Kāpēc sociālie kritēriji?
Vēsturiski pastāv divi stipendiju piešķiršanas mērķi - viens no tiem atbalsts ekonomiski sliktāk situēto ģimeņu studentiem, lai nodrošinātu līdzvērtīgas iespējas iegūt izglītību, otrs no tiem stipendija par augstiem mācību sasniegumiem kopumā vai kādā atsevišķā jomā. Ierasts, ka stipendiju par mācību vai zinātniskā darba sasniegumiem piešķir no dažādiem avotiem (privātpersonu, uzņēmumu, īpaši izveidotu fondu u.c. līdzekļiem), bet stipendijas atbilstoši sociālajiem kritērijiem visbiežāk tiek piešķirtas no valsts budžeta līdzekļiem.
Eiropas valstīs ir dažāda studiju maksas un stipendiju piešķiršanas kārtība, tomēr vienmēr pastāv atbalsta veids maznodrošinātajām personām. Piemēram, Norvēģijā studijas valsts augstākās izglītības iestādēs ir brīvas no mācību maksas, tomēr katru semestri ir jāmaksā neliela maksa studentu labklājības organizācijai. Norvēģijas Valsts izglītības aizdevumu fonds sniedz studentiem finansiālu atbalstu stipendiju un kredītu veidā. Tie galvenokārt ir paredzēti dzīvošanas izdevumiem, iztikai un studiju materiāliem. Studentu vecāku ekonomisko stāvokli neņem vērā. Sākotnēji atbalstu izsniedz kā kredītu. Līdz 40 procentiem no summas var pārvērst stipendijā. Tas iespējams, ja students nokārto visus eksāmenus, nedzīvo mājās pie saviem vecākiem un pelna mazāk par noteiktu ienākumu līmeni. Studenti ar bērniem, atkarībā no studenta un viņa laulātā ienākumiem, var saņemt papildu finansējumu.[1]
Savukārt, Anglijā pilna laika studējošajiem ir iespēja saņemt neatmaksājamu studējošā stipendiju (Assembly Learning Grant in Wales). Šīs stipendijas lielums ir atkarīgs no studenta materiālā stāvokļa, un tā ir paredzēta studentiem no mājsaimniecībām ar zemākiem ienākumiem. Vairākumam studentu ņem vērā vecāku ienākumu līmeni, patstāvīgiem studentiem ņem vērā viņu un/vai viņu laulātā vai partnera ienākumu līmeni. Patstāvīgi studenti ir tie, kuri ir vairāk nekā 25 gadus veci vai ir precējušies, vai kuri ir sevi uzturējuši trīs gadus, vai arī kuri ir atsvešinājušies no vecākiem.
Bez šī garantētā minimuma augstākās izglītības iestādēs ir plaša virkne papildu pastāvīgu pabalstu, kurus piešķir atkarībā no studenta materiālā stāvokļa vai kuri ir paredzēti vietējo skolu un koledžu studentiem un/vai par akadēmiskajiem sasniegumiem.[2]
Latvijā 34 % studenti studē valsts budžeta vietās un ierasts, ka Latvijā stipendija tiek piešķirta, balstoties uz mācību sasniegumiem. Taču ne visiem labākajiem to ir iespēja saņemt, jo stipendiju saņem tikai ap 14 % no visiem valsts budžeta finansēto vietu studentiem.[3]
2009.gadā Izglītības un zinātnes ministrija, ņemot vērā ekonomiskās situācijas kopumā un tā rezultātā arī ģimeņu finansiālo iespēju pasliktināšanos, kas sociāli un ekonomiski mazāk aizsargātiem iedzīvotājiem apgrūtināja iespējas iegūt augstāko izglītību, izstrādāja un pieņēma grozījumus "Noteikumos par stipendijām". Šādu priekšlikumu ieteica arī Pasaules Banka. Līdz ar to kopš 2009./2010.akadēmiskā gada - divus turpmākos akadēmiskos gadus stipendijas piešķīra pēc sociālajiem kritērijiem. Augstskolu statistika apliecina, ka lielākoties stipendiju saņēma jaunieši, kas atbilst sociālajiem kritērijiem, piemēram, Latvijas Universitātē - 75% no tās stipendiju fonda.[4]
Laikā, kad strauji pazeminājās Latvijas iedzīvotāju ienākumi, šis solis šķita vairāk kā saprotams un pamatots. Taču pašlaik ikvienam 70 latu stipendija mēnesī ir vērtīgs atspaids ģimenes un individuālajā budžetā, tāpēc studentu vidū brieda neapmierinātība ar pastāvošo kārtību. Izskanēja viedoklis, ka dokumenti par īpašo statusu nereti neatspoguļo patiesos studenta dzīves apstākļus.
Stipendiju piešķiršanas atbilstība Satversmes 1.pantam
2010.gada 5.augustā Satversmes tiesas 1.kolēģija ierosināja lietu[5] "Par Ministru kabineta 2009.gada 2.jūnija noteikumu Nr.511 "Grozījumi Ministru kabineta 2004.gada 24.augusta noteikumos Nr.740 "Noteikumi par stipendijām" 1.1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.pantam, kas paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas un 112.pantam, kas paredz, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību; valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību; pamatizglītība ir obligāta.
Lieta ierosināta, pamatojoties uz pieteikumu, kura iesniedzēji - tolaik tiesību zinātņu bakalaura studiju programmas studenti Edgars Ābols un Artūrs Pušmucāns uzskata, ka stipendijas mērķis nav sociāla palīdzība, bet gan spējīgo studentu motivēšana un atbalstīšana. E.Ābols un A.Pušmucāns pieteikumā lūdza skatīt minētās normas atbilstību arī Satversmes 1.pantam, kas nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un 105.pantam, kas nosaka ikvienam ir tiesības uz īpašumu; īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm; īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu; īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. 2010.gada 30.jūlija Satversmes tiesas 2.kolēģijas lēmumā par lietas ierosināšanu norādīts, ka pieteikumā nav sniegts juridiskais pamatojums tam, ka apstrīdētā norma neatbilstu šiem Satversmes pantiem, līdz ar to atbilstība šiem diviem pantiem netiks vērtēta.
Taču, lai arī jau pašā pieteikumā ir norādīta minētās normas iespējamā neatbilstība veseliem četriem Satversmes punktiem, 2011.gada 6.maija Satversmes tiesas spriedums atzina Ministru kabineta 2009.gada 2.jūnija noteikumu Nr.511 "Grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr.740 "Noteikumi par stipendijām"" 1.1. punktu par neatbilstošu pavisam citam -Latvijas Republikas Satversmes 64.pantam, kas paredz, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros, un atzina par spēkā neesošu ar 2011.gada 1.augustu.
Vai sociālie kritēriji ir netaisnīgi stipendiju piešķiršanā?
Plašsaziņas līdzekļos un augstākās izglītības sabiedrībā šī ziņa tika apspriesta, nereti akcentējot, ka pieteikuma iesniedzēju drosme un taisnīguma meklēšana vainagojusies panākumiem, taču patiesībā Satversmes tiesa neatzina minēto normu par neatbilstošu nevienam no četriem pieteikumā minētajiem pantiem.
Satversmes tiesa lēma, ka Satversmes 112.pants neparedz personai tiesības prasīt bezmaksas augstākās izglītības nodrošināšanu un stipendiju piešķiršana studēšanai augstākajās izglītības iestādēs nav uzskatāma par Satversmē noteiktu valsts pienākumu.
Taču diskusija un neatbildēti paliek vairāki jautājumi par kritērijiem - vai ar pastāvošo kārtību tika diskriminēti studenti ar augstiem mācību sasniegumiem, nesaņemot "algu" par ļoti labi paveikto studiju un zinātnisko darbu, vai gluži pretēji vienlīdzīgā pozīcijā nav jaunieši no maznodrošinātām un trūcīgām ģimenēm, kuram ģimenes finansiālās situācijas dēļ nav iespēju iegūt augstāko izglītību, pat, ja konkursa kārtībā iegūta no valsts budžeta finansētā studiju vietā.
Lietā pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs norāda, ka vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats. Tiesībsargs atzīst, ka stipendija ir sociālā nodrošinājuma līdzeklis un studenti, kuri atbilst normā noteiktiem kritērijiem, ir sociāli mazāk aizsargāti, tāpēc pastāv objektīvs un saprātīgs pamats abām personu grupām (studentiem, kuri atbilst noteiktajiem kritērijiem un pārējiem budžeta grupas studentiem) piemērot atšķirīgu attieksmi.[6]
Latvijas Rektoru padome izteikusi bažas par iespējamo nevienlīdzīgo attieksmi, norādot, ka Eiropas augstākās izglītības telpā neesot vienotas izpratnes, vai stipendija var kalpot par līdzekli sociālā nodrošinājuma sniegšanai, vai arī tikai par līdzekli spējīgāko studentu motivēšanai un atbalstīšanai. Vienlaikus padome negatīvi vērtē abu pieeju savstarpēju pretstatīšanu. Uz līdzīgiem aspektiem norāda arī Latvijas Studentu apvienība.[7]
Klupšanas akmens - Satversmes 64.pants
Taču Satversmes tiesa vērtējusi citu aspektu - vai ir ievērota likumdošanas deleģēšanas kārtība, jo tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums. Spriedumā secināts, ka augstākās izglītības finansēšanai ir divpakāpju sistēma - konkursa kārtībā iespēja pretendēt uz valsts budžeta finansētām studiju vietām un pēc tam atbilstoši Ministru kabineta noteiktai kārtībai saņemt atbalstu stipendiju veidā. Taču uzsvērts, ka Ministru kabinetam pilnvarojumā noteiktais vārds "kārtība" paredz regulēt attiecīgā jautājuma procesuālo kārtību (procedūru), līdz ar to Ministru kabineta noteikumos nevar būt iekļautas tādas materiālās tiesību normas, kas veidotu no pilnvarojošā - Augstskolu - likuma būtiski atšķirīgas tiesiskās attiecības.[8]
Pēdējo gadu laikā attiecībā uz stipendiju piešķiršanu ir pastāvējušas 3 atšķirīgas redakcijas - kopš 2002.gada stipendijas 8 latu apmērā saņēma visi sekmīgie budžeta vietu studenti, kopš 2004.gada stipendija tika noteikta 70 latu apmērā līdz ar to stipendiju saņemt bija iespējams tikai 14% valsts budžeta vietu studentu, kas radīja nepieciešamību noteikt stipendiju piešķiršanas kritērijus.
Līdz 2009.gada septembrim stipendijas tika piešķirtas, balstoties uz akadēmisko sekmju un zinātniskās izcilības kritērijiem, bet pēc tam norma mainīta, balstoties uz sociālajiem kritērijiem.
Satversmes tiesa secinājusi, ka likumdevējs nav grozījis Augstskolu likumā un Izglītības likumā noteikto pilnvarojumu, ciktāl tas attiecas uz Ministru kabineta tiesībām izlemt ar stipendijām saistītus jautājumus. Savukārt Ministru kabinets apstrīdētajā normā ir ietvēris no likumā noteiktā pilnvarojuma atšķirīgas tiesiskās attiecības un ieviesis jaunus stipendiju piešķiršanas kritērijus šādā veidā būtiski mainot, stipendiju institūta izpratni. Apstrīdētā norma ir jauna materiālo tiesību norma, kuras tiesiskais regulējums nav atvasināms no Ministru kabinetam piešķirtā deleģējuma.[9]
Līdz ar to, iepazīstoties ar sprieduma konstatējošo un secinājumu daļu minētajā lietā, Satversmes tiesa ir atzinusi minētās normas izdošanas neatbilstību un likumdevēja Ministru kabinetam piešķirtā pilnvarojuma apjoma pārsniegšanu, taču neatzīst normā ietvertos kritērijus par neatbilstošiem kādam no pieteikumā minētiem Satversmes pantiem.
Nesen izskanēja ziņa, ka Igaunija notiek diskusijas par stipendiju piešķiršanu studentiem atbilstoši sociālajiem kritērijiem, turklāt arī citās Eiropas valstīs sociālās atšķirības tiek mazinātas, izmantojot stipendijas, lai neapdraudētu personas iespējas iegūt augstāko izglītību nevienlīdzīgas sociālās situācijas dēļ. Šī raksta mērķis ir iepazīstināt ar Satversmes tiesas sprieduma aspektiem, lai turpinātu diskutēt par stipendiju piešķiršanas kritērijiem un to tiesisku ieviešanu, atbilstoši Latvijas sabiedrības vajadzībām, Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem un starptautiskajām normām.
[1] "Izglītības un apmācības sistēma Eiropā: Norvēģija", Eurydice, Eiropas izglītības sistēmu informācijas tīkls , 2010., 31.lpp.
[2] "Izglītības un apmācības sistēma Eiropā: Anglija", Eurydice, Eiropas izglītības sistēmu informācijas tīkls , 2010., 48.lpp.
[3] Izglītības un zinātnes ministrijas informācija: www.izm.gov.lv/aktualitates/informacija-medijiem/3664.html; www.izm.gov.lv/aktualitates/informacija-medijiem/6933.html
[4] 2011.gada 6.maija Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2010-57-03. www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums_2010_57_03.htm
[5] Satversmes tiesas lēmums par lietas ierosināšanu. www.satv.tiesa.gov.lv/upload/lem_ierosin_2010_57.htm
[6] 2011.gada 6.maija Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2010-57-03. www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums_2010_57_03.htm
[7] Turpat.
[8] Turpat.
[9] Turpat.