Klasiskās nevainības zaudēšana. LNSO sarunājas ar Edgaru Bāliņu
Foto: Kristaps Bardziņš

Sarunu sērijā "LNSO satiek jaunu klausītāju" Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris pirms festivāla "LNSO vasarnīca" trešā laidiena iepazīstas ar klausītājiem, kuri nekad nav bijuši koncertzālē, lai noklausītos simfoniju vai kamermūzikas opusu. Noteikumi ir gana vienkārši – vairāk pieredzējis klausītājs satiek jauno, aprunājas pirms koncerta un uzklausa iespaidus pēc dzirdētā. Pirmais, ar ko LNSO satikās, ir Edgars Bāliņš – solo izrāžu meistars un politiķu cepinātājs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Viņš klausījās LNSO un Andra Pogas koncertu 21. jūnijā Dzintaru koncertzālē "Rīgas festivāla" noslēgumā. Programmā – Fransisa Pulenka "Ērģeļkoncerts" un Karla Orfa iespaidīgā oratorija "Carmina burana". Pulenka mūzikā solo spēlēja Iveta Apkalna, bet Orfa oratorijas atskaņojumā piedalījās solisti Gunta Gelgote (soprāns), Mihails Čuļpajevs (tenors), Vītauts Jozapaitis (baritons), Latvijas Radio koris, Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un Rīgas Doma zēnu koris.

Pirms koncerta

Kāda ir tava pieredze ar klasisko mūziku?

Ja to var saukt par klasisko mūziku, tad iepriekšējā pieredze laikam bija skolas laikā, kad pats aktīvi dziedāju korī. Protu atšķirt instrumentus – timpānus, obojas, flautas vai trompetes.

Skolas laikā negāji uz simfoniskajiem koncertiem?

Apzināti neesmu gājis. Dažkārt darbā tāda fona mūzika netraucē. Draugu kompānijā attiecīgos brīžos esam klausījušies [Imanta] Kalniņa simfonijas.

Kā tu raksturotu šādu mūziku?

Kopumā man tā patīk. Bieži traucē tas, ka nesaprotu vārdus, ja tādi tur ir. Bet vārdiem es vienmēr pievēršu lielu uzmanību. Klasiskajā mūzikā vārdi man parasti ir nesaprotami – pat tādā līmenī, lai saprastu, kādā valodā vispār dzied.

Ļoti patīkami ir klausīties klasisko mūziku kā nomierinošu pavadījumu. Vai arī tad, ja man tīkami mākslinieki veidojuši kopīgus projektus ar simfonisko orķestri, kaut vai tā pati "Metallica". Arī citi līdzīgi projekti ir redzēti. Tas vienmēr izskatās diezgan iespaidīgi un interesanti.

Vai tev ir svarīgi, vai klasisko mūziku dzirdi dzīvajā koncertā vai ierakstā? Citiem vārdiem – vai koncerts kā notikums tev ir būtisks, vai arī pietiek uzlikt ierakstu un fonā noklausīties?

Iespējams, varētu būt tas variants, ka uzlieku ierakstu un klausos fonā. Man nav tik labas muzikālās dzirdes, lai es varētu izbaudīt nianses. Nekad neesmu bijis uz simfoniskās mūzikas koncertu, neesmu klausījies tādu programmu no sākuma līdz beigām.

Koncertā dzirdēsim ērģeles. Ar ko tās tev saistās?

Noteikti ar baznīcu.

Ja tev tagad būtu jāpastāsta draugam, kas ir simfoniskais orķestris, – kā tu to raksturotu?

Tā ir cilvēku čupiņa, kas cenšas tikt pie kopīga mērķa. Ilga un ļoti rūpīga darba rezultātā nonākt pie kopskanējuma, kurā nekā nav par daudz vai par maz. Viens priekšā ar koku vicinās un saka, kas ir un kas nav jādara.

Kas, tavuprāt, ir diriģents? Ko viņš dara?

Nekad neesmu sapratis diriģenta lomu tajā visā. Visi zina mūziku, visi zina, kad sākt, un tad tikai jāmauc uz priekšu. Diriģents kaut ko pavicina, es to tiešām nespēju saprast. Un kā var pateikt, kurš diriģents labāks par otru? Es zinu, ka mums ir viens ļoti labs diriģents Bostonā.

Jā, tas ir Andris Nelsons.

Viņš tad vissmukāk tur to kociņu, vai ne? Nu, ko viņš tur dara? Dziesma sākas, nospēlē – un tagad beidzam. Laikam jau viņš kaut ko pakoriģē – šajā brīdī klusāk, šeit ātrāk – kā dīdžejs, kurš pamaina līmeņus. Uz to pusi. Laikam svarīgi, lai viņam būtu ļoti asa dzirde. Viņš zina, kura vijole nospēlē nepareizi. Ā, un es zinu – kad viņš nāk uz skatuves, tad sasveicinās ar pirmo vijoli.

Kā tev šķiet, kā varētu izklausīties cepta gulbja dziesma [fragments no Orfa oratorijas]?

Tā kā "Gulbju ezers", bet tā kā nē? Nedaudz skumji, jo viņam beigusies dzīve. Bet viņš arī dod prieku citiem, jo piedzimst no jauna. Domāju, ka sākums ir skumjš, tad seko kāpinājums, viņš tiek ēsts nost, blakus ir āboli un mērces. Visi vēl uzslavē, cik labs viņš bijis dzīvē. Un pēc kāpinājuma ir fināls, viss beidzas.

Pēc koncerta

Pirmīt lūdzām iztēloties, kā šīvakara koncerts varētu izklausīties. Tagad, lūdzu, pastāsti, kā tad bija.

Izklausījās diezgan vareni. Vairāk nekā simts cilvēku uz skatuves centās panākt vienotu skanējumu. Pārsvarā (patiesībā – visu laiku) tas izklausījās tiešām iespaidīgi.

Kādi ir tavi spilgtākie iespaidi?

Pirmkārt, bija interesanti skatīties, kādi cilvēki nāk uz šādiem pasākumiem. Domāju, ka būs vairāk vecāka gadagājuma cilvēku, bet redzēju arī savus vienaudžus, paziņas, kas, kā izskatījās, nav atnākuši piespiedu kārtā. Tātad arī mana vecuma cilvēkus tas interesē. Vēroju citu klausītāju reakciju. Neviens nerunāja, visi kā apburti klausījās, kas notiek uz skatuves. Patīkami bija tas, ka varēja redzēt tuvplānus ekrānā.

Bija grūti pierast, ka diriģē Aigars Kalvītis, bet ar laiku pie tā pieradu. Diriģenta emocijas arī bija interesanti pavērot. Vai orķestri vada nopietni, vai arī rotaļīgi.

Iepriekš bija jautājums par to, kas ir simfoniskais orķestris. Vai koncertā tev tas atklājās citādi?

Bija interesanti vērot, ka spēlējot visi klusē, bet, uznākot uz skatuves, daži sarunājas, un man bija interesanti domāt, par ko viņi sarunājas. Vai par to, kā vakar gāja mājās, vai tieši par attiecīgo skaņdarbu? Bet par orķestri kopumā domas nemainījās.

Tu iepriekš diezgan precīzi noraksturoji – kolektīvs, kas iet uz konkrētu mērķi.

Jā, tiešām bija interesanti pavērot, kā viņi izskatās. Tur ir jauni, ir veci cilvēki. Ieraugot kādu no viņiem uz ielas, nekad mūžā nepadomātu, ka šis cilvēks spēlē orķestrī. Arī solisti bija interesanti. Kā viņi izturas, kā dzied. Un tie nabaga puisīši, kuriem bija 50 minūtes jāstāv kājās, lai sagaidītu savu dziedāšanas reizi...

Likās, ka viņiem nebija visu laiku jāstāv kājās.

Visu laiku nē, bet sākumā gan.

Kā tev liekas – vai orķestra mūzika iederas brīvdabā? Kā tu vispār juties, ārā klausoties simfonisko mūziku?

Es domāju, ka ļoti iederas. Ļoti paveicās ar laikapstākļiem. Varbūt vēl efektīgāk sanāktu, ja būtu pērkons un negaiss. Sapratu, ka mūziķi arī bija apskaņoti, kaut gan parasti tā nenotiek. Man nav ar ko salīdzināt. Skanēja labi, visu varēja skaidri dzirdēt.

Ja tev būtu jāiesaka draugam aiziet uz simfoniskā orķestra koncertu, ar kādiem vārdiem tu viņu pārliecinātu, ka ir vērts vismaz reizi gadā, varbūt reizi piecos gados vai kaut tikai reizi mūžā atnākt uz šādu koncertu?

Es teiktu, vienreiz gadā tas būtu diezgan forši. Tāpat kā reizi gadā aizbraukt pārgājienā vai skatīties uguņošanu. Tās ir emocijas pusotras vai divu stundu garumā. Noliec malā telefonu, ir pilnīgs miers, nevienā brīdī neviens nedzied līdzi, nemauro, netraucē skatīties. Tā ir iespēja būt situācijā, kas nav ikdienišķa. Visādi rokkoncerti notiek reizi nedēļā, un beigās tu tāpat neko neesi dzirdējis, jo biji iedzēris un pļāpāji ar draugiem. Simfoniskais koncerts – tās ir emocijas, kas, manuprāt, ir nepieciešamas. Nav slikts salīdzinājums – kā reizi gadā aizbraukt uz kapiem. Lieta, ko reizi gadā izdarīt.

Kāds ir tavs iespaids par solistiem?

Man likās iespaidīgi. Biju agrāk dzirdējis runājam – kad dzied Pavaroti, viss notiek mierīgi, bet pārējie cenšas kaut ko no sevis ar pūlēm izdabūt, viņiem jau īstenībā nekas nesanāk. Bet tenors, kas bija te, viņš nu gan deva vaļā! Arī baritons, viņš skatītājos izraisīja smieklus ar savām grimasēm. Soprāns bija ļoti iespaidīgs. Visi arī ļoti eleganti izskatījās.

Atgriežoties pie pirmās daļas ar ērģelēm – vai mainījās tavs priekšstats par šo instrumentu?

Pirmo reizi redzēju, ka ērģeles spēlē sieviete. Varēju arī redzēt, ka viņai patīk spēlēt emocionāli. Likās, ka viņa izdzīvo visas dzīves sāpes.

Kā izklausījās no skaņas viedokļa?

Noteikti patīkami. Ar ko varētu salīdzināt... Skan tā īpaši. Ir viena dziesma, kas, likās, kuru katru brīdi sāks skanēt (nodungo sākumu no Baha Tokātas un fūgas re minorā). Interesanti, ka koncertam ir nosaukums – ērģelēm ar timpāniem un simfonisko orķestri. Bet vai tad timpāni nav simfoniskajā orķestrī? Kāpēc tie tiek izcelti?

Viņiem bija īpaša solo loma. Un jāņem vērā, ka spēlēja tikai stīgu orķestris. Kā tev liekas, vai tas, ka ar orķestri solo spēlē nevis vijole vai klavieres, bet ērģeles, ir kaut kas neparasts, kas piesaista klausītāju uzmanību?

Man liekas, ka jā. Ērģeles ir salīdzinoši neparasts instruments. Ne katram mājās tāds ir. Ne katrā koncertā kaut ko tādu spēlē. Ar vijoli būtu klasiskāk, vienkāršāk. Noteikti ir vērts izbaudīt šādu koncertu, kurā ērģeles ir solista lomā. Ļoti labi bija tas, ka šī ērģeļu daļa nebija par garu, tikai apmēram pusstundu. Stunda varbūt jau būtu par daudz. Arī saspēle starp ērģelēm un stīgu instrumentiem bija interesanta.

Pieņemts uzskatīt, ka oratorijā "Carmina burana" ir daudz baudkāres. Kā tev šķiet, vai to varēja sajust? Tur bija daudz mīlas dziesmu, bija par dzeršanu, priekameitām – visādām iespējamām kārēm.

Ja es nezinātu, par ko ir dziesma, tad es tā neteiktu. Ne es sapratu valodu, ne sajutu noskaņu. Taču tā jau ir mana, nevis mūziķu vaina. Bet noteikti varēja saprast, ka koncerta otrā daļa ir līksmāka pretstatā nopietnākai pirmajai daļai – lūk, nopietni dzīvojam, par visu ko jādomā; otrā daļa jau it kā vairāk pa gaisu, to gan varēja sajust.

Vai tas, ka mūzikas teksts bija latīņu un vidusaugšvācu valodā, tev traucēja vai palīdzēja to uztvert?

Laikam tas konkrētajai mūzikai piestāvēja. Ja dziedātu latviski, varbūt arī patraucētu – visu laiku būtu jādomā, par ko ir runa. Var jau katrs interpretēt pēc savas saprašanas, par ko viņi dzied, saklausīt latviskos vārdus.

Un gulbja dziesma? Bija tā, kā domāji?

Es to saklausīju tā, ka gulbis dzied pēdējo dziesmu. Nu ir viss, beigas klāt.

Interesanti arī pavērot, kā katru instrumentu spēlē. Piemēram, šķīvjus – caurām dienām spēlē šķīvjus. Vai tamburīnu. Ja man uz ielas pateiktu – šis cilvēks ikdienā spēlē šķīvjus, es nenoticētu. Bet viņam tas acīmredzot patīk.

Jā, es centos arī saprast, kur varbūt kāds nokļūdās. Nevienu tādu brīdi neatradu. Skatījos uz diriģentu, vai viņš uz kādu dusmīgi nepaskatās. Man liekas, ka viss bija kārtībā. Tev pusotru stundu no vietas jāspēlē – taču mierīgi var sajaukt.

Vai par diriģentu tev radās jauni priekšstati?

Kā jau teicu – diezgan profesionāli. Pirms tam jau sapratu, ka diriģenta loma ir ļoti nozīmīga. Viņam jābūt perfektai ritma, mēra sajūtai. Bet kā ir – ja viņš nepareizi parāda, visi arī nepareizi nospēlē?

Iepriekšējā koncertā bija tā, ka diriģents nāca pateikties orķestrim, jo viņš koncertā pieļāva kļūdu, bet orķestris noreaģēja un nospēlēja pareizi. It kā notīs viss ir rakstīts, bet iestāšanās impulsus ierāda diriģents. Lai labāk saprastu, diriģentu varētu skatīt līdzībā ar dzejas deklamētāju – teksts visiem ir skaidrs, bet katrs to var nolasīt ar citām niansēm, uzsvariem. Vai tu nāktu vēl uz šādiem koncertiem?

Domāju, ka šim gadam būs gana. Bet, ja ieraudzīšu kādu koncerta afišu, kas uzrunā, kādu pazīstamu vārdu, piemēram, Čaikovski, tad ne tikai pats iešu, bet arī mēģināšu pierunāt kādu atnākt līdzi. Koncerta iespaidā tuvākajos mēnešos domāju varbūt pamainīt mūziku pirms gulētiešanas, varbūt orķestra repertuārā ir kaut kas piemērots.

Kā tev šķiet, kas varētu būt lielākais šķērslis, kas atgrūstu potenciālo klausītāju nākt uz šādu koncertu?

Varbūt tie ir priekšstati, ka tā ir nopietnu, pieaugušu, pat vecu cilvēku mūzika, un negribas ar to asociēties. Biļetes, manuprāt, nav ļoti dārgas. Tam nevajadzētu būt šķērslim. Varbūt nav pietiekami daudz visiem pieejamas informācijas.

Vai par šķērsli varētu būt arī tas, ka neesi pazīstams ar mūziku?

Domāju, ka jā. Nezinu, vai būs ļoti nopietns skaņdarbs, vai kaut kas jautrāks. Sevišķi, ja komponists ir nezināms, varbūt tas var atgrūst.

Ja tu nepazīsti komponistu, kas būtu tas, kas tevi ieintriģētu?

Tieši mūzika. Mazas nianses, dažādi sastāvi. Varbūt kāda fragmenta dzirdēšana palīdzētu.

Tags

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form