl vispār kādu nepieminēt. Runājot par nopietno mūziku, ja man būtu kāds Pētera Vaska albums, tad sarakstā būtu arī tas. Bet man nav," piebilst Andris Akmentiņš.
Iļģi 'Spēlēju, dancoju'
Viss albums kā ideālais PS. XX gadsimta latviešu rokmūzikai. Latviešu mūzikā un balsīs perfekti uzburta lielā dzīves mistērija. Dzīve - Nāve. Gaistošais - Mūžīgais. Vīrišķais – Sievišķais. Veids, kā baudīt Raini kaut vai katru dienu.
Muddy Waters 'Electric Mud'
Radošie meklējumi Parīzes studijā, kamēr aiz loga deg automašīnas. Blūza meistaram ir pāri piecdesmit, viņa soloģitāristam – knapi 19, un viens vah-vah pedālis aizņem vairāk vietas nekā blūza krodziņš. Jāklausās viss albums kopumā, lai gan mēdzu klausīties dažādi, piemēram, tikai basģitāru.
Talk Talk 'Spirit of Eden'
Patīk stāsts par studijā pavadīto gadu, pēc kura izdevējs lauza līgumu, jo šķietami murgainais rezultāts bija pārāk tālu no gaidītās "pop" noskaņas. Labi, ka nākamais izdevējs visu saprata pareizi. Atsevišķu dziesmu te nav, albumam jādzīvo līdzi kā vienam skaņdarbam.
Blue Nile 'Family Life'
Klusi un rūpīgi veidota, sentimentāli estētiska mūzika, no kuras "netieku nost" savā ģitārspēles domāšanā.
Dzeltenie Pastnieki 'Alise'
"Pastnieki", tāpat kā žurnāla "Avots" iznākšana man 80. gadu vidū garīgā ziņā bija kā pavērts jumta lodziņš - pakalpojums, ko nevar aizmirst. Tik ļoti "sava", individuāla skaņa pasaules kontekstā ir tikai "vecajiem pastniekiem". Salīdzinājumā ar viņiem viss pārējais mūsējais mazliet atgādina vēl kaut ko.
Nervous Cabaret 'Grand Palace of Love'
Jo bez vieglas psihodēlijas šajā vājprātīgajā pasaulē neviens desmitnieks nebūs pilnīgs. Elya Khan nav ne labāks, ne sliktāks par daudziem – dīvains un skatuviski efektīgs.
Tom Waits 'Make it Rain'
Dzidrs, viegli nīgrs minimālisms, uz kuru vēlos tiekties, cik vien iespējams. Konkrētā gabala vietā varētu būt vēl ļoti daudz citu skaņdarbu, vismaz kādi 10 līdzīgi, piemēram, Seasick Steve "Cheap". Nu, jūs saprotat, par ko ir runa.
Leonard Cohen 'Darkness'
Sameklējiet gan labāk kādu dzīvā koncerta video - ļoti palīdz ikvienam cilvēkam situācijās, ja uzmācas vecuma sajūta gadus 20-50 ātrāk nekā Leonardam :)
Joni Mitchel 'Both Sides Now'
Ar noteikumu, ka jāatrod un jānoskatās dzīvais video no 1967. un 2000. gada. Tur pa vidū ir dzīve.
Dave Matthews & Tim Reynolds
Akustiskie koncerti, tīri ģitārspēles pašmācībai un lai atcerētos, ka vienmēr ir kāds, kurš spēlēs labāk.