'Lejiet visur, kur var.' Rudaks par grupas 'Aurora' debijas albumu 'Alma'
Foto: Publicitātes foto

Parāds ir nokārtots – grupa "Aurora" savā trīsdesmitgadē izdod debijas albumu "Alma".

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jebkurai bezizejai ir kāda izeja pat tad, ja to nemeklē vai pat no tās bēg neatskatoties. 1992. gadā latviešu grupas "Aurora" galvenajam cilvēkam – izcilo dziesmu tekstu autoram un dziedātājam Ritvaram Dižkačam – tā bija emigrēšana uz Kanādu, kā rezultātā "Aurora" izbeidzās. Visi tilti tika nodedzināti, tomēr dzimtenē atstātās dziesmas bija gana skaistas, lai vairāk nekā divdesmit gadu garumā turpinātu skanēt, cilvēku raidītajiem pielūgsmes staru kamoliem ar saviem lipīgajiem taustekļiem paķerot līdzi jaunus, jau citas paaudzes mestus dzīparus, visiem tiem kopā savērpjoties tīklos, pa kuriem pazudušais kā zirneklis var atrāpot atpakaļ.

Talkā vēl nācis elektroniskais tīmeklis, ļaujot Ritvaram būt it kā tepat blakus pat tad, kad reāli viņš atrodas tālu, tālu ne vien aiz lielā okeāna, bet arī tāltālu aiz laika, par ko stāsta arī viena no šajā desmitgadē tapušajām "Auroras" dziesmām, kas ierakstīta kopā ar Eviju Vēberi. Abi dziedātāji ir kā katrs no savas pasaules, kas viena no otras atrodas milzu attālumā. Gan fiziski, jo Ritvara vokāls tika ierakstīts Kanādā, gan tai ziņā, ka viņš sen varēja būt tur, kur pat mūsdienu saziņas līdzekļi nesniedzas. Dziesma skanēja 2015. gada albumā "Pretējības", kurā bija iekļautas dažādu sieviešu kārtas dziedātāju ieskaņotas oriģināldziesmas ar Aspazijas vārdiem. Tas arī bija pirmais mūsdienu "Auroras" daiļrades vēstnesis, kas nelika vilties, ja piesardzības nolūkos pieticīgi izvairāmies no apgalvojuma, ka tā bija pati jaudīgākā dziesma izlasē.

Un te nu mēs esam – grupa, kuras vecās dziesmas turpina dzīvot, tai sen vairs neeksistējot un nekad agrāk pat neizdodot nevienu albumu. 2018. gada maijā tāds beidzot ir iznācis. Tās trīsdesmit gadu jubilejā. Pirmais! Tā vārds ir "Alma", kas esot kādas Ritvaram labi pazīstamas lelles vārds. Daudzu zibens ātrumā izpirktā 2014. gada "Auroras" atgriešanās koncerta apmeklētāju skeptiskās piezīmes, padzirdot, ka grupa beidzot ieraksta albumu, nevis iecep ripulī septiņas astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā fiksētās dziesmas, nācies saklausīties atliku likām. Tās jau bija tikpat apnikušas kā nāve, kas katra ceļa galā stāv ar savu izkapti, kā stāvējusi. Idejai izdot tikai vecās dziesmas, kuras visi jau dzirdējuši vai pat zina no galvas, iespējams, dzīvību izdzēsa tagadējai piecdesmitgadnieku paaudzei (tieši tai pieder "Auroras" mūziķi) raksturīgā pārliecība, ka tieši tagad viņi ir gudrāki un prasmīgāki nekā trauksmainajā un neprātīgajā, pat destruktīvajā jaunībā. Šī pārliecība gan tiek slēpta aiz atrunām, ka "tajos laikos" dziesmas rakstītas dažādās studijās un neveidotu vienotu albuma skanējumu. Protams, veco ierakstu izdošanas gadījumā arī tie paši skeptiķi dziedātu citu dziesmu, piemēram: šie jau tikai guļ uz veciem lauriem un tagad mēģina nopārdot mums to, ko jau sen esam dabūjuši par brīvu.

"Alma" ir stāsts trīsdesmit gadu garumā. Tāds ir īsais rezumē, albumu pirmoreiz noklausoties.

Te varētu rast paralēles ar tikko tapušo grupas "Dzeltenie pastnieki" jauno albumu, kurā izmantotas instrumentālas sagataves no astoņdesmito gadu sākuma un šajā laikā tapuši Hardija Lediņa un Jura Boiko teksti, kam tagad radītas vokālās melodijas. Tāds kā mūža darbs. Visu stāstu nezinot un vienkārši bez priekšzināšanām noklausoties to kā kādas grupas "X" muzikālo materiālu, diez vai "Alma" kādu jaunu cilvēku uzrunātu, bet, ja esat pietiekami blīvi ar pieredzes rezervēm piebāzuši kabatas, derēs itin labi. Protams, mūsdienu Ritvara balsī nav un vairs nevar būt jaunības maksimālisma diktētās sāpīgās smeldzes, bet flegmatiskā, lai neteiktu – visai po... (pardon), vienaldzīgā attieksme pret pasaulē apkārt notiekošo ir saglabājusies, un tāda piestāv pat viediem sirmgalvjiem. Īsti panki nemirst, un tas (ja nu kādam nepieciešami paskaidrojumi) nekādā ziņā nav saistāms ar sacukurotām frizūrām un nonēsātām ādas jakām. Brīžiem mazliet traucē kaut kādi Ritvara izsaucieni starp rindām, kas tomēr attaisnojams ar faktu, ka visus šos gadus viņš nav publiski dziedājis un nemaz nedomāja to atsākt darīt, tā vietā līdz mūža galam grasījās apgleznot bagātu kanādiešu apartamentus, turoties pie krāsu otas, nevis mikrofona statīva. Tātad, atkal ieejot studijā vai uzkāpjot uz skatuves, viņš jūtas līdzīgi sunim, kurš norāvies no ķēdes. Bet laiks nestāv uz vietas –"Barjeras" jaunā, lēnā versija ar otrajā "Auroras" mūslaiku koncertēšanas gadā (2015) klāt nākušā grupas līdzdibinātāja Svena Himlera spēlētu vadošo sintezatora partiju, kas dziesmas tempu piedzen teksta smagumam, piestāv labāk nekā tā "lecambarjera", kas pa šiem gadiem kļuvusi par "Auroras" visvairāk atskaņoto hitu. Tagad ir vairāk nekā skaidrs, ka šo barjeru pārvarēt nevar. Lēnais temps saglabāts arī albuma versijā, bet diemžēl Himlera skaistā, apokaliptiskā sintezatora partija aizstāta ar ģitāru – tā nu gan ir kļūda.

Vislabāk, protams, skan dziesmas, kas ierakstītas savā laikā un vietā, – jaunās un četras vecās, kas albuma kompaktdiska versijā iekļautas to laiku ierakstu versijās, – "Fetišists", "Sadauzītais bundzinieks", "Mazliet saules" un "Iezīmēta diena". Kaut par šo dziesmu šedevra statusu mēs visu sen jau zinām, daļa no tām pirmo reizi izdota taustāmā formātā, par kvalitāti, kādā tās šeit skan, nemaz nerunājot. Labi, ka neviens nemēģina mums iestāstīt, ka tās nav pats autentiskākais, kas atrodams "Almas" vēderā. Aizejošu vilcienu nenoķersi. Nobirdini asariņu un, ja vēl spēj, paelpo kādu brītiņu. Citi par to priecāsies.

Jaunajās dziesmās "Zemūdens" un "Diena" visvairāk dzirdam to pašu mums sen zināmo Ritvaru (tikai, protams, vecāku), bet "Divus metrus augstāk" un "Nesaprotamais" gan šķiet labas kādas pavisam citas grupas dziesmas, kurās bez Dižkača vokāla mēs "Auroru" neatpazītu. Tāpat arī "Ko tu no manis gribi" un jau pieminētā "Tālu tālu aiz laika" (albuma "Alma" versijā Evija Vēbere no līdervokālistes diemžēl gan aizstumta ne mazāk skaistajā piedziedātājas krēslā) ir ļoti labas dziesmas, kas, iespējams, nekad nebūtu tapušas, ja Ritvars tai tālajā 1992. gadā nebūtu aizbraucis, lai ko tas nozīmētu... Jebkurā gadījumā esam ieguvēji, jo tagad mums ir "Auroras" albums, kas ar ļoti cienījamu saturu aizpilda šo gadu desmitiem trūkušo latviešu mūzikas lapaspusi. Parāds nu ir nokārtots. Paldies "Aurorai"! "Lejiet virsū, ko var / Lejiet visur, kur var / Viss tiks izdzerts..." – dzied Dižkačs dziesmas "Mazliet saules" vecajā versijā. Dzied tā, it kā tūdaļ grasītos ielēkt tajā satrūdējušo līķu kaudzē, kas dziesmā. Neiekrita.

Vai sekos turpinājums? Kaut kad būšot koncerti, bet par jauna materiāla tapšanu gan jau mūziķi paši sapratīs – ir vai nav vēl vērts. No manis kā klausītāja un grupas fana viedokļa vislabākais scenārijs būtu, ka šis paliktu pirmais un vienīgais "Auroras" albums.

Visu grupas "Aurora" albumu "Alma" var noklausīties šeit!

Tags

recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form