Vairākas uzvaras prestižos festivālos un konkursos, tostarp Pasaules koru olimpiādē, neparasta dziedāšanas maniere, atpazīstamība Eiropā, plašs repertuārs, skaistas balsis un albums "Tā kā taka" – šķiet, šīs lietas vislabāk varētu raksturot a cappella grupu "Latvian Voices", kura nu pamazām sāk iekarot popularitāti arī Latvijā.
Lai ko vairāk uzzinātu par septiņām dziedošajām meitenēm, kuras vieno mīlestība uz dziedāšanu un vēlme nest Latvijas vārdu pasaulē, "Mūzikas Saule" aicināja uz sarunu četras "Latvian Voices" dalībnieces: abas Lauras – Jēkabsoni un Leontjevu, Elīnu Šmuksti, kura līdz pagājušā gada beigām bija pazīstama arī kā vokālās grupas "Framest" dalībniece, un Noru Vītiņu. Var just, ka meitenes tiešām ir kā viens vesels: ja viena domu iesāk, otra to pabeidz. Un ik pa brīdim uzvirmo dzirkstoši smiekli, kas sarunas gaisotni padara vēl jo patīkamāku.
Una Griškeviča: Ārzemēs, šķiet, jūs pazīst vairāk nekā Latvijā. Tādēļ likumsakarīgs ir jautājums – kāds ir jūsu CV un tapšanas vēsture?
"Latvian Voices": Tas stāsts ir garš... Katru gadu Hamburgā Adventā un Ziemassvētkos notiek dažādi pasākumi, kur jau vairākus gadus piedalās bērnu koris "Cantus" no Kuldīgas, ko vada Maruta Rozīte. 2009. gadā viņa meklēja septiņas meitenes no Latvijas, kas gribētu doties uz Hamburgu un pildīt septiņu dziedošo Lūciju pienākumus Sv. Lūcijas dienā 13. decembrī. Maruta Rozīte lūdza palīdzību savai bijušajai audzēknei Andrai Blumbergai. Tā nu mēs, Mūzikas akadēmijas audzēknes un arī draudzenes, nodibinājām septiņu meiteņu ansambli, aizbraucām uz Hamburgu – gan dziedājām, gan piedalījāmies Lūcijas dienas svinēšanā. Tur sastapām mūsu šā brīža menedžeri Fransīni Rolfu (Rohlffs) un mecenātu – doktoru Franci Hūbertu Timmermani.
Abi mūs iedvesmoja un teica, ka mums tiešām dziedāšana labi padodas un tam vajadzētu būt nevis vienreizējam projektam, bet kaut kam nopietnākam, tādēļ šim pasākumam vajadzētu veltīt krietni vairāk laika. Tāds ir īsais stāsts par "Latvian Voices" tapšanu. Tas bija 2009. gada decembrī ap Ziemassvētkiem, tā, ka nupat esam nosvinējušas trīs gadu jubileju. Pirms tam, protams, arī šo to darījām, taču intensīvas darbības laiks ir trīs gadi. Sanācis gan tā, ka mūsu ansamblī diriģentes ir pārākumā – četras; taču esam arī vokālistes un mūzikas pedagoģes. (smejas)
UG: Kā tas nācies, ka aiz robežām jūs pazīst vairāk, nekā šeit, Latvijā? Protams, pēc uzvarām vairākos festivālos jūsu vārds izskanējis arī Latvijā, un tomēr...
LV: Mēs arī jūtam, ka par mums te runā apmēram pēdējo pusotru gadu. Īpaši jūtams tas bija pagājušā gada nogalē, kad mūs aicināja piedalīties vairākos koncertos.
Īstenībā viss ir sācies no otra gala: vispirms mūs pamanīja Ziemassvētku tūrē Vācijā, pēc tam nāca piedāvājums piedalīties Ūzedomas festivālā Ziemeļvācijā. Tādēļ ir sanācis, ka mēs esam sākušas no Eiropas. Turklāt mūsu menedžere dzīvo Vācijā, tādēļ līdz šim esam piedalījušās viņas, nevis pašu organizētajos koncertos. Mēs katra ikdienā bijām savās muzikālajās gaitās, piedaloties koros, ansambļos. Taču kā formācijai Latvian Voices, šķiet, tā Latvijas atpazīstamība parādījās pēc uzvaras Pasaules koru olimpiādē, kas pērnvasar risinājās Amerikas pilsētā Sinsinati.
UG: Bet jūs taču esat koncertējušas arī Latvijā.
LV: Neapšaubāmi, ka tiešām svarīgs posms mūsu biogrāfijā ir Latvijas tūre "Tā kā taka", kas bija speciāli domāta mūsu publikai – ar domu parādīt, kas mēs esam. To izmēģinājām pirmo reizi – diemžēl vai par laimi tikai ar diviem koncertiem. Par skatītāju reakciju bijām ārkārtīgi sajūsminātas un priecīgas, un domājām – žēl, ka neesam vēl kādus koncertus noorganizējušas. Galu galā Latvijā arī iznāca mūsu pirmais disks – "Tā kā taka".
UG: Un nevis ārzemēs.
LV: Jā, pirms tam mums ierakstīti divi albumi, taču tie iznākuši Vācijā, tādēļ šejienes klausītāji neko daudz par tiem acīmredzot nezina.
UG: Vai grupas nosaukums "Latvian Voices" ir jūsu menedžeres izdomāts?
LV: Principā jā, lai gan pirms tam, domājot par nosaukumu, bija visādas vārdu spēles. Neslēpsim – sākumā mēs no tā baidījāmies, jo tas tomēr ir ļoti skaļš un neapšaubāmi uzliek pienākumus. Taču beigās tomēr sapratām – nav ko kautrēties, jo mēs centīsimies ar godu nest šo vārdu pasaulē. Mēs taču visas esam latvietes; esam laimīgas par to, ka esam latvietes!
UG: "Mūsu repertuārs" – tas nozīmē arī jūsu komponētās dziesmas? Un vai tās rakstāt visas septiņas?
LV: Pārsvarā par māksliniecisko procesu ir atbildīga Laura Jēkabsone, šo to uzrakstījusi Nora Vītiņa, un tagad arī Laura Leontjeva kaut ko raksta. Arī Zane. Pirms tam mūsu ansamblī darbojās Marta Ozola – arī viņa rakstīja dziesmas. Un Elīnai Šmukstei ir trīs iesāktas dziesmas, kuras viņa laika trūkuma dēļ nav pabeigusi. Galvenais, ka, paņemot rokās kādu no mūsu meiteņu darbiem, tu saproti, ka tas ir rakstīts tikai un vienīgi mūsu pašu balsīm un tās, teiksim tā – īpatnībām, un ar savu tembru un māku tu vari panākt krāsu, kas raksturīga tikai "Latvian Voices".
Taču pats svarīgākais ir tas, ka mēs visas varam piedalīties dziesmu tapšanas un interpretēšanas procesā. Ja sākumā, rādot savas dziesmas, kāda meitene ļoti kautrējas (atskan starpsauciens – tās vienmēr ir labas!), pārējo meiteņu atsaucība ļoti iedvesmo. Mums nav kauns kļūdīties, mēs pazīstam viena otru, uzticamies viena otrai. Kopā var atrast to ideālo variantu.
UG: Ir dzirdēti izteikumi, ka jūsu repertuārs un dziedāšanas maniere ir mazliet popsīga, taču, šķiet, tieši tas jūs atšķir no visām pārējām vokālajām grupām.
LV: Mēs no tā nemaz nekautrējamies! (smejas) Īstenībā savas dziedāšanas manieres un izpildījuma dēļ mēs allaž nonākam krustugunīs, jo klasiskās mūzikas guru, kas mūs mācījuši, pilnīgi noteikti sacīs, ka esam pavieglas, popsīgas utt. Tomēr mēs nekad neesam speciāli to veidojušas un izstrādājušas, tas vienkārši tā ir noticis pats no sevis. Iespējams, ka pie šādas dziedāšanas manieres esam nonākušas, pateicoties saviem tautasdziesmu aranžējumiem, kas savā būtībā vienkārši pieprasa šādu izpildījumu, un nav ko noliegt – publikai tas izklausās diezgan demokrātiski.
Vispār, izvēloties šādu repertuāru, ir tas labums, ka, ejot savu ceļu, mēs laužam gan sevi, gan klasiskos rāmjus. Turklāt šobrīd smagi strādājam pie popmūzikas apgūšanas, jo festivālos, kuros plānojam piedalīties, prasa tieši šādu mūziku, kas pagaidām vēl īsti labi mums "neieguļas". Atkal sevi laužam, jo saprotam, ka tas ir tirgus. Un tomēr tajā pašā laikā cenšamies nezaudēt klasisko dziedājuma manieri. Saprotam, ka cilvēki jāpārsteidz no visām pusēm, un arī mums pašām ir jāmācās. Pamati taču paliek, tos nevar izsist. Tā nu mēs sējam dažādu žanru sēklas un trenējamies to visu dziedāt.
UG: Kā jūs īsti definētu savu dziedāšanas stilu? Protams, ja jūs vispār sevi gribat ielikt kaut kādos rāmjos.
LV: Šobrīd mūs rāmjos ielikt būtu grūti, jo mēs dziedam gan ļoti klasisku programmu – visklasiskākajā tās izpratnē –, gan etno un popsīgā manierē, kas vairāk ir tāds sava veida vokālais eklektisms, gan pilnīgi tīru popmūziku – protams, atkal jau savos aranžējumos un savās balsīs, lai atšķirtos no citiem. Tā ka mūsu dziedāšanas stilā un manierē valda liela dažādība. Taču, piemēram, dziedot popmūziku, nekādā gadījumā nekopējam oriģinālo skaņdarbu vai izpildījumu.
UG: Man šķiet, ka atšķirīgu no citām vokālajām grupām jūs dara arī jūsu vokālie skolotāji – piemēram, meistarklases pie "King's Singers".
LV: Viņi katru gadu Dānijā rīko meistarklases. Menedžere mūs pieteica, mēs aizbraucām. Neslēpsim – šīs meistarklases patiesībā bija liktenīgs atspēriens mūsu pirmajā darbības posmā. Tās lietas, ko viņi mums iemācīja un iedeva, bija kā ekskluzīva pirmā "lietošanas pamācība", uzsākot dziedāšanu a cappella grupā.
Tobrīd bijām tikko nodibinājušās – tas bija 2010. gada pavasarī. Tas mūs tik ļoti iespaidoja un – kā par brīnumu – iespaidoja arī viņus. Šo fantastisko kontaktu saglabājām un tikāmies ar viņiem atkal – Lībekā, jau pavisam cita līmeņa meistarklasēs. Tās bija daudz garākas un noslēdzās ar lielu koncertu, kurā piedalījās arī viņi un pēc kura tika izdots DVD. Protams, esam ļoti, ļoti priecīgas, ka ar mums kaut kas tāds ir noticis, un ceram, ka notiks vēl kādreiz. Patīkami, ka viņi Lībekā savām meistarklasēm izvēlējās tieši mūs, jo, cik var nojaust, ar kuru katru viņi nestrādā; tas tiešām bija ekskluzīvi.
Šķiet, ka mūsu vokālo grupu šādas lietas vispār iedvesmo. Īpaši brīžos, kad ir tik daudz darba un kad pašas ar sevi neesam īsti apmierinātas – protams, tas ir normāli, jo gandrīz visas esam diriģentes un līdz ar to arī perfekcionistes –, tad gan "King's Singers", gan daudzi citi mākslinieki, ar ko esam sastapušās, mūs ir ļoti iedvesmojuši noticēt tam šarmam un burvībai, ko patiesībā mēs spējam sniegt.
Viņi mums ir iemācījuši it kā mazas, bet tajā pašā laikā – ļoti svarīgas lietas. Tādas specifiskas un raksturīgas šim žanram, jo, runājot par šo – a cappella mūzikas jomu –, šeit Latvijā par to ir pilnīgi cita izpratne nekā citur pasaulē. Šeit ar a cappella saprotam izpildījuma veidu, ko izmanto gan mūsu brīnišķīgie kori, gan ansambļi. Ārpus Latvijas a cappella ir atsevišķs žanrs, kurā darbojas visdažādākās vokālās grupas – akustiskās, senās mūzikas... Neslēpsim, ka mums ir kluss sapnis kādreiz to arī Latvijā ieviest kā tradīciju – ka te varētu risināties a cappella festivāls un konkurss, ka cilvēki varētu nākt uz šāda veida koncertiem, uz kādiem mēs braucam ārzemēs.
Pilna garuma interviju lasiet jaunākajā žurnāla "Mūzikas Saule" numurā.
