Koncerta apskats: Džeina Birkina Rīgā

Pati Džeina gan uz greznās Nacionālā teātra skatuves kāpj haki krāsas platajās kabatbiksēs (nudien nezinu kā pareizi šis populārais jauniešu apģērbs saucas) un kedās, tik un tā radot ap sevi šarmantu, viegli nevērīgu un draudzīgu atmosfēru. Tikpat viegli viņa jau koncerta sākumā dodas parterā, dziedot sirsnīgi uzsmaida ikvienam, un tad zāli pamet......publika manāmi apmulsusi raugās apkārt – kā tad tā - koncerts taču tikai sācies? Ak vai – tas vēl nav viss – Birkina parādās tā saucamajā prezidenta ložā, pamāj visiem un atkal pazūd – spēles noteikumi ir skaidri, ar koncertu viss kārtībā – publika jūtas atvieglota. Tieši tā - dziedātāja parādās atkal parterā, šoreiz gan no pavisam citas puses, un pēc mirkļa jau atkal ir uz skatuves.

Es nezinu, ko tieši domāja cilvēki atbildot uz jautājumu – kādā valodā man ar jums labāk runāt angļu vai franču, sakot franču. Var jau būt, ka sanākušajai publikai franču valoda ir gluži kā otra dzimtā. Lai nu kā, nākamais stāsts man tika liegts tieši šīs izvēles dēļ un starp skanīgiem un emocionāliem teikumiem franču valodā saklausu pazīstamus vārdus "Magic Numbers" un "Divine Comedy". Nu jā – gan šie gan arī citi jaunākās paaudzes mūziķi radījuši Džeinai viņas pēdējo albumu dziesmas. Vairākas no tām arī koncerta gaitā izskanēs, arī viena no jaukākajām - Nīla Hanona (Divine Comedy) "Home" koncerta finālā.

Kā jau tas bija sagaidāms, koncertā skan dziesmas gan Birkinas dzimtajā angļu, gan franču valodā, tāpat izskan viena portugāļu mēlē, iepriekš gan atvainojoties visiem zālē sēdošajiem portugāļiem vai vismaz šīs valodas zinātājiem. Koncertu turpina pašas Birkinas rakstīta dziesma – stāsts par drosmīgo Birmas demokrātijas cīnītāju un politieslodzīto 'Aung San Suu Kyi'. Tas ir smags stāsts par sievieti, kas pēdējos 16 savas dzīves gadus lielākoties pavadījusi mājas arestā, valstī, kur aizliegts darboties "Sarkanajam Krustam", kur budistu mūki tiek nogalināti miermīlīgās demonstrācijās un vēl citos veidos tiek apspiestas demokrātijas izpausmes. Pēc dziesmas zāles stūrī izskan vājš "bravo" un noskan šķidri aplausi. To laikā zāli pamet kādi desmit vai piecpadsmit cilvēki...

Jā, protams, Džeina stāsta par savu Seržu, dzied viņa dziesmas. Vēl un vēlreiz saka 'paldies' Rīgai un Nacionālajam teātrim, kur pirms pāris gadiem apmeklējusi pasaulē pirmo mūziklu par Serža Geinsbūra dzīvi "Sorry. Angel". Un, kā zinādama, pateicības iemācījusies teikt gan latviešu, gan krievu valodās.

Džeina vēlreiz pārsteidz publiku sadziedoties ar puisi zāles aizmugurē, kas līdz šim darbojās kā skaņotājs, bet koncerts tiek pabeigts tā kā "Seržs to būtu darījis", ar populāro "Ex Fan des Sixties", dziesmā piesaucot leģendāros laikabiedrus Polu Makartniju, Džimmiju Hendriksu, T-Rex, Dženisu Džoplinu un daudzus citus.

Aplausi, sarkanu rožu buķete, pēc mirkļa viņa ir atpakaļ, bet liela daļa publikas jau steidz pamest zāli.

Par koncerta kvalitātēm runājot, skaidrs, ka Birkina vispirms ir aktrise un modele, tikai pēc tam dziedātāja. Viņas vokālās spējas ir samērā ierobežotas, bet ir īpašs, ļoti sievišķīgs balss tembrs un teicama spēja to piešķirto 'mazumiņu' maksimāli izmantot, komplektā ar neatvairāmu, dabisku sievišķību, kas saglabājusies neskatoties uz mākslinieces cienījamajiem gadiem.

Pati cienījamā dāma gan pilnībā attaisno visus nostāstus, viņa ir tieši tik apbrīnojami šarmanta, cik par viņu stāsta leģendas, spējot ne tikai jutekliski stāstīt par savu Seržu un apburt ar savu balsi, bet arī, bez liekas slēpšanās un pārspīlēšanas, šarmanti novecot.

Mājupceļā daudz domāju par to, ka šādi koncerti ir tāda intīma saruna, dalīšanās jūtās un atmiņās, kas galvenokārt svarīga laikabiedriem, notikumu dalībniekiem un lieciniekiem, pārējie ir tikai skatītāji no malas, tai skaitā arī es.

Jane Birkin - Ex Fan des Sixties