"The Velvet Supernova" piedāvātās skaņas ir feins, moderns roks. Grupas aktivitātes ir ambiciozas vārda labākajā nozīmē - puiši rīko koncertus, taisa izskatīgas fotosesijas, lauž ceļu uz radio stacijām. Grupa sola, ka šis gads viņu dzīvē būs aktīvāks par nūjotāju uz steroīdiem. Pārmijām pāris vārdus ar solistu Jēci Zemzari, kurš rokenrola scēnā nemaz ne tik sen ieguva atpazīstamību kā lieliskais "Sanctimony" bundzinieks.
Rokmūzikas vīri, kas ir divas, trīs, iespējams, pat simts reižu vecāki nekā tu, sajūsminās, cik lielisks bundzinieks tu esi. Vai neesi pārguris no sēdēšanas pie bungām?
Pavisam noteikti - nē! Bungas bērnībā nāca vispirms, taču pavisam drīz sāku arī trinkšķināt un dungot. Mani apēda mūzika un kompozīcija, nevis viena instrumenta spēle. Kad kļuvu par "Sanctimony" bundzinieku, trinkšķināšana jau bija pārtapusi ģitārspēlē, dungošana - balsī, bet skricelējumi - dziesmās. Dziesmu bija kaudzēm, un, pat ja tolaik to nezināju, man vajadzēja "Velvet Supernovu". Pavisam drīz iepazinos ar Mārtiņu - pirmo mūziķi, kuram biju gatavs atrādīt līdz tam gluži vai slepenībā turētās idejas. Pārējais ir vēsture...
Ir gods spēlēt ar pieredzējušiem mūziķiem, kas tik labi pazīst savu skatuvi. Man sagādā prieku grupā valdošais anarhijas un mērķtiecības balanss - visi ir lieli mazi bērni.
Vai glemroks un "Velvet Goldmine" ir apzinātas estētiskās ietekmes?
Glemroks no bērna kājas, bet bez acu zīmuļiem un lūpukrāsas, lūdzu! Ir glema grupas, par kurām fanoju, un ir tādas, kas riebjas. Astoņdesmitie mūžam kalpos kā piemērs, kā ir, kad mūzika prasa patosu, un kā ir, kad tā ir daudz par daudz... "Velvet Goldmine" ir filma, kuras laikā iemigu. Bovijs nepatīk. Bet, ja tu jautā par grupas nosaukumu, tad mums vienkārši bija jāiekrāso supernova. Violetā toreiz bija mana mīļākā krāsa.
Kas, tavuprāt, šobrīd ir karstākais mūzikā?
Viskarstākie noteikti ir austrāļi! "Karnivool", "Dead Letter Circus"... viņi to dara tik ļoti pa savam, ka sanāk arī par vienu solīti tālāk. Dzīvajā es gribētu redzēt Zola Jesus, "People In Planes" un "Placebo". Biju sajūsmā par "Instrumentu" koncertu Liepājā. Visiem patīk Skrillex, bet man patīk tikai divas viņa dziesmas, un arī tās ātri vien rada vēlmi atgriezties pie Bon Jovi. Mani varoņi dzīvo deviņdesmitajos. Džefs Baklijs, Trents Reznors un Braiens Molko. "Tool", "Portishead", "Deftones" un "Air"... Viņi ir ledlauži visam, ko šodien dzirdam alternatīvajā radio. Izpildījumā mani varoņi ir "Rush".
Pastāsti par savu kolektīvu!
Agrāk mēs visi bijām garmataini metālisti. Ideja par "Supernovu" dzima kopā ar Mārtiņu, kurš ir kā traks uz neveselīgu ēdienu un "Tool". Kasparu pazinām jau kopš smagajiem laikiem, kad viņš dedzināja skatuves kopā ar "Rebel Riot". Interesanti, ka pirmoreiz, kad piedāvājām viņam pievienoties "Supernovai", Kaspars atteicās. Nekad īsti neesmu sapratis, ko viņš klausās. Zinu tikai, ka fano par Ņuorleānas stoneriem un Bjorku. Pēteris studē džezu, bet viņu jau tagad var droši var saukt par daudzsološāko jauno roka drameri Latvijā. Ietekmes mums katram ir dažādas un pat krasi atšķirīgas, kas, iespējams, ir grupas lielākā priekšrocība. "Supernovas" iekšienē dzīvo nebeidzama daudzpusība.
Ko neviens un nekad nedrīkstētu nodarīt rokmūzikai?
Aizmirst, novērtēt par zemu vai remiksēt "Stairway to Heaven".
"The Velvet Supernova" ir:
Jēcis Zemzaris – balss
Mārtiņš Rudzītis – ģitāra
Kaspars Pētersons – basģitāra
Pēteris Žīle – bungas
Pilnu interviju lasiet "Veto magazine" #21.
www.thevelvetsupernova.com