Koncerta apmeklētāju vidū – arī populārā un daudziem zināmā kūku meistare Anna Panna jeb Anna Birmane, kuru aicināju uz sarunu, jo nepameta jautājums – kādas radošu domu virtenes var attīstīt Mālera un Bēthovena mūzika, ja domājam par kūkām, desertiem un saldumiem? Kas būtu tā kūciņa, ko baudīt pie smeldzīgā Mālera vai enerģiskā Bēthovena? Jā, noteikti katram asociācijas un garšas būs savas, bet ko par to saka Anna Panna?
Pirms koncerta
Cik ierasts vai, gluži otrādi, neierasts tev ir ceļš uz Lielo ģildi un klasiskās, simfoniskās mūzikas koncertu?
Uz koncertiem neesmu daudz nākusi, bet kaut ko no klasiskās mūzikas klausījos skolas laikā, jo tolaik dziedāju korī un tas bija aktuālāk. Toreiz varēju atpazīt skaņdarbus un kaut ko arī par tiem zināju, bet šobrīd vajadzētu tā kārtīgi sakustināt smadzenes, lai atcerētos kaut ko no tā.
Ar kādām sajūtām tu šovakar nāc uz LNSO koncertu?
Noteikti ar ļoti labām, jo man liekas, ka klasiskā mūzika dod vairāk labu sajūtu nekā mūsdienu popmūzika. Protams, kā kuram, bet domāju, ka visiem dzīvē vajadzētu būt reizēm, kad gribas klausīties klasisko mūziku.
Kas tādās reizēs ir tas, ko tu klausies?
Es, jo īpaši tad, kad mans bērniņš bija mazs, klausījos Latvijas Radio 3 "Klasika", jo tā mūzika nomierināja. Esmu arī dzirdējusi, ka bērniem ir veselīgi klausīties klasisko mūziku, jo tā tik ļoti viņus "neuzvelk". Es nezinu, vai tas pierādījās manā gadījumā, bet lieku uz to lielas cerības. (smejas)
Tu esi cilvēks, kam tuva kulinārijas un garšu pasaule. Tu klausies mūziku, kad gatavo vai domā jaunas receptes?
Nē, mūziku es neklausos. Nezinu, no kurienes tam aug kājas, bet, kad es gatavoju vai strādāju viena virtuvē, man patīk, ja fonā iet seriāli vai filmas. Tas man rada vidi, kurā nejūtos vientuļa. Pēdējos gadus strādājot man ir bijuši asistenti, bet pārsvarā mans darbs paiet vienatnē, un tad seriāli man neliek justies vienai.
Tu pieslēdzies sižetam, vai filma vairāk ir kā fons?
It kā fonā, bet es tomēr dzirdu, kas tur notiek. Baigi nepieslēdzos, bet nedaudz līdzi sekoju.
Un kā ir ar mūziku ārpus virtuves? Ko tu klausies, un vai tas arī ir fons, vai tomēr klausies apzināti?
Parasti mašīnā, kur man ļoti patīk klausīties mūziku skaļi. Man nav tāda viena konkrēta žanra, kas man patīk. Klausos visu no klasiskiem skaņdarbiem līdz smagajam amerikāņu hiphopam. Man ir viena izlase "Spotify", ko klausos, un tur ir tāds mikslis, ka manam vīram dažreiz vīst ausis, jo nekad nevar zināt, kas būs nākamā dziesma.
Šodien mums koncertā skanēs Mālera un Bēthovena mūzika. Vai tev ir kādas asociācijas, dzirdot šos vārdus?
Ja pareizi atceros no skolas laikiem, abiem ir saistība ar Vīni, Bēthovenam ir vairākas simfonijas un populārākā ir Devītā, bet tas arī viss.
Pēc koncerta
Kādas ir pirmās sajūtas pēc koncerta?
Es droši vien būšu ļoti nepopulāra, bet man otrā daļa patika daudz, daudz labāk nekā pirmā, bet tas laikam tāpēc, ka operdziedātāji man nekad nav īsti patikuši. Īstenībā es koncerta laikā atcerējos, ka bērnībā četrus gadus spēlēju vijoli, bet es to laikam biju pilnībā izslēgusi no savas apziņas.
Ja man būtu jāizvēlas, es noteikti izvēlētos Bēthovenu, jo viņa mūzika likās pozitīvāka.
Interesanti, jo pats Bēthovens nebūt nebija tas pozitīvākais cilvēks... Vai, klausoties šo simfoniju, kas sākotnēji veltīta Napoleonam, arī tu sajuti ko heroisku un varonīgu?
Jā, es ļoti iedvesmojos no tās enerģijas, kas nāca no orķestra. Man šķiet, ka spēlēt komandā, orķestrī, ir daudz grūtāk, nekā būt vienam uz skatuves, jo, ja orķestrī kāds kaut ko aizlaiž garām, tas iespaido visus, tāpēc visiem jābūt vienādam lociņa virzienam, štrihiem utt. Ļoti iedvesmojoši uz viņiem skatīties!
Ja tu kādreiz spēlēji vijoli, varbūt vari sevi iedomāties orķestra sastāvā uz skatuves?
Hmm... Varbūt, bet es noteikti tad būtu kaut kādā alternatīvajā orķestrī, kur katrs spēlē kaut ko citu. (smejas) Cik interesanti, kādreiz es ar lielām mokām gāju uz mūzikas skolu, man tas riebās, bet tagad tas liekas tik iedvesmojoši.
Es jau pirms koncerta teicu, ka noteikti pajautāšu, ar kādu kūciņu, desertu vai saldu našķi tev asociējas koncertā dzirdētais.
Jā, par to domājot, man atausa atmiņā, ka klasiskā mūzika ir izmantota visai daudz tieši ēdienu reklāmās, arī ar ēdienu saistītos kulinārijas šovos, un, ja pareizi to visu samontē, beigās ir ļoti pacilājoša sajūta. Ja par Māleru, tad jāsaka, ka dzeja bija tik drūma un depresīva, ka es varbūt piedāvātu kādu galīgi sabrukušu kūku vai kāzu kūku, kur līgava nebija ieradusies. Bet, ja par Bēthovenu, tad noteikti kaut kas iespaidīgs, kur nolijusi šokolāde, uzbērtas skaidiņas, pedantiski salikti ķirsīši, viss tāds ļoti perfekts. Garšas grūti raksturot, bet pedantisms būtu jūtams. Tam obligāti nebūtu jābūt kam vērienīgam, tas varētu būt arī kaut kas mazs, bet perfekts.
Vai šis koncerts iedvesmoja tevi arī tuvākā vai tālākā nākotnē atkal nākt uz Lielo ģildi un apmeklēt kādu koncertu?
Noteikti, bet man ir nedaudz bail no etiķetes, kas te valda. Sākumā apmulsu – parasti koncertā, ja cilvēkiem patīk kāda dziesma, viņi aplaudē, priecājas, bet šeit visa zāle sēž sastingumā. Nesapratu, vai drīkst aplaudēt vai ne, varbūt nevienam nepatika, bet, ja man patīk, tad es varbūt varu aplaudēt? Man liekas, ka šī ir lieta, kas daudzus jauniešus varētu atbaidīt no šādiem koncertiem, jo viņi domā – ai, es jau esmu jauns, lai jau tur tie citi iet. Bet man liekas, ka mūsdienās taču orķestri parādās gan kopā ar popmūziķiem, gan dažādos festivālos, gan ārpus šādām stīvām vietām, un tad jau noteikti var koncertus apmeklēt.
Paldies, ka šovakar atnāci, un es varu tevi nomierināt – mūziķi parasti saka, ka aplausi starp skaņdarba daļām viņiem nemaz tik ļoti netraucē, daudz skumjāk ir, kad iezvanās telefons vai notiek skaļa rosīšanās.
