Tomēr, kas vienam svaigs jaunums, tas citam sentimentāla smaida pilns vakars, jeb, saprotamāk skanētu dikti novalkātais "viss jaunais ir labi aizmirsts vecais". Nupat, nupat pirmo plašo atzinību guvušie amerikāņu puiši no grupas "DIIV" koncertzālē "Palladium" uzstājās otrdienas, 6. novembra vakarā.
Par grupu līdz šim zināms nepiedodami maz – vien sausi fakti, un pašu "DIIV" dalībnieku savu elku uzskaitījums, to vidū gan grupa "Nirvana", gan "New Musical Express" izdotās "C86" (1986) kasetes repertuārs. Tas arī diezgan daudz ko "DIIV" priekšnesumā izskaidro, vispirms jau līdz komiskumam Kurtam Kobeinam dažādos viņa daiļrades periodos līdzīgos grupas redzamākos dalībniekus – vokālistu un ģitāristu. Abi jaunie puiši, kā izskatās, ir tik sirsnīgi 90. gadu rokmūzikas leģendas fani, ka vizuālas atsauces uz Kobeinu, "Nirvana" un grunge "antizvaigznēm" jaušamas ikvienā kustībā, vokālista pārlieku lielās sieviešu blūzes un apvalkāto "banānbikšu" vīlītē. Īpaši jāpiemin arī basģitārists, kurš visu koncertu konsekventi slēpj seju, noliecis matu ērkuli, gluži kā Edijs Veders ("Pearl Jam") daiļrades pirmsākumos, kad kautrības un lampu drudža dēļ nespēja skatīties publikai acīs, vai vēl precīzāk – tumšo cirtu dēļ – kā Slešs ("Guns n'Roses").
Tomēr maldīgs ir ārējā izskata radītais priekšstats, ka arī muzikāli "DIIV" piedāvā izteiktu Sietlas rokmūzikā sakņotu materiālu. Drīzāk tas ir post-punk grandu (The Cure, Joy Division, The Smiths ) un amerikāņu 80. un 90. gadu mijas indie klasikas (The Breeders, Belly, arī Throwing Muses) iedvesmas un citātu sajaukums. Tomēr kopumā muzikāli viss tiek sabalansēts pietiekami saprātīgās devās, lai nerastos šķebīga sajūta par kopēšanu un ideju trūkumu. Sava nodeva gan tiek arī Kobeinam, koncertā izpildot agrīno viņa grupas "Fecal Matter" dziesmu "Bambi Slaughter", ko koncertos spēlēja arī "Nirvana".
Salīdzinoši ar dzirdētajiem ierakstiem "DIIV" koncertā skan agresīvāk, jeb, citējot kādu jau reiz publicētu apskatu "bliež ar maigumu", Rīgas uzstāšanās kontekstā vairāk akcentējot vārdu "bliež". Vokāls, protams, ir tālu no ideāla (un arī no ierakstos dzirdamā) un, lai gan kopumā grupa spēlē kvalitatīvi, nemitīgi dziesmu starplaikos tiek pielabota skaņa un mēģināts "dabūt pie dzīvības" uz skatuves grīdas noliktu sintezatoru. Tomēr šī noteikti nav kurnēšana - šīs nepilnības tik ļoti mīļi iederas kopējā žanra estētikā, ka, liekas, savādāk nemaz koncerts nebūtu tik izdevies.
Arī pārējā jauno "antizvaigžņu" darbošanās ir bez lieka šova, skatuves dekorācijām un apkalpojošā personāla. Koncerta izskaņā ar absolūti tiešu godīgumu viņi paziņo, ka vairāk dziesmu viņiem nav un koncerts beidzas jau 45 minūtes pēc tā sākuma.
Vēlāk, gaidot garderobes rindā, ievērojam, ka grupas mūziķi iznākuši "Palladium" foajē apsveicināties ar koncerta apmeklētājiem un vēl eiforiski izbauda pagaidām saldo popularitātes debesmannā, neskatoties uz to, ka nemaz bariem ļaudis neraujas pēc autogrāfiem vai uzlēcošo rokzgvaigžņu rokasspiediena. Viņi izskatās jauni, ļoti jauni, un vismaz kādu laiciņu vēl mēs noteikti par viņiem dzirdēsim, bet vai ilgi...?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
