Pirms koncerta
Sveiks! Arī tavā gadījumā, protams, neticu, ka nekad neesi bijis simfoniskās mūzikas koncertā. Tāpēc mēs jebkurā brīdī varam mainīties lomām.
Nē, man šī ir pirmā reize.
Nopietni?!
Jā, pirmā reize. Varbūt kaut kas ir bijis bērnībā, neatceros. Bet apzinātā vecumā – nekad.
Bet mūziku tu esi studējis, vai ne?
Nē. Reps nāk no ielas. Repā ir raksturīgi nākt un darīt bez jebkādām zināšanām.
Interesanti. Bet dzirdējis jau nu gan tu esi. Simfoniskā mūzika – tā taču tagad ir visur.
Jā. To, starp citu, diezgan daudz izmanto arī hiphopā. Kaut kas tiek aizgūts. Un diezgan daudz tiek samplēts. Tagad mazāk, bet 90. gados – ļoti daudz.
Tu pats arī esi to darījis?
Pats it kā nē. Bet man pirmajā albumā bija daži skaņdarbi ar klasiskajiem instrumentiem. Dīdžejs Monsta man toreiz, liekas, to taisīja. Kaut kāda pieredze ir. Nu, kādi instrumenti var tikt izmantoti? Arfa nāk prātā. Un ksilofons. Arfa vispār ir fantastisks instruments. Tā piedod visam tādu sapņainu noskaņu.
Pēc koncerta
Kā tu domā, ko visi šie cilvēki nāk pieredzēt – slavenības, leģendāro diriģentu Sinaiski, vai tomēr klausīties iemīļotos skaņdarbus, tā teikt, dzīvajā?
Grūti saprast. Ja godīgi, nez vai vispār līdz galam ir iespējams zināt, kas cilvēkus vada. Zini, kāda man šī mūzika liekas? Forša, plaša, nevainīga... Jā, nevainīga! Nav tajā visā tā bezkaunīguma iekšā, kas tagad ir aktuālajā mūzikā.
Es gribētu nākt vēl, bet dažbrīd tomēr bija grūti. Vienā brīdī es aizdomājos par kaut ko citu. Tas laikam liecina, ka šī tomēr nav mana mūzika. Ir ļoti daudz jāklausās, lai to līdz galam saprastu. Es nevaru teikt, ka līdz galam saprotu, piemēram, tehno mūziku, ko esmu nopietni klausījies. Vai smago metālu, ko arī esmu daudz mēģinājis klausīties. Varbūt vienīgi hiphopu es tiešām saprotu.
Tādēļ man ir grūti teikt, kas nosaka vienu vai otru izvēli. Varbūt tas ir paaudzes jautājums. Un šeit tā ir diezgan konkrēta. Varbūt viņi ar šādu mūziku ir izauguši. Nez vai te ir daudz cilvēku no "Instagram" un "Facebook" paaudzes. Bet, ja ir, tad varbūt tā ir ģimenes lieta. Varbūt viņi pazīst kādu mūziķi, kas tur bija augšā uz skatuves. Vai arī tiešām – tā viņiem ir tāda ģimenes tradīcija.
Nezinu, vai pamanīji, bet orķestris šovakar šķita emocionālāks, mazāk stīvs nekā dažas citas reizes. Mūziķi šķita atraisīti un bieži smaidīja. Pieļauju, ka tas tomēr saistīts ar diriģenta harismu. Ar iespēju uzstāties kopā ar šādu leģendu.
Man tā varētu būt kopā ar Eminemu. Jā, varbūt šis bija tāds gadījums, nezinu. Bet, par mūziku runājot, man klavieres it kā patīk, un bija redzams, ka pianists ir profesionālis un virtuozs (runa ir par Horhes Gonsalesa Buahasana solo Prokofjeva Pirmajā klavierkoncertā – V.V.), bet pirmais skaņdarbs (Jāņa Ivanova 21. simfonija – V.V.) tomēr šķita spēcīgāks.
Zini, es uz to visu skatījos no producēšanas viedokļa. Tas ir tā, kā bītus taisīt. Ļoti daudzi jau māk bītus taisīt. Un māk saģērbties smuki un izskatīties profesionāli. Bet vēl vajag prast pareizos instrumentus izvēlēties un pareizi to visu salikt kopā. Mani aranžējums ļoti interesē. Melodija ir melodija, bet ar pareizu aranžējumu tam var baigo plašumu iedot. Un tas viss pirmajā skaņdarbā bija.
Žēl, ka tu nevari palikt uz Elgaru otrajā daļā. Tur tieši par to būs – par vienas frāzes variēšanu 14 dažādos veidos.
Nu, atvaino, es gribētu, bet man jāskrien tālāk.
Divdesmitgadniekam Prokofjevam klavierkoncerts bija viens no pirmajiem mūža skaņdarbiem, Ivanova nepabeigtā simfonija – viņa mūža pēdējais darbs. Varbūt tas radīja iespaidu. Pat salīdzinoši nesens darbs, no mūsu kopīgās padomju bērnības. Mani ap to laiku savā varā turēja Dunajevska mūzika no "Kapteiņa Granta bērniem".
Ā, ja? Un tomēr tā ir tāda naiva un nevainīga mūzika. Un nevar noliegt, ka tā ir domāta konkrētai paaudzei. Interneta paaudzei ir pilnīgi citas vērtības. Un gaumes arī ir dažādas. Nu, nez vai tu baigi daudz tagadējos jauniešus dabūsi te iekšā.
Bet ja nu viņi kaut kad paaugas?
Nu, varbūt tad jā. Man patika, ka es atnācu. Tas viss bija "wow" un iespaidīgi. Bet tev es pateicu tieši to, ko domāju.
Un tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, paldies!
