Tieši augstā profesionālā latiņa ir tas, kas uztur "Lielās mūzikas balvas" prestižu. Mākslinieka Armanda Jēkabsona darinātās sudraba statuetes tiek saņemtas ar neviltotu prieku, un koncerts Latvijas Nacionālajā operā allaž piedāvā tikai augstvērtīgāko muzikālo sniegumu. Dāvis Enģelis par sava darba rezultāta spožo pusi stāsta nosvērti, droši vien apzinoties milzīgo apjomu, kas jāizdara, lai līdz tam nonāktu. Tikpat mierīgi viņš runā arī par kritiku un viedokļu atšķirībām – par šiem jautājumiem jebkuras balvas kontekstā esot jādomā vienmēr!
Kāda nozīme "Lielās mūzikas balvas" žūrijā ir jaunībai?
Manuprāt, nozīme ir paaudžu dažādībai, jo tad ir lielāka iespēja dažādiem viedokļiem. Es ceru, ka tādā veidā žūrijas vērtējums kļūst elastīgāks un objektīvāks. Es daudz esmu domājis par balvām un apbalvojumiem kā tādiem. Viena no ceļazīmēm bija Normunda Naumaņa rakstītais par Pulicera balvu – jebkurš, pat visprestižākais apbalvojums vienmēr ir tikai vairāku cilvēku subjektīvā viedokļa atspoguļojums.
Atceros, ko pirms diviem gadiem teica Egils Siliņš – viņš to nesauktu par valsts augstāko apbalvojumu, bet vienkārši par mūzikas balvu. Viņaprāt tas būtu objektīvāk.
Esot žūrijā, sajutāt paaudžu atšķirības?
Ne tik daudz paaudžu atšķirības, drīzāk dažādus viedokļus. Protams, ka man ir vismazākā klausīšanās pieredze no visiem žūrijas dalībniekiem. Reizēm domas sakrita ar citiem, reizēm nē. Ir bijis arī tā, ka sadalāmies divās frontēs ar atšķirīgiem viedokļiem. Un tad ir balsošana.
Kāda ir LMB žūrijas darba rutīna?
Jānoklausās un jānoskatās ir maksimāli viss, kas Latvijā notiek. Katru mēnesi ir koncertu saraksts, kas jāredz. Tā īsti nav problēma, bet reģionālās koncertzāles mūsu darbu sarežģī. Žūrijas problēmu sarakstā ir arī fakts, ka koncerti mēdz pārklāties. Mēs knapi paguvām visos pabūt. Katra mēneša beigās vai jauna sākumā mēs apspriežam iepriekš redzēto un dzirdēto, katra sēde tiek protokolēta, tad no šiem protokoliem pamazām izkristalizējas gala nominanti.
Kas ir galvenie principi, kā tieši jūs vērtējat mūzikas kvalitātes?
Protams, izpildījuma kvalitāte mani vienmēr uzrunā kā klausītāju. Ir viena lieta, ko teikuši arī citi – visiem principiem varētu būt viens kopīgs kritērijs – vai dzirdēto gribētos noklausīties vēlreiz. Arī, vai koncerts vai mūziķis mani uzrunā emocionāli, kas, protams, ir ļoti subjektīvi. Šis ir sarežģīts jautājums, bet par to ir jādomā, un tas visu laiku ir jāuzdod pašam sev.
Piemēram, rokmūzikā emocionālais ne vienmēr iet roku rokā ar izpildījuma kvalitāti. Ja runa būtu tikai par kvalitāti, tad mūzikas vēstures ceļvežos pankroks nebūtu ierakstīts.
Ja es eju uz pankroka koncertu, es neanalizēju šo mūziku, ok, labi, analizēju – pats pret savu gribu, bet tas jau ir cits stāsts [smaida – red.]
Jūs apmeklējat arī neakadēmiskās mūzikas koncertus?
Protams, apmeklēju. Tā ir viena no lietām, ko man kā muzikoloģijas studentam atgādina džezisti, ka mans pienākums ir arī pētīt un rakstīt par džezu. Arī no populārās mūzikas pārstāvjiem ir bijuši šādi atgādinājumi.
Ja ilgi neesmu neko klausījos no populārās mūzikas, tad jūtos neērti, ka nezinu nevienu no mūziķiem, kurus klausās mani draugi. Es cenšos turēties līdzi, labi, ka redzu – sociālajos tīklos kāds padod tālāk labu mūziku, tad varu turēties apritē.
Ik pa pāris gadiem aktualizējas jautājums par to, ka LMB ignorē sasniegumus popmūzika un rokmūzikā. Vai vajadzētu žanrisko daudzveidību paplašināt? Vai Latvijas populārajā mūzikā ir tādi izpildītāji, skaņdarbi, koncerti, kas būtu pelnījuši šo valsts augstāko apbalvojumu?
Pirmā doma man, protams, ir par šādas idejas realizēšanas praktisko pusi – kādai būtu jābūt žūrijai, kam vajadzētu apmeklēt žanros neierobežotu mūzikas piedāvājumu! Jau apmeklēt visus akadēmiskās un džeza mūzikas koncertus ir liels izaicinājums. Mēs septiņi žūrijas cilvēki tiekam ar to galā, bet reizēm ir tā, ka ... "līdz ar galiem".
Katrā ziņā, man ir prieks par džeza klātesamību Lielās mūzikas balvas nominācijās. Bet vai var salīdzināt simfoniskā orķestra uzstāšanos kategorijā "Gada koncerts" ar populāro mūziku? Es nevaru iedomāties
Parasti robeža ir starp to vai mūziķi ir profesionāļi vai amatieri. Jā, un bija daži koncerti, kurus mēs atteicāmies virzīt tālāk, jo mūzikas atskaņotāji ir amatierkolektīvs.
Tad pareizi būtu teikt – valsts augstākais apbalvojums profesionālajā mūzikā?
Jā, tas ir jau ticis definēts
Ja tomēr jums vienam būtu iespēja iedod Lielo mūzikas balvu, kam tā tiktu?
Vieni no labākajiem koncertiem pagājušajā gadā, kas man pašam ļoti patika, bija Latvijas Radio bigbenda priekšnesumi.
Balvas elitārais statuss pievelk vai atgrūž klausītāju?
Es domāju, abējādi. Man gan nepatīk vārds elitārs. Tad jāsaprot, kas tas ir. Es arī uzņemoties šo darbu, vaicāju sev visus šos jautājumus, par balvas nozīmību un jēgu. Pirmkārt, gribēju atbrīvoties no visiem uzslāņojumiem un priekšstatiem par elitārismu. Mani pašu elitārisms parasti atgrūž, jo tas mēdz robežoties ar snobismu. Man gribētos, lai vārds elitārs šīs balvas kontekstā nozīmētu tīru raudzi, augstu kvalitāti. Lai tai ir liels svars.
Līdz ar LMB ceremoniju atkal aktualizējies akustiskās koncertzāles jautājums. Kas, jūsuprāt, būtu pirmās lietas, ko koncertzāle Rīgā atrisinātu?
Pirmkārt to, ka mums būtu vieta, kur var uzņemt ārvalstu māksliniekus, tā būtu telpa, kur mūzika var izskanēt kvalitatīvi, tādā ietvarā, kā tam būtu jābūt.
Otrkārt, mūziķu komforts un ērtības, lai būtu darbs cilvēcīgos apstākļos. Tāpat arī skatītāju komforts, lai jebkuros laika apstākļos ir ērti, lai vasarā nav jālej sviedri, klausoties mūziku.
Akustiskā koncertzāle ir jebkuras sevi cienošas galvaspilsētas sastāvdaļa. Jā, un te mēs varam sākt runāt arī par Laikmetīgās mākslas muzeju...
Kāda šobrīd ir muzikoloģijas nozare Latvijā?
Mūzikas vidusskolā beidzu ģitāristus un pēdējā pusgadā sāku domāt vai turpināt studēt ģitārspēli, kas nozīmētu, ka tuvākā nākotnē reālākā karjeras iespēja ir strādāt mūzikas skolā par pedagogu. Muzikoloģija, manuprāt, pavēr plašākas iespējas, var mēģināt darīt kaut ko žurnālistikā, pētniecībā. Arī pedagoģijā. Man šķita, ka muzikoloģija būs interesantāka. Tas savā ziņā tas ir attaisnojies un savā ziņā arī nē. Taisnība ir arī tajā, ka, studējot muzikoloģiju savā ziņā sajūties atrauts no mūzikas. Muzikoloģija vispār šobrīd ir tāda sevī ierāvusies, savrupa nozare, man pietrūkst neformālas gaisotnes, sarunu, svaigu vēsmu. Lai pētnieki paši runātu par saviem darbiem, nevis tikai aizstāvot tos konferencēs, bet, piemēram, sarīkojot neformālu pasēdēšanu kafejnīcā. Tāpēc ir patīkami, ja piedāvā jaunus izaicinājumus.
Tagad, kad esat gadu intensīvi sekojis līdzi notikumiem saistībā ar "Lielo mūzikas balvu", kā vērtējat Rīgas un arī visas Latvijas koncertdzīvi?
Vasaras festivāli, manuprāt, ir par daudz. Mēs knapi paguvām visos pabūt. Turklāt bieži koncertu rīkotāji nerēķinās ar citiem. Un tad ir jāizvēlas starp diviem izciliem koncertiem. Bet kā klausītājs esmu ļoti apmierināts ar piedāvājumu. Šogad, kad man nav obligāti jābūt katrā koncertā, es varu izvēlēties un tiešam ir no kā.
