Kalnā stāv Dievlodziņi, ezermalā Vilkači – divu naidīgu dzimtu nami, pirmie ir pārliecināti, ka savu mantu vairo ar Dieva svētību, otrie vienkārši strādā un ļaujas dabas likumu noteiktai kārtībai, un arī viņiem mantas netrūkst, turklāt prāts priecīgāks. Naids starp dzimtām cēlies jau pirms vairākām paaudzēm, kad abu saimju jaunie ļaudis bija ieskatījušies viens otrā, tomēr vecāki tiem nelēma palikt kopā. Nu vēsturei ar dažām niansēm labpatīk atkārtoties un Raitim (Andris Ludvigs), kas sākumā rādās tūļīgs un neizlēmīgs, beigās tomēr pietiek spēka būt pašam un teikt jāvārdu jaunajai Vilkaču saimniecei Marutai (Dana Bramane).
Palūkojoties plašākā kontekstā operas librets, kas tapis pēc Ilonas Leimanes romāna "Vilkaču mantiniece" motīviem, ir klasisks un labi pazīstams. Vai mazums pasaules literatūrā un arī operas vēsturē stāstu par vecāku aizliegtu mīlestību starp jauniem ļaudīm, kāds izspēlēts ar laimīgām beigām, kāds ar traģisku atrisinājumu. To īpašo noskaņu šim konkrētam darbam piešķir latviskās mentalitātes klātbūtne, fakts, kā tā ir latviešu opera, ka mums pašiem ir šāds kaislību stāsts, kurā romantisks pat vērisks plašums tik dabiski savijas ar latviskām melodijām. Un šo stāstu izstāstām savā valodā.
Mīlestība, intrigas, pat zvērojošs naids strāvo no Ilonas Leimanes romāna rindām, savukārt Bruno Skultes operā ar Tonijas Kalves libretu daudz kas ir reducēts, vairāk izceļot tieši mīlestības tēmu, mīlestības un arī saprāta spēku pār naidu. Domājams Bruno Skulte Ilonas Leimanes pirmā romāna, kas izdots 1942. gadā, rindās saskatījis ko vairāk par klasiskām mīlas intrigām, šķiet viņu uzrunājis tā "latviskais kods", lai 1947. gadā bēgļu nometnē Vācijā ķertos pie savas pirmās latviskiem motīviem bagātās, bet tā arī nepabeigtās operas rakstīšanas. Komponists instrumentējis tikai daļu operas, darbu neturpinājis, jo nesaskatījis iespējas šādu uzvedumu Rietumu pasaulē iestudēt, bet Maskavai atteicis, jo nevēlējies, ka viņa operu ar latvisku sižetu uzved 50. gados Maskavā. Uz skatuves opera nokļuva tikai 21. gadsimtā, pateicoties diriģenta un komponista Andreja Jansona, kas arī muzikāli veidoja šo iestudējumu LNO, neatlaidīgiem pūliņiem, savulaik draudzībai ar Bruno Skulti un ticībai, ka šim darbam jāskan no skatuves, nevis jānomētājas pagājības atvilktnēs. Pirmo reizi tas notika 2005. gadā kā koncertuzvedums LNO Jaunajā zālē, nu tapis operas "pilnmetrāžas" iestudējums.
Latviskās noskaņas operā jaušamas jau tikko ieejot zālē, jo priekškars ir brīnišķi krāšņs lupatu deķis. To iecerējusi un tāpat skatuves un dziedātāju ietērpu veidojusi Ieva Jurjāne. Viņas izvēlētais stils – tautiskuma stilizācija, tā rodot sasaisti ar 19. gadsimta beigu daļu, uz kuru attiecas izrādes stāsts, ar atsaucēm uz 40. gadu modi (izteikti bagātās līgavas Ievas tērpā – tā izceļot, ka viņa ir jaunā laika sieviete un tāpēc netērpsies rakstainos lindrakos). Turklāt viedā un uzskatos brīvā Vilkaču saime tērpta kurzemnieciski krāšņos toņos, savukārt bailēs par savu mantu nomāktie Dievlodziņu ļaudis iekšzemei raksturīgās pieticīgās krāsās.
Tas, ka izrāde ir latviešu valodā, ir tāds kā papildus nosacījums – uz skatuves ir tikai pašmāju solisti, jo kuru pasaules dziedoni iedīdīsi latviešu valodā dziedāt! Un solistiem, šķiet, tas īpaši tīkami, viņi izlolo latvisko tekstu, tas skan tīri, ir labi saprotams un ieskatīšanās titru mašīnā ir vairāk kā ieradums. Varbūt reizēm vārdi pazūd aiz orķestra skaņas vai vienkārši pagaist, bet tas jau attiecas uz dziedājuma niansēm un katrā izrādes reizē ir nedaudz atšķirīgas. Jā, brīžam gribējās, lai dziedātāju balsis skan pārliecinošāk un dziedājums neizgaist īsti beigu rindas nesasniedzis gan Danai Bramanei un Andrim Ludvigam izrādes pirmajā cēlienā un, jo sevišķi, Ingai Šļubovskai (Ieva) otrā cēliena ārijā.
Tajā pašā laikā solistu veidotie skatuves tēli gandrīz visi ir izteiksmīgi un pārliecinoši, to pašu Ievu Inga Šļubovska veiksmīgi izspēlē kā gražīgu un izlutinātu saimniekmeitu, kurai to vien gribās kā mantu. Un šis gražīgums atspoguļojas arī viņas balss niansēs. Tāpat Andris Ludvigs pārliecinoši izspēlē pārtapšanu no lempīgā tēva pavadā ejoša saimniekdēla stingrā vīrā, kas tomēr var iebilst savam tēvam, vecam Dievlodziņam, kuru atveido līdz nepazīšanai pārtapušais Armands Siliņš.
Savukārt Andžella Goba kā zintniece Dace ir te īsta zāļu sieva, te mazliet komiska šķelme, kurai apnikuši visi šie apkārtējo kašķi, te akadēmiski izturēta dziedātāja ar stingru vokālo partiju. Varbūt Ievai Paršai kopā ar režisori vēl būtu jāatrod kā precīzāk un pārliecinošāk pasniegt nelielo Grietas lomu. Viņa ir apjukusi un izmisusi, jo palikusi viena ar mazu bērnu uz rokām, otrā cēlienā uz skatuves viņa parādās pēkšņi un pat lāga nav saprotams kāpēc. Tāpēc šim tēlam jābūt vēl jo pārliecinošākam.
Brīnišķīga ir Dana Bramane viedās jaunās Vilkaču saimnieces Marutas lomā. Viņa nevar sadzīvot ar naidu, kas valda kaimiņmājās kalna galā, un viņas laika ritam pakļautais saprāts gūst virsroku. Dziedātājas balss izskan pārliecinoši un sulīgi, jo īpaši otrajā cēlienā, arī skatuviskais tēls tapis ar pašcieņu, "izgaršojot" latviskās mežameitas lomu. Un spilgtie oranžie brunči tā vien priecē acis.
Par solistu aktierspēles veiksmēm izrādē noteikti labi vārdi pienākas izrādes režisorei Inārai Sluckai, debitantei operu režijā, kas izrādē veiksmīgi ienes dramatiskā teātra akcentus un šķiet dažās ainās arī vieglas nojausmas no Silmaču gaisotnes.
Rets ir tas gads Rīgas operas festivālā, kad tik lepni tiek pasniegta latviešu mūzika, turklāt uz Lielās skatuves. Atliek vēlēt, lai skatītāju interese par šo izrādi nepazūd arī turpmākajās izrādēs jau nākamajā sezonā, tuvākā izrāde – 25. septembrī. Bet pirms tam, kā vēsta LNO repertuārs, gaidāma vēl viens latviešu operas iestudējums – Imanta Kalniņa operas "Spēlēju dancoju" (1977) koncertuzvedums kā sezonas atklāšanas izrāde.