Klasiskās nevainības zaudēšana Nr. 17. LNSO satiek jaunu klausītāju – ārsti Katrīnu Puriņu-Liberti
Foto: Publicitātes foto

Lielajā ģildē 4. oktobra vakarā izskanēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncerts "LNSO un Pučīni Mesa". Lieliskā itāļu verisma operkomponista Pučīni jaunības dienu mēģinājums kļūt par baznīcas mūzikas autoru rezultējās gaišajā un vitālajā "Messa di Gloria", ko pirmajā daļā orķestris un Valsts akadēmiskais koris "Latvija" atskaņoja kopā ar tenoru Mihailu Čuļpajevu un baritonu Rihardu Milleru. Otrajā daļā dzirdējām poļu skaņraža Karola Šimanovska Ceturto simfoniju, kas manāmi sliecas uz klavierkoncerta pusi, un tajā solo partija bija uzticēta laikmetīgās mūzikas pazinējai, pianistei Elīnai Bērtiņai. Koncerta vadība bija izcilā poļu maestro Tadeuša Voicehovska rokās.

Koncertu apmeklēja arī ārste Katrīna Puriņa-Liberte, kuru aicināju uz sarunu. Un, lai arī noskaidroju, ka šo ne tuvu nevar saukt par Katrīnas pirmo pieredzi ar klasisko un simfonisko mūziku, tomēr vienojāmies, ka savu klasiskās mūzikas nevainību katrs no mums var zaudēt ik sezonu – ar jauniem koncertiem, sev nezināmiem komponistiem un iepriekš neatklātu mūziku.

Pirms koncerta

Katrīna, kā saprotu, Lielās ģildes gaiteņi tev nav sveši?

Jā, mana mamma Astra Puriņa bija LNSO koncertproducente, līdz ar to Lielā ģilde man ir pazīstama un tuva. Atceros, ka 2007. gada 13. septembrī šeit bija koncerts, uz kuru mamma bija uzaicinājusi arī manu ģimeni – saņēmu no viņiem bildes, bet pati tajā laikā, kamēr citi baudīja koncertu, laidu pasaulē savu pirmo meitu. (smejas)

Vai arī pati esi bijusi saistīta ar mūziku?

Esmu kordiriģenta meita, un mūsu ģimenē gandrīz visi spēlē kādu mūzikas instrumentu. Savas skolas gaitas sāku Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, vijoles klasē pie skolotāja Igora Doriņa, pēc tam pārgāju uz Rīgas 6. vidusskolu, kurā turpināju spēlēt vijoli, bet vidusskolas laikā sāku apgūt obojas spēli Pāvula Jurjāna mūzikas skolā, šos gadus spēlēju arī skolas simfoniskajā orķestrī un vidusskolā biju viena no solo dziedātājām Haralda Bārzdiņa vadītājā bigbendā. Tā ka mūzika man tiešām bijusi un ir tuva, arī šobrīd mana vecākā meita ir Dārziņskolas audzēkne klavieru nodaļā.

Kāda vieta tavā ikdienā mūzikai ir šobrīd?

Mēs mostamies un ejam gulēt ar Latvijas Radio 3! Arī mašīnā parasti skan radio "Klasika".

Kādas ir tavas gaidas par šīvakara koncertu?

Ar interesi gaidu Šimanovska simfoniju, jo neesmu to klātienē dzirdējusi, bet par Pučīni Mesu – esmu gatava uz nopietnu darbu tuvākās stundas laikā!

Lai tev patīkama klausīšanās, uz tikšanos pēc koncerta!

Pēc koncerta

Kādas sajūtas tev ir uzreiz pēc koncerta?

Šovakar es noteikti aizeju pacilāta – tas bija tieši tas, kas vajadzīgs piektdienas vakaram.

Tātad piektdienas vakaram atbilstošas emocijas var sniegt arī klasiskā mūzika?

Jā! Par Pučīni man jau bija skaidrs, uz ko nāku, jo viņa daiļrade man ir tuva - Pučini "Bohēma" pilnīgi noteikti ir mana mīļākā opera. Nekad neaizmirsīšu Kristīni Opolais "Bohēmā" mūsu opernamā – tas ir bijis viens no aizkustinošākajiem brīžiem manā akadēmiskās mūzikas pieredzē. Iestudējumus, kas Latvijā bijuši ar dažādiem solistiem, esmu redzējusi, un, ja rāda tiešraidi no Ņujorkas Metropoles operas nama, arī vienmēr mēģinu tikt. Pučīni itāļu temperaments laikam ir tas, kas mani uzrunā.

Šodien koncertā atcerējos vienu no spilgtākajiem notikumiem šajā zālē – pēdējo koncertu, kurā dzīvu redzēju Dmitriju Hvorostovski. Viņš ir mans mīļākais opermūzikas mākslinieks no baritoniem. Atceros, ka sēdēju pašā, pašā priekšā, tas, protams, bija ļoti saviļņojoši.

Vai Pučīni Mesā arī saklausīji kādas līdzības ar opermūziku?

Protams! Bet ko gan citu no Pučīni varētu gaidīt? Pat baznīcas mūzikā viņš ienes prieku un gaismu. To var ļoti labi sajust, un man prieks, ka viņš tomēr aizgāja no baznīcas mūzikas, jo skaidri dzirdams, ka viņš tur gribēja ielikt operu. Varbūt kādam Pučīni liekas pārāk vienkāršs un saprotams, bet man viņa daiļrade simpatizē. Mani arī piesaista viņa personība, esmu bijusi viņa dzimtajā Itālijas pilsētā Lukā, kas ir brīnišķīga vieta. Viņa mūzika ir man sirdij tuva un mīļa. Ja es rakstītu mesu, tā noteikti izklausītos līdzīgi. (smejas)

Un kā ar Šimanovski? Kā saprotu, šī bija tava pirmā tikšanās ar viņa mūziku?

Jā, šeit nu gan var teikt, ka zaudēju nevainību, jo par Pučīni mūziku, LNSO koncertu un Lielās ģildes apmeklējumu to gan nevar teikt. Bet poļu mūzika man ir tuva, iepriekš zināju arī diriģentu Voicehovski, kas ir visai iemīļots mākslinieks Latvijā. Neskatoties uz to, ka jau paspēju izlasīt, ka komponists šo mūziku rakstījis diezgan depresīvā laikā, rezultāts, manuprāt, izdevies pacilājošs, sevišķi trešā Allegro daļa. Arī pianiste Elīna Bērtiņa sevi lieliski parādīja.

Vai arī turpmāk varam tevi gaidīt klasiskās un simfoniskās mūzikas koncertos?

Protams! Mēģinu klasiskās mūzikas koncertus apmeklēt regulāri. Nevar teikt, ka šī būtu klasiskās nevainības zaudēšana kopumā, bet šosezon šī ir pirmā reize, kad Lielajā ģildē apmeklēju kādu koncertu. Esmu opermūzikas cienītāja, novembrī braukšu uz Berlīni, kur operā "Samsons un Dalila" dziedās mūsu mecosoprāns Elīna Garanča, apvienošu muzikālo baudījumu arī ar Riharda Vāgnera operu "Tristans un Izolde". Bērnībā daudz laika pavadīts, apgūstot mūzikas instrumentus, tas devis paliekošu pieredzi, lai es turpinātu būt kopā ar klasisko mūziku.

Source

Tags

Katrīna Puriņa Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form