Īsi pirms festivāla desmit dziesmas no sava maģīša izraudzījies Kristaps Zālītis, lai gan viņš atzīst, ka melomānam daudz vieglāk ir izvēlēties simts, nevis desmit kompozīcijas, bet jau pēc nedēļas šis tops varētu būt arī pavisam savādāks.
The Beatles – Tomorrow Never Knows
Ja inteliģents cilvēks LSD ietekmē lasa Tibetas mirušo grāmatu, tad noteikti ir sagaidāms kāds šedevrs. Taču vislielākais bītlu nopelns, manuprāt, ir veids, kādā viņiem izdevās "mainīt pasauli".
Vietējais analogs būtu, piemēram, Lauris Reiniks, kurš visus Latvijas bērnus piespiež sevī iemīlēties un pirkt savus albumus, bet pēkšņi tajos izrādās novatoriska psihedēliskā mūzika.
The Frames – Revelate
Neraugoties uz neprātīgo mīlestību pret vecajiem labajiem dzērājiem "The Pogues", šķiet, ka "The Frames" tomēr ir izcilākā īru grupa. Un viņu albums, kas nosaukts par godu Vernera hercoga filmai "Fitzcarraldo", ir īsts meistardarbs. Šīs kompozīcijas vietā noteikti varētu izvēlēties arī tituldziesmu, bet tik fantastisks vijoles solo kā dziesmā "Revelate" rokmūzikā negadās bieži.
Bathory – Blood Fire Death
Gluži tāpat kā Joņevs Jelgavā, 1994. gadā es biju metālists Rīgā. Tikai viņš savus varoņus ar Peteņu Malēju priekšgalā nodeva, bet es jau arī. Tagad gan reizi pa reizei velk "pie saknēm", un tad jānopūš putekļi no "Slayer", "Tiamat", "Entombed" un "Morgoth".
Tomēr, atmiņā pārcilājot seno dienu elkus, nevaru iedomāties, kā var pārstāt klausīties zviedru vikingmetāla pionierus "Bathory" un viņu 1988. gada albumu "Blood Fire Death". Tās ir 45 minūtes, kas katru reizi paiet vienā elpas vilcienā, un tad gribas vēl un vēl.
Bauhaus – Double Dare
Kad 1979. gadā grupa "Bauhaus" attapās, ka Bela Lugoši ir miris, tas bija sākums kaut kam pilnīgi jaunam, bet gadu vēlāk puiši vienpersoniski jau bija izdarījuši visu, ko pēc viņiem mēģināja citas gotiskā roka grupas. Diemžēl briedums šim mūzikas žanram nebija pārāk garš, bet arī pankiem un psihedelijai nav klājies vieglāk.
Bob Dylan – Love Minus Zero / No Limit
Ja es būtu uz vientuļas salas un varētu klausīties tikai vienu izpildītāju, droši vien tas būtu Bobs Dilans. Kaut vai tāpēc, ka viņam ir daudz dziesmu. Bet tieši šī 1965. gada dziesma man ir vistuvākā - iespējams, tāpēc, ka Dilana dzeja šeit ir tik skanīga, ka smeldzi var just, pat nezinot nevienu vārdu angļu valodā. Un, protams, Dilans caur Guntaru Raču ir daudz devis arī latviešu mūzikai.
The Ramones – I Wanna Be Sadated
Brāļi Ramoni, kas izgudroja pankroku, ir pelnījuši vairāk cieņas nekā brāļi Lumjēri, Mongolfjē vai Raiti. Ja inteliģenti cilvēki visai pasaulei rāda, ka ir imbecili, tas ir vēl cienījamāk, bet ne mazāk cieņu izraisa grupas, kas nekad nemaina savu muzicēšanas stilu – kā AC/DC, "Manowar" un, protams, "Ramones".
Foxygen – Make it Known
Viegli ir teikt, ka viss labākais mūzikā jau ir noticis, bet labi ir laiku pa laikam par to pārliecināties. Tad atklājas, ka patiešām tā arī ir, tomēr ir jaunās grupas, kas no tā nekautrējas un no pagātnes paņem visu to labāko. Klasisks piemērs ir Kalifornijas duets "Foxygen".
Manowar – Carry On
Jebkuru dziesmu tops ir subjektīvs, bet šīs dziesmas iekļaušana desmitniekā ir vēl subjektīvāka. Mana muzikālā attīstība bija aptuveni sekojoša: "Depeche Mode" -> "Manowar" -> ekstrēmais metāls -> klasiskais roks -> alternatīvā mūzika. Bet tieši šī "Manowar" dziesma skolas laikā iezīmēja pāreju uz ģitārmūziku, bet par to viņiem būšu mūžam pateicīgs.
Nico – These Days
Tas, kurš teica, ka mūzikai ir jābūt pozitīvai, mūziku nekad nav uztvēris kā mākslas formu. "Īstai grāmatai jābūt nevis gaismas un nejaušu sarunu, bet gan tumsas un klusuma atvasei," rakstīja Marsels Prusts, un līdzīgi var teikt par mūziku, jo drūmuma estētika šajā mākslā ir īpaši spilgta.
Es ne visai mīlu sievietes rokmūzikā, bet ir daži izņēmumi, kas ir ārpus laba un ļauna, turklāt lielākoties nevis muzikālo kvalitāšu, bet gan spēcīgās personības dēļ. Marianna Feitfula, Greisa Slika, Elizabete Freizere, tagad arī Karla Bruni. Bet labākā no labākajām ir Niko.
Lynyrd Skynyrd - Free Bird
Izsmejot un vienlaikus iemūžinot savu fizkultūras skolotāju, "Lynyrd Skynyrd" ir ļoti klasisks stāsts par garmatainiem puišiem, kuri skolas vietā izvēlējās seksu, narkotikas un rokenrolu.
Lai gan tā sauktais dienvidu roks mūsu pusē vairāk asociējas ar salīdzinoši "lētu" rokmūziku, šī dziesma ir pelnījusi iekļūt labākajā desmitniekā, jo tik fantastisku (un arī tik garu) ģitārsolo es pasaules mūzikas vēsturē vairs neesmu dzirdējis.