Mūzikas kritiķu nolemtība ir katram jaunam skaņdarbu apkopojumam lūkot pielāgot kādu nebūt mūzikas stilu. Šis ir diezgan bezcerīgs gadījums, jo komponists Kārlis Lācis tā īsti neievietojas nevienā konkrētā. Un tomēr loģiski, ka vismaz mēģināšu atrast īsto vietu mūzikas plauktā arī "Lācim. Aijai. Divatā.", jo tas ir pārāk aizraujoši, lai to nedarītu.
Visticamāk, to var nodēvēt par neakadēmisku ārpuslaika un ārpusžanra salonmūziku smalkākajā šā jēdziena nozīmē. Tā izklausās intriģējoši gan 2021. gadā, gan būtu likusi aizturēt elpu dāmām un kungiem izsmalcinātai mūzikai atvēlētā salonā arī pirms gadiem simts. Tāda "grezni vakartērpi, labs vīns un izkūpināti tabakas dūmi gaisā" sajūta.
Ņemot vērā, ka aizvien vairāk tiek runāts par bohēmiskajiem divdesmitajiem, kas palikuši atmiņā no divdesmitā un tieši pēc kroņadraņķa padzīšanas atkārtosies arī šajā gadsimtā, pilnīgi iespējams, ka Kārlis Lācis ar piecpadsmit gadu laikā tapušo dziesmu apkopojumu trāpījis kā naglai uz galvas.
Turpinot pandēmijas tēmu, interesanti, ka tā reizē pamatīgi iedragājusi mūzikas vidi, bet piespiedu kārtā arī ļāvusi rasties jaunām muzikālajām idejām. Šajā kategorijā iederas arī trīs stundas ceturtdaļas ilgstošais "Lācis. Aija. Divatā.". Tas akcentēts pat digitāli klajā laistā albuma noformējumā, kur redzam Lāča sarakstītajiem vokālista pamocīšanas rīkiem cauri izdzīvojušo, roku pie emocijām pilnās galvas pielikušo Aiju un ar padarīto apmierināti enerģiski soļojošo komponista kungu kultūrtelpas "Hanzas perons" aizkulišu gaitenī.
Tieši tur piedzima ideja par kāpšanu uz skatuves divatā bez liekiem izskaistinājumiem. Vairāk tobrīd nemaz nedrīkstēja. Un izrādījās, ka arī nevajag. Lācis pie klavierēm ir pašpietiekams, spējīgs izlidot cauri visām sava neparastā muzikālā rokraksta virāžām un visādi censties palīdzēt tajās noturēties arī izraudzītajam upurim – vokālistam.
Jau gadus 15 viena no labprātīgajām muzikālo mežģīņu izdziedātājām ir Aija Vītoliņa, kurai Lāča mūzika šķiet kā radīta. Ar patiesu aizrautību var gaidīt katru nākamo šā 11 dziesmu albuma skaņu celiņu, jo, neskatoties dziesmu sarakstā, ne brīdi nezini, ko sagaidīt tālāk. Iespējams ir gandrīz jebkas.
Jancīgajiem "Skaitāmpantiem" seko ātrrunas paraugdemonstrējums esperanto valodā "Fūga". Dramatiskajam Dž.Dž. Džilindžera izrāžu skaņu celiņa diptiham "Marijas Stjuartes valsis un Džuljetas dziesma" seko sāpīgākā balāde albumā – "Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp" ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Tajā pašā laikā ir arī rotaļīgais "Spēļu lācītis" ar Māras Zālītes tekstu no Aijas un apvienības "Tango Sin Quinto" albuma "Klusums", pārsteidzošu viņas vokālo spēku demonstrējošā "Svelme" ar Jāņa Elsberga vārdiem, uz īsu brīdi audiāli pat Veras Singajevskas teritorijā iebraucošais "Kādām dīvainām kustībām" no uzveduma "Ziedonis. Lācis. Sievietes.", vēl sirsnīgākais arīdzan Ziedoņa mīļnobeigums "Pilns kociņš tumšsarkanu ķiršu"...
Smalki un intīmi. Turklāt, ne tikai pateicoties spēcīgu dzejnieku tekstu klātbūtnei, bet primāri jau pašai Kārļa Lāča mūzikai. Albumu caurvij reizē laikmetīgs un sens latviskais kods, ko var uztaustīt tikai ar attiecīgo dvēseles stīgu. Šī mūzika beigu beigās liek padoties un aizmirst kategorizēšanas un salīdzinājumus. Tai gluži vienkārši jāļaujas, jāķer tās niansētie pārsteigumi un līkloči. "Lācis. Aija. Divatā." ir no tiem ierakstiem, kas sākumā samulsina, bet ar katru nākamo klausīšanās reizi iepatīkas aizvien vairāk. Runā, ka tie ir tie, kas aizķeras latviešu mūzikas vēsturē. Pilnīgi iespējams, ka arī tālākā nākotnē kādā recenzijā būs iespējams izlasīt, ka, lūk, šajā ierakstā jūtams tāds klasisks "lācisma" piesitiens un jaunajai vokālistei jau nu vajadzētu mazliet paklausīties, kā to savulaik izdziedāja leģendārā Aija Vītoliņa.
