"Pērkona" 25 gadu jubilejas koncerts bija trīsdaļīgs. Pirmajā daļā – kā pieteica pats Juris Kulakovs, "Pērkona" svaigākais veikums – barikāžu laikam veltītā kantāte "Vēstules uz bruģa" ar Normunda Beļska vārdiem. Otrā daļa – dažādi grupas izcilie hiti ar viesu piedalīšanos, un trešā (kas diemžēl izrādījās īsa) – tikai "Pērkons" ar orķestri.
Kantātes atskaņošanā piedalījās pats "Pērkons", papildināts ar viesvokālistiem, Zemessardzes vokālais ansamblis, Nacionālo bruņoto spēku štāba pūtēju orķestris, koris "Ave Sol", kā arī bungu un dūdu grupa "Auļi". Rezultātā sanāca rokenrola vēsturei netipiska artroka un militārās mūzikas sintēze, kura vietumis izklausījās patiesi grandiozi, un kuras lielākais trumpis bija vokālistu pārliecinošais un izjustais sniegums. Starp tiem jāizceļ Raimonds Bartašēvics, kurš, publikai nezināmu iemeslu dēļ, tā arī vairāk uz skatuves neparādījās, kā rezultātā pat tādus kroņa numurus kā "Slidotavu" izpildīja Juris Sejāns, bet "Pie baltas lapas" - ... Nu jā, tas lai vēl paliek intrigai.
Vienīgās pretenzijas varētu būt pret amizanto situāciju, ka patētiskas dzejas rindas ar asinīm izcīnītai tautas brīvībai veltījis cilvēks, kura darbības lauks pēdējos gados ir bīstami tuvu tām aprindām, kas šo pašu brīvību jau ciniski noslīcinājušas korupcijas un oligarhu visatļautības zaņķī.
Otrā daļa – viesi. Sākumā viens no Sējāniem junioriem nodemonstrēja cilvēka – orķestra spējas, a capella nodziedot motīvus no "Cik pulkstens?", visa skaņdarba laikā ar pedāļa spiedienu palīdzību neskaitāmas reizes pavairojot pats sevi. Nedaudz murgaini izklausās, bet tie, kas redzēja, sapratīs.
Visus viesus neuzskaitīsim. Jāatzīmē, ka visas koncerta otrās daļas laikā uz skatuves bija Jāzepa Mediņa mūzikas skolas stīgu orķestris (stīgu partijas "Zaļajā dziesmā", "Neatvadīsimies" – un asaras publikas lielākās daļas acīs), kura koncertmeistare izrādās Justīne Kulakova, kā arī pilnīgi negaidītā mazpazīstamās (lai neteiktu, pavisam nepazīstamās) grupas "Laime pilnībā" parādīšanās, kas izpildīja divas dziesmas, kuru laikā īstais "Pērkona" sastāvs pat pameta skatuvi. Jaunieši, kuri, kā, tos piesakot, izteicās Dūrīšu Juris, "Pērkona" daiļrades sākumā vēl pat nebija dzimuši, nedaudz skolniecisko pieeju koverversiju aranžijām ar uzviju kompensēja ar ģitārista virtuozitāti un vokālista balss spējām.
Interesanti, ka viesis šī vakara izpratnē skaitījās arī Nauris Puntulis, kas nozīmēja, ka "Mēs pārtiekam viens no otra" bija lemts atskanēt jau koncerta vidusdaļā.
Viesu daļas kulminācija bija žurnālista Jāņa Dombura parādīšanās uz skatuves tādā rokstāra prikidā gaišās džīnās un baltā kreklā, un atvēzēšanās nodziedāt... lai nu ko, bet pašu "Pie baltas lapas". Tiem, kas zina Dombura ilgstošās draudzīgās attiecības ar "Pērkonu" un izcilo nelaiķi Māri Melgalvu, šāds pavērsiens šķita gana vietā. Un, spriežot, pēc vētrainajām publikas sieviešu daļas ovācijām, arī nekādas priekšzināšanas nebija vajadzīgas, lai šāds solis izrādītos sevi attaisnojis.
Pēc šīs dziesmas sekoja visu viesu (un publikas) kopīga apvienošanās "Manā dienišķajā dziesmā", kas pēc zāles lūguma tika arī atskaņota otru reizi.
Pēc otrā starpbrīža "Pērkons" atgriezās ar Nacionālo bruņoto spēku štāba pūtēju orķestri un īsi, bet pamatīgi ķērās klāt pie grupas klasiskā koncertrepertuāra. Kulakovs jau noslēdzošās daļas sākumā paskaidroja, ka tā būs īsa, jo, cik viņam zināms, pēdējais vilciens aizejot pusdivpadsmitos. Tas esot Ogres vilciens. Visiem bija jāsmejas.
Starp tām dažām dziesmām, kas izrādījās visa koncerta trešā daļa, bija "Tās nav mūsu kāzas", "Slidotava", "Balāde par gulbi", "Mākslas darbi", un, izcila "Baletomānijas" versija ar aktīvu pūtēju orķestra piedalīšanos. Šķiet, vienīgā reize visā vakara gaitā, kad viena no Latvijas dumpīgākajām rokenrola leģendām atļāvās būt sociāli kritiska – un tas izdevās vienkārši lieliski. Brīdī, kad publika noauroja "pasaulē tomēr ir kretīnu daudz, citi nāk vietā, ar mašīnām brauc", bija pilnīgi skaidrs, ka reti kurš zālē nav uz skatuves notiekošo "izlaidis caur sevi". Vīpsnājot atcerējos, kā daži labi mūsdienu paaudzes izpildītāji lien no ādas ārā, mēģinot sevi pozicionēt kā ārkārtīgi sociāli kritiskus skaņražus un dzejdarus, bet diez vai veseli viņu it kā niknie albumi ir viena Elsberga/Kulakova mazā pirkstiņa niknuma vērti.
...Un tad viņus sauca, lai dzied vēl, un viņi nodziedāja "Ballīti" un "Labu vakar". Un tad skatītāji devās mājup, dungodami "Uz priekšu mani sapņu zirgi". Par izdemolētiem vilcieniem pagaidām vēl policijas ziņojumi nav pienākuši. Nevajag jau ar`.