Koncerta recenzija: Vācu tīrskaņa ar Apkalnas jaudu
Foto: Kaspars Balamovskis

Koncertciklā "Dzimuši Latvijā" Lielajā ģildē 28. septembra vakarā viesojās Berlīnes "Konzerthaus" orķestris, diriģents Jurajs Valčuha un ērģelniece Iveta Apkalna. Koncertā skanēja Oto Nikolai uvertīra operai "Jautrās vindzorietes", Jozefa Jongena Koncertsimfonija ērģelēm un orķestrim op. 81, kā arī Ludviga van Bēthovena Trešā ("Heroiskā") simfonija. Tīrskanība, korektums attiecībā pret stila izpratni un loģika skaņdarbu arhitektoniskās formas uzbūvē no mūziķu puses bija galvenās šī koncerta kvalitātes zīmes.

Oto Nikolai uvertīra operai "Jautrās vindzorietes", šķiet, iemieso valdzinošu un klīrīgu a la Vīnes valša garu (ne velti šo uvertīru pasaulslaveni diriģenti iekļāvuši Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertos) – trāpīgā, smalki izcakotā instrumentācija personificē jestro un kolorīto tēlu galeriju, kur uvertīras koncentrētajā laika sprīdī izzibeņo operas varoņu ampelēšanās un spējie sižeta pagriezienu virpuļi. No diriģenta un orķestra tas prasa elastību un spēju dramaturģiski "uzkarsēt" partitūras tulkojumu līdz spožajām fināla taktīm. Simpatizēja diriģenta Juraja Valčuha un Berlīnes "Konzerthaus" orķestra pieeja uvertīras interpretācijai – "inteliģence" būtu piemērotākais vārds, lai to raksturotu. Inteliģence gan skaņveidē – orķestra grupu tīrskanībā un tembrālajā izlīdzinātībā, gan sapratnē – pārdomāts dramaturģiskais kāpinājums, korekts muzikālo tēlu iedzīvinājums un stilistiska gaume. Nekādu ārišķību, bet gan precīzs partitūras lasījums visos tās līmeņos, kas it kā šķiet pašsaprotami, taču to īstenot organiskā un klausītājus uzrunājošā veidā nemaz nav tik vienkāršs uzdevums. Ja garšvielu buķetei pievienotu vēl nedaudz šķelmīga šarma un galantas skaistuma jūsmas, tad Juraja Valčuha interpretāciju varētu saukt par pilnību. Bet ne velti šāda stila mūziku pa īstam "uzlauzt" izdevies vien retajam arī no pasaules diriģēšanas lielmeistariem. Manuprāt, saraksta augšgalā minami Karloss Klaibers un Mariss Jansons.

Ja garšvielu buķetei pievienotu vēl nedaudz šķelmīga šarma un galantas skaistuma jūsmas, tad Juraja Valčuha interpretāciju varētu saukt par pilnību.

Toties Jozefa Jongena Koncertsimfonija ar Ivetas Apkalnas digitālo ērģeļu solo bija kā aina no sirreālas vīzijas ar savdabīgo Jongena mūziku, kas liekas apmaldījusies laikā, bet formas plūduma kontinuitātē, šķiet, nepārtraukti meklē savu vietu (vai varbūt izeju?), un ar vizuālo ietvaru – Lielās ģildes paneļi, digitālās ērģelēs skatuves vidū starp frakām un Iveta Apkalna sudrabaini zeltainā tērpā kā no zinātniskās fantastiskas nolaidies elfs. Šis skaniskais un vizuālais komplekts šķita ļoti īpatnējs un reizē atbilstošs Jozefa Jongena mūzikai, kurā, lai arī netrūkst vēlīnajam romantismam raksturīgo eksaltēto skaņu grēdu, tomēr virsroku ņem konstrukciju skaistums, nevis jūtu pasaules atklāsme.

Jāteic, ka tieši Iveta šajā atskaņojumā ienesa cilvēciskus vaibstus starp Jongena masīvo bloku kaskādēm orķestrī. Šķiet, ka diriģents bija izvēlējies interpretēt šo skaņdarbu kā distancētu filmu, ļaujot Jongena mūzikas biezajiem paneļiem slīdēt kā ekrāniem, kas "neierauj" iekšā, bet tomēr piesaista uzmanību. Īpaši skaista epizode bija Koncertsimfonijas trešā daļa ar impresionistisko krāsu apceri, kur Ivetas spēlētās akordu ķēdes ienesa atrisinājuma mieru pēc iepriekšējo divu daļu meklējumu un nenoteiktības ceļiem. Bet pa īstam Iveta Apkalna žilbināja piedevā – mūsdienu franču komponista Tjerī Eskeša "Evocation II" ērģelēm solo, kur neatslābstošais ostinato bass dunēja kā dzīvības pulss no Āfrikas dzīlēm vai tikpat labi kā smagās diskotēkas bīts, ņemot vērā Ivetas spīdīgi spožo kostīmu tovakar. Mūziķes aukstasinība un mākslinieciskā jauda šīs miniatūras atskaņojumam piešķīra iespaidīgus enerģētiskos decibelus un pat baismīgumu, neraugoties uz digitālo ērģeļu skaņu Lielajā ģildē, kas drīzāk atgādināja skaļruņu dunoņu istabā.

Īpaši skaista epizode bija Koncertsimfonijas trešā daļa ar impresionistisko krāsu apceri, kur Ivetas spēlētās akordu ķēdes ienesa atrisinājuma mieru pēc iepriekšējo divu daļu meklējumu un nenoteiktības ceļiem.

Ludviga van Bēthovena Trešās ("Heroiskās") simfonijas atskaņojumā priecēja grafiskā skaidrība un mērenība, kas loģiskā veidā ļāva uzplaukt Bēthovena cēlā skaistuma garam. Enerģiska artikulācija visās orķestra grupās, stilistikas izpratne un skaņas tīrība, tēmu savstarpējā saspēle un gudri sabalansētā polifoniskā slāņošanās, piemēram, simfonijas finālā, bija atslēgas uz Bēthovena mūzikas vārtiem, pa kuriem 28. septembra vakarā pārliecinoši iesoļoja mūziķi ar diriģentu priekšgalā. Ne bieži nākas dzirdēt uz Lielās ģildes skatuves tādu mežragu labskanību, kādu piedāvāja Berlīnes "Konzerthaus" pūtēju grupa simfonijas trešajā daļā. Taču pat A klases orķestri neglābj tas, ka Lielās ģildes (ne)akustikas apstākļos katra instrumentu grupa skan it kā katra par sevi, tā arī nenonākot pie viengabalainas, elpojošas simfoniskā orķestra kopskaņas...

Source

Tags

Dzimuši Latvijā Iveta Apkalna Latvijas simtgade recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Koncerta recenzija: Vācu tīrskaņa ar Apkalnas jaudu

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus