Septiņi albumi ir nopietns rādītājs. Un ģitārists Reinis Jaunais, kurš nupat izdevis savu septīto albumu – "Zeme", arī diez ko nejoko. Lai arī viņa radītā skaņu māksla šķiet gaisīga, tā runā par zemei pietuvinātām un svarīgām tēmām. Galvenokārt par šīs planētas mīlēšanu, nevis postīšanu. Turklāt latviski melanholiskā, nevis uzbrūkošā vai citu kultūru izpausmes atdarināt alkstošā veidā.
Iedvesmu instrumentālajiem skaņdarbiem un arī dziesmām (šajā albumā tādas ir divas) Reinis guvis, ceļojot pa pasauli. Normālā, kroņa draņķa neskartā gadā viņš paspēj koncertēt pat 250 reizes, valstis nomainot, iespējams, biežāk nekā zeķes, taču 2020., kā zināms, ir izņēmums ikvienam. Rezultātā Reinis Jaunais guvis strauji augšupejošu atpazīstamību dzimtenē, jo nesēž rokas klēpī salicis, arī esot mājās. Ņemot vērā apstākļus, tomēr bijis visai daudz koncertu, un, lūk, tapis arī jauns un gana daiļskanīgs albums.
Viņa klausītāju loku krietni paplašinājusi gan uzstāšanās starptautiskajā mūzikas festivālā "Rīgas ritmi", gan arvien biežāka parādīšanās masu medijos. Tas priecē, jo Reinis savos pasaules ceļojumos un spēlēšanā, spēlēšanā, spēlēšanā, tā teikt, "uzkačājis ģitārmuskuļus" līdz īsta meistara līmenim un attiecīgi spēj izklaidēt klausītājus brīvā, gandrīz rotaļīgā veidā.
Arī spēles tehnika ir neparasta, jo Reinim acīmredzamu baudu sagādā ģitāras noguldīšana klēpī horizontāli un ļaušana ar efektu pedāļu palīdzību tai reverbrēti izskanēt gan kā stīgu, gan perkusīvajam instrumentam. Baudu viņa koncertos var gūt arī klausītājs un attiecīgi skatītājs, jo Jaunā spēles maniere ir acis piesaistoša performance.
Vizuālais aspekts albumā izpaliek, tādēļ nevienā Reiņa koncertā nebijušajiem ieteicams apskatīt vismaz kādu uzstāšanās videoierakstu, lai saprastu, ka diskā dzirdamās perkusijas ģitārists patiesībā spēlē pats, izmantojot ģitāras korpusu un darot visu vienlaikus.
Mūzika "Zemē" pārsvarā ir diezgan meditatīva, lai arī minēto perkusīvo elementu uz priekšu dzīta, tādēļ prasa iedziļināšanos vai, tieši otrādi, brīvu tās plūduma palaišanu domu vējos. Nepieradinātam klausītājam tas, visticamāk, varētu pārvērsties par glīti skanošu fonu, taču tas nenozīmē, ka mūzikai trūktu dvēseles vai dažādu "āķīšu", aiz kā ausij aizķerties.
Galvenie "āķīši" šoreiz ir ar interneta palīdzību albumā saaicinātie starptautiskie viesi. Jau par Reiņa grupas dalībnieku, ne vairs īsti viesi, kļuvis Latvijā pandēmijas dēļ iestrēgušais un ar to visnotaļ apmierinātais Austrālijas latvietis ģitārists Ivars Štubis, kurš vairākos albuma trekos iespēlējis basģitāru. Taču "Zemē" piedalās arī indiešu stīgu instrumenta sāroda meistars Regans Avale no Nepālas, ģitārists Kenta Hajaši no Japānas, flamenko virtuozs "The Flamenco Thief" jeb Kregs Satons no Lielbritānijas, vijolnieks Balāžs Danko no Ungārijas, perkusionists Robs van Baršots no Nīderlandes un mežraga spēlētājs Oskars Stenmarks no Zviedrijas. Turklāt persiešu perkusīvo stīgu instrumentu santuru iespēlējis vēl viens pasaules apceļotājs Harijs Vagrants jeb Harijs Kadiķis, kurš manīts muzicējam arī ar grupām "Zāle" un "Rudra Beat", un albumā dzirdama arī flauta (Ieva Supjeva), vibrafons (Ernests Mediņš) un ļoti izteikti arī čells (Erna Daugaviete).
Raibs muzikālais karuselis, kas labi turas kopā un nerada albumā kakofonisku sajūtu. Drīzāk jau otrādi – neatlaidīgu plūdumu, kurā izšķirt skanošās komponentes nav nemaz tik svarīgi. Šis ir konceptuāls darbs par šo raibi krāsaino bumbu, uz kuras dzīvojam, un tikai pašu rokās ir izvēle to pārkrāsot melnā krāsā, vai tomēr saglabāt arī citas. Reinis "Zemē" izspēlējas no "Kailsala" līdz "Tveicei", no "Stepes" līdz "Melno smilšu pludmalei" un no "Vētras" līdz "Dejas epidēmijai".
Dejot, kā zināms, ir aizliegts, taču šī albuma 12 kompozīcijas piedāvā padejot sirdī un aizdomāties par patiesajām vērtībām. Izklausās triviāli, bet vai tikai nebija tā, ka viss banālais arī ir tas svarīgākais, tāpēc jau arī kļuvis par banālo.
Albums, visticamāk, nekļūs par milzu hitu un nav arī tā iecerēts. Tas ir vēl viens posms jau gana garajā Reiņa Jaunā mūziķa ceļā, kam noteikti priekšā vēl ne viens vien kilometrs. Viņš allaž šķiet ceļā un allaž gatavs sevi izaicināt jauniem pavērsieniem. Tādēļ "Zeme" drīzāk ir skaisti noformēts, disku kolekcijai noteikti pievienojams albums, ko pabaudīt ne pārāk aizņemtās dienās, paplānojot, kur pēc visa šā draņķa laika varētu aizdoties ceļojumā. Varbūt tiešām uz Nepālu, Japānu vai Austrāliju? Varbūt derēs arī Lielbritānija, Nīderlande vai Zviedrija? Bet varbūt nav nekādas vainas apceļot dzimto zemi?
Autoceļojumam noteikti noderēs arī Reiņa disks, jo tas neuzbāžas un nemāca dzīvot. Gandrīz visas emocijas viņš ielicis savā aizrautīgajā ģitārspēlē, kas brīžiem ir pat galvu reibinoša un nezaudē gana mūsdienīgu, uz priekšu vien dzenošu ritmu.
"Nākamais solis sazarojumos tīts, Līkumotās dzīlēs taciņas sauks," Jaunais dzied diezgan melodiski lipīgajā albuma balādē "Atceries (Kalnos)", kas neizbēgami pāriet straujākos viņa perkusīvās ģitāras un Ernas Daugavietes nekautrīgā čella saspēles līkločos. Reinim jau izveidojies savs, atpazīstams muzikālais rokraksts, taču ir vairāk nekā skaidrs, ka arī pie tā viņš neapstāsies, tādēļ noteikti būs interesanti pavērot viņa skaniskos sazarojumus un taciņas arī turpmāk. Starp citu, sākotnēji septīto albumu Reinis bija iecerējis nodēvēt par "Nezinu, kurp dodos, bet ceļš turp ir skaists". Iespējams, ka tā sauks astoto.
