"Kritiku es izlasīju, jau būdama Eiropā. Vispār lasu tikai tad, kad viss jau ir beidzies. Taču publikas reakcija Ņujorkā rādīja, ka panākumi ir lieli. Bija ļoti patīkami, ka uz Kārnegiholu nāca cilvēki, kuri pirms tam jau bija mani klausījušies Metropolitēna operā.
Tā kā esmu maksimāliste, man gribas, lai viss būtu perfekti, taču sevis pilnveidošanai nav virsotnes. Debija Metropolitēna operā bija stresaina, dažas naktis pat negulēju, taču pēc pirmizrādes stress bija garām!" viņa stāsta izdevumam.
Uz jautājumu, kura ir viņas publika, Rebeka izdevumam atzīst: "Visa publika! Ir svarīgi, lai novadītu mūziku ar balsi līdz cilvēku sirdīm. Sirdis ir dažādas un tajā pašā laikā - vienādas. Dažreiz publika mēdz būt sarežģīta, kā, piemēram, bija pirmajās Traviatas izrādēs Vīnē. Klausītāji līdz pēdējam cēlienam sekoja stāstam un it kā gaidīja - vai viņa izturēs līdz galam. Kā būs? Un tikai pašās beigās bija ovāciju lēkme. Pēc tam uz katru izrādi nāca vieni un tie paši cilvēki, sagaidīja mani pie mākslinieku ieejas. Tādi cilvēki ir visur - skatās, kā mainās tava interpretācija katrā izrādē. Viņi vēro, kā tu izdzīvo mūzikas mirkļus."
Gaidāmos koncertus Latvijā operdziedātāja raksturo kā dažādus. Viņa stāsta, ka Lielajā ģildē kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri izpildīs itāļu un franču komponistu mūziku, savukārt Operā būs klausāma dažādu laikmetu autoru mūzika. "Man šis ir solokoncertu gads. Būs arī kamermūzikas solokoncerti Londonā 18.aprīlī un Prāgā septembrī."
Jautāta, kādas sievietes - opervarones - viņai ir tuvākās un vai tas sakrīt ar vērtējumu arī dzīvē, Rebeka atklāj: "Nē, galīgi nesakrīt. Man tuvākas ir varones, kuru raksturs ir daudzpusīgs, un ir sevišķi svarīgi, kā mūzika un vārdi attēlo iekšējo pasauli. Nevaru pateikt, kas tieši nosaka to, kas man ir tuvāks, bet tā ir, ka citreiz balss, izskats un iekšējā sajūta sakrīt un rodas kas īsts. Es tā ceru."