Koncerta recenzija: Pārpasaulīga obojas balss ar diriģenta zizli – Aleksejs Ogrinčuks Rīgā
Foto: Gints Ozoliņš

22. martā Lielajā ģildē kopā ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" uzstājās viens no pasaules izcilākajiem obojistiem Aleksejs Ogrinčuks. Viņš pats stājās arī pie diriģenta pults, atskaņojot Antonīna Dvoržāka Serenādi pūšaminstrumentiem un Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju, bet viņa obojas spēli dzirdējām Volfganga Amadeja Mocarta koncertārijā "Ah se inciel', benignestelle".

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ogrinčuks ir pirmā oboja Karaliskajā Amsterdamas "Concertgebouw" orķestrī un obojas spēles profesors Ženēvas Mūzikas augstskolā, bet kā viesprofesors viesojies arī citās prestižās mūzikas augstskolās. Šāda meistara viesošanās Rīgā un pavadītais laiks koncertprogrammas iestudēšanas procesā kopā ar "Sinfonietta Rīga", domājams, ir ieguvums un meistarklase galvenokārt pašam orķestrim. Tas, cik dāsni Ogrinčuks dalījies ar saviem padomiem un cik mērķtiecīgi strādājis šīs programmas iestudēšanas laikā, klausītājiem varbūt nemaz nav jāzina, pat ja tā bijusi viņa viesošanās lielākā vērtība. Līdz auditorijai nonāk tikai sadarbības "sausais atlikums" – koncerts, kuru šajā gadījumā varētu vērtēt kā brīnišķīga obojista mēģinājumu spert soļus diriģēšanas virzienā.

Patiess un pārpasaulīgs


Pirmoreiz Rīgā Ogrinčuks uzstājās 2014. gadā, priecējot ar izcilu Riharda Štrausa obojas koncerta lasījumu. Nākamajās divās viesošanās reizēs pie "Sinfonietta Rīga" (2016. gadā un 22. marta vakarā) lielāko programmas daļu aizņēma diriģēšana, taču piepildījās arī gaidas dzirdēt Ogrinčuka obojas spēli, lai arī tai bija mazuma piegarša.

Mocarta koncertārija "Ah se inciel', benignestelle" Ogrinčuka obojas spēlē izskanēja mazāk ekspresīvi, nekā ierasts soprānu izpildījumā. Tāpat arī virtuozās koloratūru pasāžas, kas vokālistu dziedājumos šķiet kā iespaidīgs balss saišu fitness, Ogrinčuka spēlē lidoja ar smalkjūtīgu vieglumu. Kā maigi zīda spārni bija viņa Mocarts, tas glāstīja un aicināja ilgoties pēc kaut kā netverama. Šāda ārijas instrumentālā versija bez teksta klātbūtnes pavēra klausītājiem plašāku uztveres telpu. Jā, savā Mocarta lasījumā Ogrinčuks satura personificējošo pusi pacēla līmenī, kurā vārdi izšķīst mūzikas abstrakcijā. Kamēr obojists virpināja koloratūru krelles, vietumis gan nesabalansēti skaļa iepretim solistam likās pirmo vijoļu grupa.

Pirmās daļas piedevās viņš nospēlēja Johana Sebastiāna Baha "Adagio", kas izvērtās par visa koncerta skaistāko mirkli, aizskarot sirds kambarus, kuros ielija augstāks un dziedējošs spēks. Tieši Baha sakrālajā universā uzskatāmi atklājās Ogrinčuka spēles patiesums un pārpasaulīgais skanējums.

Hrestomātiskais Bēthovens un šarmantais Dvoržāks


Kā diriģents Ogrinčuks debitējis tikai 2015. gadā un šajā jomā atrodas vēl sākuma posmā. Viņa pluss, diriģējot orķestri, ir tas, ka viņš labi jūt horizontālās līnijas instrumentu solo vai grupu skanējumā, tās attiecīgi izceļot un atbalstot, ko varēja dzirdēt gan Dvoržāka serenādes, gan Bēthovena Septītās simfonijas atskaņojumā.

Ogrinčuka izvēle diriģenta uznācieniem bija visnotaļ drosmīga – klasicisma repertuārs, diriģēšanas amata pamatu pamats, kurā nenoslēpties aiz perfekti komponētas partitūras. Lai gan Dvoržāka Serenāde pūšaminstrumentiem tapusi 19. gadsimta otrajā pusē, tā vistiešākajā veidā met arku uz čehu tautas mūziku un arī Mocartu, jo impulss Dvoržākam atnācis, izdzirdot tā Si bemol mažora serenādi pūtēju instrumentiem. Ogrinčuka sniegumu pie diriģenta pults būtiski ietekmē vēl nepilnīgi attīstītā manuālā tehnika, kurā trūkst impulsu ar izteiksmīgu un skaidri nolasāmu raksturu un krāsu. Respektīvi, roku žestos pietrūkst elpas, ko diriģents nodod mūziķiem un kas nosaka tālāko muzikālo virzību. Tēlainība atklājās zonā starp lirismu un dramatismu (vai dejiskumu, piemēram, Dvoržāka serenādē) – citas nokrāsas iezīmējās visai blāvi vai tikai tādā mērā, cik skaņdarbā iekodējis pats komponists vai cik tās nāca no mūziķu pašiniciatīvas, bez diriģenta interpretācijas virsvadības.

Kokainā delna atstāja iespaidu arī uz dinamisko gradāciju reljefiem, kuriem pietrūka vijības. Nespēja dramaturģiski sakārtot formu visuzskatāmāk atklājās Bēthovena Septītās simfonijas otrajā daļā un trešās daļas vidus posmā. Muzikālais nervs lēnās daļas variāciju attīstībā tika pazaudēts visai drīz, ritējums kļuva vienmuļš, tāpat arī trešās daļas atkārtojošās tēmas vienubrīd šķita nebeidzamas. Taču Bēthovenam tur viss ir perfekti vietā.

Mākslinieka diriģēšanas tehnika ar laiku un treniņu, domājams, kļūs plastiskāka, izteiksmība – konkrētāka, diriģenta stāja – vairāk pārliecinoša. Vai Ogrinčukam ir potenciāls kļūt par profesionāli meistarīgu, harismātisku diriģentu, kuru aicina ne tikai tāpēc, ka viņš ir nepārspējams obojists, – to rādīs laiks un viņa paša mērķtiecība diriģēšanas prasmju apgūšanā. "Ņujorkas filharmoniķu" galvenais diriģents Jāps van Zvedens arī ir izaudzis no Karaliskā Amsterdamas "Concertgebouw" orķestra rindām, savulaik bijis jaunākais šī kolektīva koncertmeistars un pirmā vijole un diriģēšanas karjeru uzsācis tikai 36 gadu vecumā, bet šobrīd pārliecinoši ir ierotējis pasaules A klases diriģentu lokā. Spekulējot par nākotni, "Sinfonietta Rīga" portfolio nāktu tikai par labu, ja pēc gadiem tajā varētu izlasīt, ka tieši ar viņiem Ogrinčuks pirmoreiz diriģējis, piemēram, Mendelszona Trešo simfoniju vai Bēthovena Septīto simfoniju.

Tags

recenzija Sinfonietta Rīga
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form