Ja sekots līdzi Latvijas tā sauktās postfolkloras skatuves aktivitātēm, tad noteikti pamanīts arī apvienības "ZeMe" nosaukums. Tajā radošos spēkus un enerģiju kopā likuši koklētāja Laima Jansone un DJ Monsta, ik pa laikam piedaloties arī kontrabasistam Tomam Poišam. Nupat nācis klajā šīs apvienības debijas albums "Visuma vizošā tumsa".
Vizēt diezgan intīmais, bet ne gluži patumšais disks iesāk ar ļoti līganu skaņdarbu "Saullēkts", kurā lieliski pierādās kontrabasa nepieciešamība vai visās "ZeMes" kompozīcijās. Dzīvais un sulīgais bass ērti nosēdina uz zemes Monstas pārsvarā gaisīgās ritma cilpas un Laimas vēl gaisīgāko kokles skaņu lidojumu.
Pamatā gan "ZeMe" tomēr skaitās duets un itin labi tiek galā arī bez kontrabasa klātbūtnes, aizraujoties dauzīšanās spēlē ar DJ tehniku un kokli, kas pieslēgta elektriskajiem pedāļiem, bet nepiemirstot arī par akustisko kokli. Iespējas izpausties ir gana plašas un abi dueta dalībnieki savos eksperimentos acīmredzami kļūst arvien drosmīgāki. It īpaši tas novērojams "ZeMes" koncertos. Starp citu, lielāka uzstāšanās sagaidāma jau septembrī "Dailē". To drosmes augšanu gan varētu vēlēties arī ātrāku, taču iespējams, ka tā ir melomāniska nepacietība uzzināt, ko vēl iespējams izdarīt ar tik unikālu skaņas radīšanas instrumentu savienojumu.
Tikmēr Monsta ar Laimu kopīgajā debijas albumā piedāvā izdauzīšanos gan liegos, gan jestrākos ritmos un noskaņās, pārāk dziļos eksperimentos neiegrimstot. Par nosacītu albuma hitu var uzskatīt skaņdarbu "Bumbulēt", kurā iesamplēts smaidu izraisošs Auces teicējas Karlīnes Puraviņas dziedājums, kas tapis vēl tālajos sešdesmitajos. Lai disks jau ievaddaļā nepārvērstos par rotaļīgu jampampiņballīti, "ZeMe" gan momentāni atgriežas ar smagāku bītu apveltītajos "Miglas vālos" un ar vargānu samisticētajā "Veļu dziesmā". Kokles rotaļas ar elektroniskajiem bītiem un skrečiem rada tik tiešām neparastu skanējumu, pie kura latvieša folkloru mīlošai ausij vēl jāpierod. Taču pārliecība, ka šis ir viens no veidiem, kā turpināt mūsu tautas mūzikas noskaņu mantojumu, noteikti rodas.
Kā albuma atklāšanas pasākumā izteicās tā izdevējs – studijas "Lauska" vadītājs Juris Zalāns –, Laima ir pierādījusi, ka kokle nav tikai sens folkloras instruments, bet gluži vienkārši labs mūsdienu mūzikas instruments, ar ko var izspēlēt ļoti daudz ko. Protams, visromantiskāk tas izklausās tādos skaņdarbos kā "Es gulu, gulu", kur latviskais sentiments un skaniskais daiļums veļas pāri malām. Tāda ir šī instrumenta dvēsele, taču Laima noteikti ir spējīga atklāt līdz šim vēl apslēptas kokles skanējuma šķautnes. Tās vēl vairāk gribētos sadzirdēt arī albumā, kur šis intruments pārsvarā tomēr skan diezgan ierasti, lai arī nenoliedzami ausij un sirdij tīkami.
Interesantākie brīžie ir tie, kad kokle iegrūvo DJ ritmos kā ritma instruments, kā tas notiek, piemēram, jestrajā skaņdarbā "Ūsiņš", ko sākotnēji bijusi doma saukt par "Šūpiņu", kā reizi latviskojot baiso anglicismu "Grūviņš". Taču vēl baisākā līdzība ar vārdu "žūpiņš", tomēr liegusi publiski notikt šim folkloristiskajam tulkojumam.
"Koku čuksti" ir skaņdarbs, kas visprecīzāk iezīmē "ZeMes" skaņdarbu uzbūves pamatbūtību. Laima saprātīgi izspēlējas ar kokli un pedāļefektiem, bet Monsta saudzīgi pielāgojas ar neuzbāzīgu ritma apakšu. Aizraujošāki šķiet brīži, kad abi mēģina šī skaistā pareizīguma robežas pārkāpt, kā tas dzirdams albuma titulskaņdarbā. Kokles skanējums kļūst eksperimentālāks un drosmīgāks, bet Monsta atļaujas skābākus ritmus un elektroniskās skaņas, daļa no kurām tapusi, ieskaņojot un pārveidojot dažādu sadzīves priekšmetu skanējumu. Mazliet izbrīna, ka gandrīz nevienā no albuma skaņdarbiem nav dzirdama izteikta skrečošana un saspēle ar kokli arī šajā stilistikā, lai gan koncertos tas ir viens no "ZeMes" kroņa numuriem. Izņēmums ir pirmspēdējais albuma skaņdarbs "Urbānās dzīres", kas balstīts skrečotā bītā un Laimas aizrautīgā kokles grūvošanā (šūpošanā?).
Visticamāk šis varētu būt virziens, kurā "ZeMei" doties tālāk, piedāvājot klausītājus ievelkošu improvizāciju. Albuma noslēgums "Saules grieži" tikmēr liecina par joprojām gana lielu pietāti pret mūsu folkloras mantojumu, kas pats par sevi nav nekas peļams, taču tai jāattīstās un jāizdzīvo arī tālāk, kas būs iespējams tikai saprātīgi pielāgojoties laikmetam. Un to veidos jaunās paaudzes ar savu izpratni par labu un šūpojošu mūziku.
Tikmēr ir vērts griezt savā CD aparātā uz riņķi ciešripu (jau minētajā albuma atklāšanas pasākumā no Laimas mutes dzirdēts vārda "kompaktdisks" latviskojums) "Visuma vizošā tumsa", jo tā tik tiešām viz un ceļ saulītē skanīgi latvisko sajūtu, kas ietērpta mūsdienu kažociņā. Tas ar meistara Izmaēla "SiKo" Antiko roku turklāt profesionāli piegriezts "Soundimension" studijā Karību jūras apskalotajā Dominikānas Republikā, kur veikta mūsu pašu "Lauskas" studijā ar pašmāju meistara Kaspara Bārbala palīdzību ierakstītās skaņas gala apstrāde jeb māsters. Tik maza tiešām kļuvusi pasaule.
Ir radīts labs postfolkloras, vai labāk mūsdienu folkloras, albums, ko izmantot kā ikdienas skanisko pavadoni latviešiem, un lielisks eksporta produkts, ar ko nekaunoties nest Latvijas vārdu pasaulē, ko "ZeMe" arī dara, uzstājoties kā Japānā un Apvienotajos Arābu Emirātos, tā Kazahstānā un Kirgizstānā. Turklāt Monsta ar Laimu acīmredzami piedomājuši arī pie projekta vizuālā tēla un filozofijas, kas rada ieinteresējošu, latviešu dzīvesziņā balstītu kopumu. Visticamāk tas vēl ir tikai sākums.
Starp citu, pirmoreiz "Lauskas" albumu izdošanas vēsturē (un tā nav īsa, jo šis ir jau 88. disks katalogā) izdevniecības klajā laistais disks vienlaikus ierauga dienasgaismu arī Vācijas tirgū, kur to izdod "CPL-Music". Izdevniecība, kas pērn laida klajā ļoti interesantu latviešu postfolkloras dubultizlasi "Folk & Great Tunes From Latvia". Noteikti iesaku iegādāties arī to!
