'Mana ideālā orķestra skaņa ir dziedoša'. Saruna ar diriģentu Vladimiru Fedosejevu
Foto: Publicitāts foto. Diriģents Vladimirs Fedosejevs

24. aprīlī Lielajā ģildē LNSO priekšā stāsies maestro Vladimirs Fedosejevs – viens no izcilākajiem t. s. vecās skolas diriģentiem, pasaules slavas īpašnieks, Krievijas mūzikas dzīves pīlārs. Koncerta programmā – Alfrēda Šnitkes Pirmais concerto grosso un Pētera Čaikovska Sestā simfonija ("Patētiskā").

Ar LNSO Vladimirs Fedosejevs satikās 80. gadu sākumā – viņš diriģēja Baha "Jāņa pasiju" un Berlioza "Fausta pazudināšanu". Pēc tam bija pauze līdz 2013. gada rudenim, kad orķestra sezonas atklāšanas koncertā Rahmaņinova Otrās simfonijas atskaņojums Fedosejeva vadībā "nopelnīja" mūziķiem Lielo mūzikas balvu 2013 kategorijā "Gada koncerts". Vladimirs Fedosejevs ar LNSO satikās arī 2016. gada maijā, atskaņojot Skrjabina Trešo simfoniju, un 2018. gada februārī, kad apbrīnojām maestro sniegto Šostakoviča Desmitās simfonijas lasījumu.

Vladimirs Fedosejevs ielido Rīgā pirmdienas vakarā. Mēs iekārtojamies viesnīcas "Neiburgs" foajē uz nelielu sarunu, kas tomēr nesākas, iekams maestro nav mirkli gremdējies ticami siltās atmiņās par to, kā savulaik Rīgā diriģējis Baha mūziku. Var redzēt, ka Vecrīgas tumstošās debesis ir būtiska daļa no viņa dzīves: "Atceros kori "Latvija", Imantu Cepīti un Ausmu Derkēvicu – viņi mums uz Krieviju atveda nozīmīgu kormūzikas informāciju."

Interesanti salīdzināt ar Ausmas Derkēvicas atmiņām žurnāla "Mūzikas Saule" 2012. gada otrajā laidienā: "Ārkārtīgi cieši kontakti mums bija ar Vladimiru Fedosejevu, viņa dzīvesbiedre man vienmēr teica – lūdzu, lūdzu, pasakiet viņam to un to, man jau viņš neklausa. Bet Fedosejevs bija autoritāte. Korim viņš bija vienkārši dievs. Un šī sajūsma bija abpusēja."

VF: Mana ideālā orķestra skaņa ir dziedoša. Jaunībā bija izdevība daudz strādāt ar izciliem dziedātājiem, to skaitā bija Kozlovskis un Ļemeševs, ar kuru pat izveidojās tāda kā draudzība. Tas vēl bija tautasmūzikas instrumentu laikā. Balss man kļuva par simfoniskā orķestra īpatnā skanējuma atpazīšanas simbolu. Katram orķestrim būtu jāskan citādi un atpazīstami. Čaikovska Lielā simfoniskā orķestra skaņu radioraidījumā es vienmēr atpazīšu. Savas interpretācijas gan nē – ir bijis tā, ka braucu auto, klausos, hmm, mans orķestris, bet laikam kāds Rietumu diriģents. Diktora atteikums – nē – diriģēja Vladimirs Fedosejevs.

Līdz 1974. gadam Čaikovska Lielo SO vadīja Genādijs Roždestvenskis. Viņa aiziešana izvērtās skandaloza, bet vēl lielāku furoru izraisīja Vladimira Fedosejeva iecelšana par šī izcilā kolektīva (tolaik Vissavienības Radio un TV Lielais SO) vadītāju. Līdz pat mūslaikiem notiek diskusijas – vai Roždestvenska aiziešana bija saistīta ar Radio un TV vadība prasību atbrīvoties no orķestra mūziķiem ebrejiem. Ir stāsts no vienas nometnes, un ir stāsts no otras.

VF: Jā, man dažādos laikos likta antisemīta etiķete, bet es varu apliecināt jums, ka nekas tāds man nekad nav bijis ne prātā. Tomēr stāšanās Vissavienības Radio un TV Lielā orķestra priekšā bija ļoti, ļoti smaga. Līdz tam es vadīju Radio un TV tautasmūzikas instrumentu orķestri. Tie, kas nodarbojās ar simfonisko mūziku, uzskatīja, ka tautasmūzikas orķestra diriģenti ir otrās šķiras profesionāļi. No šī zīmoga bija grūti izvairīties. Mani sauca, piemēram, Баян-Караян [Bajāns-Karajans]. Es to ilgi pārdzīvoju, bet – pārdzīvoju.

Slavens stāsts par to, ka karjeras uzplaukumā Vladimiram Fedosejevam palīdzēja Vīne.

VF: Vīne ir mana muzikālā dzimtene. Ja ne Vīne, es būtu Krievijas provinces mūziķis kaut kur tālā aizmirstībā. Un mans labvēlis bija Karloss Kleibers. Notiek mēģinājums ar orķestri Vīnes "Musikverein", skatos – sēž zālē viens džīnās. Kleibers! Kā?! Mēģinājumā? Jā, viņš sēž un skatās, kā es strādāju. Pēc tam pienāca, apsveica, teica, ka esot klausījies manu "Sniegbaltītes" ierakstu, tāpēc atnācis paskatīties uz mani. Bet tajā ierakstā dziedāja [Irina] Arhipova, [Aleksandrs] Vederņikovs. Kleiberam traki iepaticies. Pēc tam kādu laiku sarakstījāmies, un es kļuvu par Vīnes SO māksliniecisko vadītāju. Vispirms uz četriem gadiem, pēc tam vēl uz sešiem. Mākslinieciskā ziņā man nav nekā augstāka par Kleiberu! Viņš ir kā simbols.

Otrs ir [Jevgeņijs] Mravinskis. Es pie viņa nemācījos, bet viņš man atļāva savu mēģinājumu laikā sēdēt zālē, kaut arī parasti tas netika ļauts nevienam. No Mravinska es mācījos kalpošanu. Viņš bija diktators. Es neesmu. Man patīk caur mīlestību sasniegt rezultātu. Bet Mravinskis bija bargs. Mūziķi mēdza ņemt slimības lapu, lai tikai nespēlētu viņa mēģinājumos. Bet viņš bija arī ļoti cilvēcīgs, ar neiedomājami plašu apvārsni, stipri dievbijīgs. Un tieši Mravinskis pirmais pasniedza man roku – uzaicināja uzstāties jauno diriģentu koncertciklā. Tas uzreiz bija liels karjeras lēciens.

Vēl viens sargeņģelis bija [ievērojamais komponists Georgijs] Sviridovs. Viņš burtiski sargāja mani. Uzticēja man visus savus opusus un ieteica vēl arī citu autoru darbus. Vecuma ziņā mums bija paliela starpība, es viņam biju kā dēls. Un Sviridovs varēja pateikt visu ko domā – tieši un bez aplinkiem. Es to ļoti novērtēju.

Jaunajā Derībā teikts, ka praviešus savā zemē nenovērtē. Lūk, tas bija mans gadījums. Mani gribēja iznīcināt. Ej, spēlē savu bajānu, ņem balalaiku, klasiku viņam sagribējies! Tur bija lielas personības no mūziķu vidus – tas pats Roždestvenskis, [Kirils] Kondrašins, [Aleksandra] Pahmutova. Tas ir tik interesanti. Protams, daudzus vienkārši piespieda parakstīt papīru pret mani. Tā bija ierasta prakse. Hačaturjans parakstīja vēstuli pret mani. Toties Hreņņikovs ielikās slimnīcā, lai nebūtu jāparaksta.

Arī [Jevgeņijs] Svetlanovs bija tajā nometnē. Bet neilgi pirms nāves viņš uzrakstīja man atvainošanās vēstuli – piedodiet, Vladimir Ivanovič, man nebija taisnība. Es ļoti cienīju viņu jau toreiz, bet bija arī mazliet smieklīgi, kā viņš savulaik skaitīja un krustiņu atzīmēja radioprogrammā, cik bieži diriģē Svetlanovs un cik bieži Fedosejevs. Taču Svetlanova vēstule bija skaists žests. Turpretim Roždestvenska acīs es vienmēr paliku galvenais antisemīts. No Lielā SO viņš aizgāja tāpēc, ka viņu bieži aicināja uz ārzemēm, Radio un TV vadītājs Lapins – bija tāds skarbs vīrs – laida un laida Roždestvenski līdz vienam brīdim, kad tomēr teica, ka nevajadzētu tik bieži būt prom no orķestra. Roždestvenskis uzrakstīja atlūgumu. Lapins nepieņēma un nepieņēma, bet tad vienudien atlūgumu atnesa Roždestvenska māte, un Lapins beidzot parakstīja. Lūk, kādas detaļas!

Bija arī gadījums ar [Mstislavu] Rostropoviču – ģeniālu čellistu, bet vāju diriģentu. Rostropovičam iedeva Čaikovska operu "Jevgeņijs Oņegins" Maskavas Lielajā teātrī. Viņš novadīja četrus desmitus mēģinājumu, un tad – kas bija, kas nē – viņam pateica, ka viņš nediriģēs izrādi. Un uzaicināja mani. Pirmizrādē Rostropovičs sēdēja pirmajā rindā tieši aiz manis un burtiski elpoja pakausī. Un Tatjanu, protams, dziedāja viņa dzīvesbiedre Gaļina Višņevska. Ko tik es jums tagad te nebūšu izstāstījis! (smejas) Labvēļi man dūra autoriepas, koncertos samainīja partitūras...

Liela nozīme bija tam, ka mani atbalstīja ne tikai Mravinskis un Sviridovs, bet arī tāds Zimjaņins no PSKP Centrālkomitejas. Viņš bija politiķis, bet kaut kādā veidā tika ievērojis mani, varbūt caur savu meitu žurnālisti. Pēc angažementa Vīnes "Musikverein" jau vairs neviens neko īsti nevarēja pasākt pret mani. Vīne faktiski izglāba mani!

Un milzu atbalstu es saņēmu no savas dzīvesbiedres Olgas Ivanovnas. Viņa bija mana priekšniece Radionamā, es nesu viņai atrādīt savas programmas. Atnesu, piemēram, savu Mocarta pārlikumu tautas instrumentiem, un viņa saka – tas nekam neder, tas nav Mocarts.

24. aprīļa koncertā skanēs Alfrēda Šnitkes mūzika.

VF: Diemžēl arī Šnitke laikam bija tajā nometnē, kas bija pret Fedosejevu. Bet es ļoti labprāt būtu saticis Šnitki. Tagad es Parīzē un Vīnē diriģēju viņa kantāti "Doktors Fausts". Šnitke ir ģēnijs – īpatnējs, īsts mūslaiku autors. Viņa mūzika neizgaisīs vēstures plauktos.

Klausīsimies arī Čaikovska Sesto simfoniju, kas ir viena cita ģēnija apokalipse, un šajā kontekstā jautāju maestro – vai, viņaprāt, pasaulei ir glābšanās cerība, vai arī viss kļūs arvien sliktāk un sliktāk.

VF: Protams, es ticu, ka glābiņš ir. Citādi – kāda vispār kāda jēga pastāvošajam? Skaidrs, ka viss pagaidām rit ļoti slikti. Bet es ticu, ka mūzikā ir glābiņš. Ir jāattīsta cilvēku gaume mūzikas virzienā. Klasiskās mūzikas virzienā. Un cerība ir redzama nevis metropolēs, bet provincē. Man nesen bija koncerts Orenburgā. Pilnīgi nolaista pilsēta. Mēs spēlējām Brāmsu. Un cilvēki bezmaz uz aizkarstangām sēdēja, lai noklausītos koncertu. Viņi nav beiguši universitātes, bet viņiem ir intuitīva tieksme uz mūziku. Cenšanās saķert kaut ko, kas vēl palicis. Kultūras ministra līmenī mums nav patlaban spēcīga atbalsta. Kādreiz pat būtiskāk ir, lai kāds nevis tieši zinātu, bet intuitīvi nojaustu. Piemēram, [kādreizējam Krievijas premjerministram Viktoram] Černomirdinam bija laba intuīcija. Un jā – viņš savulaik spēlēja bajānu. (smejas)

'Mana ideālā orķestra skaņa ir dziedoša'. Saruna ar diriģentu Vladimiru Fedosejevu
Foto: No LNSO arhīva

Intervijās Vladimirs Fedosejevs daudz stāstījis par Ļeņingradas blokādi. Tolaik desmitgadīgajam puikam viss notiekošais, protams, asi iespiedās atmiņā. Fedosejevi dzīvoja pilsētas nomalē, un viņiem vismaz bija dārziņš, kas cik necik deva kādu atbalstu. Uzlidojumu laikā viņi vairs nemeklēja patvērumu bunkuros, tikai aptumšoja logus. Un Vladimira māsai, kas bija ārste, tēvs aizliedza doties mājas vizītēs pie slimniekiem, jo cilvēkus mēdza nogalēt un apēst. To grūti iztēloties, bet – tā ir bijis.

VF: Cara galmā mans tēvs bija maiznieks. Pēc revolūcijas nebija pieejami kvalitatīvi milti, un viņš mainīja nodarbošanos – sāka strādāt kara rūpnīcā. Un visu mūžu bija kaislīgs makšķernieks un dārzkopis. Ņēma arī mani līdzi zvejā, dārzā stādīja satriecoši skaistas dālijas. Un blokādes laikā mēs ziemā ēdām dāliju gumus – tas bija pamatīgs atspaids. Rūpnīcā viņš varēja tikt pie spirta. Un atkal – blokādes laikā viņš lēja mums pie tējas karoti spirta, tas bija teicams vitamīns. Ne jau daudz – tējkaroti. Un no viņa man ir vilkme uz dabu. Jau tagad gaidu jūlija beigas, kad tikšu pie makšķerēšanas. Mums ir namiņš pie Valdaja ezera, kā tur nemakšķerēsi. Un dārzā strādāšu, un arī Olga Ivanovna ies dārzā, mēs esam kā viena dvēsele. Man ļoti laimējies.

2019. gada 5. augustā Vladimirs Fedosejevs svinēs 87. dzimšanas dienu. Dažas nedēļas pirms tam viņš Sāremas opermūzikas festivālā diriģēs Čaikovska operas "Pīķa dāma" izrādi Maskavas operas "Helikons" iestudējumā.

Šīgada martā Fedosejevam piešķīra Krievijas teātra balvas "Zelta maska" īpašo prēmiju "Par izcilu ieguldījumu teātra mākslas attīstībā". Prēmijas formulējums maestro liekas drusku uzjautrinošs: "It kā es būtu teātra darbinieks... Bet nu jā – pēdējos gados operā "Helikons" man ir izcili skatuves partneri, un izveidojusies cieša radoša draudzība ar teātra māksliniecisko vadītāju Dmitriju Bertmanu. Likās, ka līdz šim esam gājuši absolūti paralēlas dzīves, bet – re! – satikāmies, un esmu ļoti priecīgs par to."

Maestro pamet acuskatu uz mēteļa atloku, kur piesprausta glīta "Zelta maskas" nozīme, un mēs atvadāmies, lai ar interesi gaidītu trešdienas vakaru Lielajā ģildē.

Source

Tags

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form