Sākumā nedaudz par skumjo pusi. Ja esi no tiem rokmūzikas baudītājiem, kas rokgrupas koncerta kvalitāti mēro pēc tā, cik līdzīgs koncerta skanējums ir tavam studijas albumus dzirdējuša cienītāja priekšstatam par grupas oriģinālo rokrakstu, tad „merši" nav īstā izvēle. Diemžēl koncertā „pēc sevis" skan vienīgi bungmašīna. Sintezatora, kas radīja „Floodland" un „First & Last & Always" unikālo skaņu, uz skatuves nav. Savukārt brīnumainais par gotu klasikas firmas zīmi kļuvušais Eldriča vokāls ir tāds (kā lai to saudzīgāk pasaka) visai savārdzis (ko pierāda arī šņaukāšanās kabatlakatiņā skatuves dziļumā dūmu aizsegā). Visbeidzot abi ģitāristi, protams, cenšas palīdzēt, cik spēj, bet nu divu veču balsis nevar, saprotams, aizstāt kori iekš „This Corosion" uvertīras vai Megiju Reiliju „Something Fast" un „Detonation Boulevard" piedziedājumos.
Protams, ka šādās reizēs ierasts, ka visu par labu vērš koncertversiju apdares, taču izrādās, ka „meršiem" tās pašas par sevi nav gana interesantas. Tas, protams, būs subjektīvi, un es esmu pilnīgi gatavs tam, ka kāds cits, kas pabija sestdienas koncertā, izsauksies „nu, vecīt, tev tās emocijas pilnīgi garām", taču, ja runā par leģendāro mega-hitu Tallinas koncertversijām, tad manā uztverē jāuzteic vienīgi „Flood" un „Vision Thing". Turpretī „This Corrision" un „Marian", kurus saldo jaunības atmiņu dēļ gaidīju visalkatīgāk, vismaz manā uztverē bija sačakarēti.
Un turpmākajā stāstiņa daļā gan vairs neviena slikta vārda. Pirmkārt, „Rockcafe" ir ļoti mīlīgs iestādījums ar draudzīgām alkohola cenām un solīdu uz klientu vērstu apkalpošanu. Otrkārt, prieks par latviešu vecā viļņa gotikas cienītājiem, kas sastādīja, šķiet, vismaz trešdaļu koncerta apmeklētāju. Prieks arī par gaismu un dūmu spēli, kuras efektu nedaudz varbūt pazemināja nesaprotami klusā skaņa.
Prieks par Eldriču, kurš par spīti nespējai nodziedāt kā ziedu laikos, tomēr modulēja savu slaveno gotiski-dobji-gaudulīgo vokālu, šad tad pārejot tīksmā kaukšanā, un tikai pašās beigās par kaut ko apvainojies uz publikas viņaprāt neadekvāto reakciju, pārtrauca pantiņu „Something Fast" laikā un nobļāvās „Shut the f...k up!", taču beigās saņēmās un gan turpināja balādi, arī gan vēlāk nodziedāja vēl vienu dziesmu.
Prieks par Bena Kristo frizūru a'la astoņdesmitie, kura liegi iederējās kopējā noskaņā. Prieks arī par viņa uzdrošināšanos (tak jau, ka ar Eldriča kunga atļauju, diez vai bez tās kaut akords šajā projektā drīkstētu izskanēt) variēt ģitāras solo fragmentus visādos „negotiskos" reģistros. Atrauti no bungmašīnas un Eldriča vokāla tie dabiski iegultos pat jebkurā popsīga hārdroka gabalā, taču „meršu" skanējums tāpēc nebūt nekļuva lētāks. Un nav jau tā, ka Kristo nemācētu ieslēgt drūmāku skanējumu - šad tad no ģitāras nāca tīri vai „bauhausīga" vai „nefilimiska" tumsība.
Tagad nu Rīgas koncertu organizētājiem vajadzētu prasties un atbildēt Tallinai ar „The Mission" vai „Fields of The Nephilim", vai ne?