Kokles piejaucētāja Laima Jansone. Saruna par iekšējo māju un latvietības meklējumiem
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Vasaras saulgrieži ierasti ir laiks, kad ļaudis uz pāris dienām aizmirst par ikdienas darbu ritumu, "izpūš gaisu" un atceras par tradīcijām. Tiesa, ir cilvēki, kuriem tradīcijas ir arī ikdienas, ne tikai svētku sastāvdaļa. Tāda ir arī par brīnumbērnu dēvētā koklētāja Laima Jansone, kura ir viena no pirmās pasaules koklētāju nometnes organizatorēm. Pasākums no 28. jūnija līdz 1. jūlijam norisināsies Kocēnu novada Dikļos. Svētku gaidās portāls "Delfi" ar mākslinieci sarunājās par sevis, savu sakņu, latvietības un iekšējo māju meklējumiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pasaules koklētāju nometne – nosaukums diezgan grandiozs, arīdzan vieta gana zīmīga, proti, Dziesmu un deju svētku aizsākuma vieta Dikļi. No kurienes šai idejai aug kājas? Vai tas ir Latvijā dzimis un audzis fenomens?

Lai gan šāda nometne notiks pirmo reizi, tai ir gara rašanās priekšvēsture. Man ir bijusi iespēja ceļot pa dažādām zemēm un spēlēt, tostarp divus rudeņus es pavadīju, uzstājoties Amerikā pie Amerikas latviešiem. Liels bija mans pārsteigums, kad cilvēki pēkšņi sāka ņemt no skapjiem ārā savas kokles, no jauna skaņot un spēlēt. Izrādās, ka kokles entuziasti mīt ļoti dažādās pasaules vietās, turklāt par to interesējas ļaudis, kuriem ar latvisko izcelsmi nav nekādas saistības, piemēram, japāņi. Neizprotamā veidā nopirkuši instrumentu un "Youtube" samācījušies spēlēt!

Ir, piemēram, tapusi koklētāju interešu platforma "Vakareiropas koklētāji", kurā apvienojušies Luksemburgas tradicionālās kokles spēlētāji un Vācijā dzīvojoši koklētāji. Ir arī Londonā dzīvojošu koklētāju interešu grupa "Kokļu zapte". Man ir liels prieks, ka arī Latvijā teju jau gadu darbojas koklētāju kopa "Austras koks". Mēs esam vairāk nekā 10 cilvēki, regulāri nākam kopā, mācāmies, spēlējam, koklējam. Koklētāju kustība jau veidojas kā pastāvīgs virziens. Ir cilvēki, kuri vēlas spēlēt, un šajā nometnē viņiem būs iespēja to darīt.

Pati spēlēju vairāk nekā 10 gadus. Tīņa gados es braucu uz kokļu meistaram Donātam Vucinam veltītām kokļu dienām. Tā bija nometne, kur pulcējās gan jaunieši, gan daži spēlētāji ar lielāku pieredzi. Tad es sapratu, ka interese par koklēšanu ir ļoti, ļoti maza. Pie sevis nodomāju: "Ārprāts, tas viss taču tūliņ izmirs un pazudīs! Ko lai dara, ko lai iesāk?" Sajūtas bija ļoti depresīvas. Jau tad man radās vēlme, lai cilvēki pret koklēšanu izturētos nopietnāk un ar lielāku interesi, un nu es redzu, ka tas notiek. Manuprāt, pēdējos gados vispār ir izteikti pieaugusi interese par tradicionālo mūziku un mūsdienu tautas mūziku.

Kokles piejaucētāja Laima Jansone. Saruna par iekšējo māju un latvietības meklējumiem
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Kā tu domā – kāpēc tas tā ir noticis?

Pirmkārt, ir cilvēki, kuri mērķtiecīgi darbojas attiecīgajā jomā, kam tā tiešām ir sirdslieta. Arī no savas puses varu teikt, ka tie nav bijuši sociāli ekonomiskie faktori, bet gan vienkārši vēlme šo instrumentu spēlēt. Ja, to darot, man paveras kādas iespējas un ceļi, tad es tiem sekoju. Šajā gadījumā tā ir ļoti dažāda sadarbība – gan pasākumu un projektu ietvaros, gan ar individuāliem māksliniekiem. Tiesa, nereti ir sajusta pretreakcija – kā, ar kokli tādas lietas nemaz nedrīkst darīt! Pieslēgt pie tādiem pašiem pedāļiem kā elektrisko ģitāru un spēlēt ātrā tempā!

Esmu spēlējusi ar ļoti daudz un dažādu žanru mūziķiem – sākot ar popa un roka, beidzot ar džeza un akadēmiskās mūzikas pārstāvjiem. Kokli tādējādi iespējams ieraudzīt vietās, kur iepriekš nevarēja. Varbūt tas ir arī viens no iemesliem kokles popularitātes augšanai. Atskārsme, ka kokle – tas nav tikai viens akords un vīri ar sirmām bārdām, bet gan ļoti foršs un stilīgs instruments, ar kuru var spēlēt ne tikai tradicionālās tautasdziesmas.

Ar tādiem dulliem entuziastiem kā tu viss būtu puslīdz skaidrs, bet kāpēc "cilvēks parastais" pēkšņi domā par latvietības atdzimšanu un ir pievērsies sava "iekšējā latvieša" meklējumiem? Pretreakcija globalizācijai?

Cik man ir bijusi iespēja ceļot, piemēram, Amerikā vai Austrālijā ļoti var izjust to, cik sena patiesībā ir Eiropa. Mums aiz muguras ir daudzus gadsimtus sena kultūra. Mums ir pašiem savs Dainu skapis, pilns ar četrrindēm, kamēr "jaunajās zemēs" savas tiešās saknes iepazīt ir daudz grūtāk. Piemēram, amerikānis uzzina, ka vecvecmāmiņa bijusi norvēģiete, un tad ceļo uz Norvēģiju, lai iepazītu kultūru un tradīcijas, no kurām nācis.

Manuprāt, tas ir tāds ļoti dabīgs process, proti, ka katram nepieciešams apzināties savu izcelsmi dziļākā veidā, kas, iespējams, kādā apmulsuma brīdī dod lielāku stabilitāti. Mums šeit ir visas iespējas. Laima Jansone

Es to sauktu nevis par latvietības atdzimšanu, bet apzināšanos. Un šī nometne ir viens no veidiem, kā tam pietuvoties.

Kas plānots šajā nometnē? Nometne parasti nozīmē diezgan striktu režīmu ar agru celšanos un pakļaušanos disciplīnai, bet radošu cilvēku iegrožošana režīmā varētu nebūt viegla.

Tā būs vairāku pasauļu saskarsme. Es nāku no akadēmiskas vides, proti, esmu etnomuzikoloģe, un arī kā praktizējoša mūziķe esmu pieradusi pie diezgan skarbas disciplīnas. Līdz ar to nometne būs radoša, bet tajā būs arī disciplīna. Diena sāksies plkst.7.30 ar elpošanas vingrinājumiem, kurus vadīs jogas un ajūrvēdas speciāliste Ilze Selecka. Nodarbības laiks izvēlēts apzināti, jo vislabāk šie vingrinājumi veicami tieši no rīta un tukšā dūšā.

Dienā ir paredzētas vairākas koklēšanas nodarbības dažādās grupās un dažādiem līmeņiem pie pedagoģēm Zanes Sniķeres un Ilzes Ozolas. Man ir liels prieks, ka nometnē piedalīsies vīru kopas "Vilki" vadītājs Edgars Lipors. Viņš ir ļoti interesants tradīcijas nesējs, jo viņa tēvs Kārlis Lipors ir kokļu meistars, arī Edgars pats nupat sācis izgatavot kokles, turklāt arī viņa dēls spēlē kokli. Pie viņa būs nodarbība par kokļu "tehniskajām padarīšanām" – ko darīt, ja plīst stīgas vai tapas, piemēram. Vēl būs tradicionālā dziedāšana pie etnomuzikoloģes Ineses Mičules. Un arī es, protams, aktīvi piedalīšos kokļu spēles mācīšanā un saspēlē.

Nometnes ietvaros paredzēts dziesmu vakars mītiskajā Zilajā kalnā 29. jūnijā, ko iespējams apmeklēt visiem interesentiem, kā arī 1. jūlijā turpat Neikenkalna dabas koncertzālē būs nometnes dalībnieku uzstāšanās tieši pirms XXVI Vispārējo latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku Noslēguma modelēšanas koncerta.

Nometnes pieteikumā kā viens no mērķiem ir minēts latvisko tradīciju un vērtību stiprināšana. Kā tas izpaudīsies, un ko tas mūsdienās vispār nozīmē?

Tradīcijas te domātas ne tikai klasiskajā izpratnē, tā ir arī pati vieta, no kuras nāk Dziesmu svētki, jo viens no mūsu mērķiem ir apskatīt melodijas, kuras kādreiz dziedāja un spēlēja šajā vietā. Un te nu ir jāsaka liels paldies Kocēnu novadam, kas ir uzņēmies atbildību par nometnes organizēšanu, atbalstīšanu un vietas ierādīšanu.

Otra ļoti svarīga lieta, kas tiek saprasta ar tradīcijām un vērtībām, ir kopības sajūta. Tā ir lieta, kuras mums ikdienā Latvijā pietrūkst.

Mēs esam sašķelti savās domās, ļoti pretrunīgi un izkaisīti. Katrs ejam savā virzienā, nespējot reizēm vienoties par ļoti būtiskiem jautājumiem, kas skar jau ekonomiskas un politiskas tēmas. Laima Jansone

Es ļoti ceru, ka šī nometne būs iespēja cilvēkiem iepazīties un satuvināties. Galvenais jautājums ir nevis politiski, sociāli, ekonomiski vai reliģiski jautājumi, bet gan muzicēšana, kas ir dzīvinoša. Kopā labi pavadīts laiks, noliekot malā ikdienas rūpes.

Vai sašķeltība un uz iekšu vērstība arī nav iemesli, kāpēc cilvēki meklē pazaudēto latvietību? Apkārt viss ir ņigu ņegu, un ļaudis alkst pēc satvara, identitātes, proti, kaut kā, pie kā pieturēties, lai dabūtu to "mēs" sajūtu.

Ļoti laba definīcija! (smejas) Pirmkārt, cilvēkam visgrūtāk ir atgriezties atpakaļ pašam pie sevis. Bet tas ir vajadzīgs, jo tikai tad tu vari pilnvērtīgi novērtēt to, kas ir blakus. To var novērot pie ārzemju latviešiem, kur, piemēram, cilvēki trešajā paaudzē nedzīvo Latvijā, taču ģimenē arvien sarunājas latviešu valodā. Viņiem tas ir svarīgi. Un tā ir lieta, kuru mēs šeit neapzināmies. Esam gatavi braukt prom un pieņemt citu identitāti, taču līdz vienam brīdim, kad saprotam, ka saknes tomēr ir svarīgas un vajadzīgas.

Kas tas ir par brīdi? Nervu sabrukums? Pusmūža krīze?

(smejas) Varbūt tas ir brīdis, kad ir nepieciešams mazliet vairāk spēka, trūkst iekšējā piepildījuma. Kad dzīve un dažādi apstākļi tevi apstādina, tad saproti, ka varbūt ir vienkārši dziesma jādzied. Tas ir arī mans talants – sarežģīt lietas līdz maksimumam. Apskraidīt riņķī visu pasauli, cenšoties atrast atbildes uz sazin ko, bet reizēm tās atrodas tepat blakus, turklāt ļoti vienkāršās lietās. Vajag spēlēt, vajag dziedāt. Mūsu kultūra tam dod lielisku iespēju, turklāt saulgrieži ir ideāls laiks.

Kokles piejaucētāja Laima Jansone. Saruna par iekšējo māju un latvietības meklējumiem
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Kā šos svētkus svin Laima Jansone?

Laimas Jansones atbilde būs diezgan paredzama. Muzicējot! Kā tad citādi? (smejas) Man gan īstie svētki saistās ar 21. jūniju, jo tā ir iespēja piedzīvot fiziski īsāko nakti, kas tiek nodziedāta un nodejota, gaidot sauli. Nakts ir vien dažas stundas, bet rīts ir tik patīkami dzestrs. Citi iet pa rasu vārtīties, citi jūrā peldēties, bet ir tik forši visiem kopā sagaidīt sauli. Panākt rīta kopības sajūtu.

Manuprāt, Jāņi tradicionālā izpratnē ir iespēja pulcēties kopā daudziem dažādu paaudžu ļaudīm un meklēt kopīgas nodarbes, sākot ar gatavošanos svētkiem un beidzot ar dziedāšanu un spēlēšanu. Tiesa, šogad es saulgriežus sagaidīšu Cīravas Pils parkā, kur kopā ar dažādiem mūziķiem (tostarp ar DJ Monstu, ar kuru kopā šobrīd ieraksta disku, kā arī grupu "Zāle" – red.) muzicēšu "Cīravas saulgriežu rituālā".

Mūsu sarunas noslēgumā es gribu vēlreiz atgriezties pie meklējumu tēmas. Kādā intervijā tev vaicāja, vai tu būtu gatava atvērt savas namdurvis pilnīgiem svešiniekiem. Tu atbildēji: "Kad man būs mājas, labprāt! Tā ir viena no manām dziļākajām nākotnes vēlmēm. Es tiecos pēc vietas, ko tiešām varētu dēvēt par savām mājām." Vai šādu vietu esi atradusi?

Fiziski šādas vietas meklējumi vēl ir procesā, taču man šķiet, ka esmu atradusi savas iekšējās mājas. Uz to mani ir pamudinājuši braucieni uz ārzemēm, proti, ir aizsākusies jau minētā atgriešanās pie sevis. Mūziķa ikdienā ir daudz jaunu iespaidu un cilvēku, visu laiku kaut ko ņemies un daries, nevari apstāties ne uz brīdi, viss ir kā milzīgs ritenis. Iekšējās mājas ir brīdis, kad tu apstājies, paelpo, paskaties uz sevi no malas, padomā, kas tu esi un ko tu gribi.

Kā tu šīs iekšējās mājas radi?

Ja man ir brīvs laiks, cenšos nokļūt pie kādas upes. Sēdēt un vērot. Klusēt. Nerunāt ne ar vienu. Uzlikt telefonu lidmašīnas režīmā. Atdoties pilnībā mirklim, ļaujot liekajām domām aiziet ar upes plūdumu. Vienkārši būt tajā mirklī. Un šajos mirkļos arī uznāk iedvesma radīt ko jaunu!

Tags

Jāņi Laima Jansone Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form