Nekad līdz šim repertuārā nav bijis vairāk par divām trim dziesmām no tā, ko bez lieka pārspīlējuma un muļķīga patosa var dēvēt par mūziku, kas ietekmēja paaudzes dzīvi – proti, "Nautilus" zelta repertuāra. Visticamāk, lielākā daļa koncerta apmeklētāju arī negaidīja neko vairāk par programmu, kas pamatā sastāvētu no "JuPiter" dziesmām, jo diez vai vairākums bija painteresējušies, ar ko šī "10 soļu" tūre būs īpaša. Lai gan vajadzēja, jo tā notiek vēl 2011.gada rudenī nosvinētās Butusova 50. dzimšanas dienas atskaņās.
18.maijā beidzot tas notika. Butusovs pateica tradicionālo "Da zdrastvujet gorod Riga!" un "JuPiter" Kongresu namā nospēlēja gandrīz divas stundas, kurās bija tikai trīs pēdējās desmitgades dziesmas, bet pārējais viss – "Nautilus" zelta gabali, kā arī trīs "Kino" hiti.
Attiecībā uz "Kino" skaņdarbiem "JuPiter" repertuārā, šķiet, slavenais mūzikas apskatnieks Uldis Rudaks jau pirms vairākiem gadiem pēc kāda grupas koncerta "Sapņu fabrikā" trāpīgi izteica apmēram tādu atziņu: kultūrkontekstus pārzinošam mūzikas baudītājam nav lielāks prieks kā 20 gadu pēc Viktora Coja bojāejas dzirdēt kanoniskos Kasparjana ģitāras motīvus paša Kasparjana izpildījumā. Starp citu, zīmīgi, ka arī sestdien Kongresu namā tieši Kasparjans nevis Butusovs visu koncertu atradās skatuves priekšplānā. Pēc katra Kasparjana solonumura, ar kuriem noslēdzās ne tikai "Kino" dziesmu jaunie aranžējumi, bet arī praktiski visu atskaņošanai izvēlēto veco "Nautilus" darbu jaunās koncertversijas, publika bija ekstāzē, kamēr Kasparjans, skatu no ģitāras nepaceļot, pilns pašcieņas, ik pa laikam vien noslaucīja dvielītī pieri.
No "Nautilus" dižākajiem hitiem jāmin "Tutanhamon", "Na beregu bezimjannoj reki", "Briliantovije dorogi", "Knjaz tišini", (protams, jau sava veida radio-skonto banalitātes līmeni sasniegušo) "Progulki po vode", "Kriļja", "Skovannije", "Vzgļad s ekrana" (lai kā šo rindu autors respektētu padomju "bitovuhā" bezcerīgi iegremdētās astoņdesmito gadu krievu padomju jauniešu ciešanas, šis gabals par odekolonu nedzerošo Alēnu Delonu vienmēr ir licies nepatīkami "krievisks", bet šoreiz pirmo reizi dzīvē šī dziesma šķita vienkārši fantastiska, un gandrīz simtprocentīgi tas bija Kasparjana ģitāras partijas dēļ - pilnīgi cits "draivs" nekā "Delona" pāris-trīs oriģinālajās studiju versijās, ko pazīstam!), "Hlop-hlop", un "Gud Baj, Amerika".
Taču īpašu šarmu programmai piešķīra repertuārā iekļautie "ne-hiti" "Zverj" (no 1994.gada albuma "Titanik") un "Dihaņije" (no 1995.gada albuma "Kriļja").
Jāuzteic arī videoprojekciju koncepts, kurš, lai arī, iespējams, dažreiz banāls un mākslinieciski nenoslīpēts, tomēr idejiski piešķīra vēl vienu treknu rozīni kultūrkontekstu baudītājam. Videoprojekciju centrā dominēja nesen piecdesmitgadi atzīmējušā Butusova jaunības dienu fotoattēli , tomēr, līdzko skanēja "JuPiter" un "Kino" gabali, videoprojekcijas konsekventi nomainīja parasts datorizēts kaleidoskopiņš. Butusova personības kults tika veidots tikai sazobē ar "Nautilus" mūziku. Un visbeidzot, "Gudbaj, Amerika" laikā videoprojekcijās parādās Viktora Coja, Konstantina Kinčeva, Jurija Sevčuka, Borisa Grebeņščikova un citu perestroikas rokmūzikas grandu jaunības dienu fotoattēli. Tāds, lūk, uz nostalģiju orientēts koncepts!
Un, protams, "Ja hoču bitj s toboj", kad grupa atgriezās uz "bis!". Visa zāle dzied līdzi ik vārdu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
