Drone angliski – trans, dūkšana, dūkt, bubināt
Tumsnējo, lēni slīdošo līniju balsvirzē, kas veido albumu "Pag Pag", vienmēr kāds interesants impulss – disonējošs mezgls, ritmisks motīvs, harmoniju secība vai trokšņu miglāji –, kas dramaturģiski saauž kopā vidēji 10 minūšu garās kompozīcijas. "Mona de Bo" to izdodas paveikt ar pārliecinošu tvērienu. Albuma "Pag Pag" izturētā emocionālā noskaņa acu priekšā uzzīmē ainu, kurā Edgars Eihmanis un Edgars Rubenis pietuvinājumā aplūko tumsas daļiņas, priecājas par melnās krāsas daudzveidīgajām niansēm, un viņu secinājumi materializējas skaņveidīgos, formveidē izvērstos, dronīgos dzejoļos (dronoļos).
Arī 2015. gada albums "Īstenībā" ir stilistiski izsmalcināts, ar prasmīgi izstrādātu skaņaudumu, daudzveidīgāku tembrālo paleti, intensīvākām, vitālākām ritma struktūrām. Iepazīšanās ar šiem "Mona de Bo" darbiem uzliek diezgan augstu cerību latiņu, ka šogad tapušais, viendaļīgais, gandrīz pusotru stundu ilgais lieldarbs "Kur ir šeit?" būs plastiski veidots, no formveides aspekta meistarīgi pārdomāts un vēl labāks par visu iepriekšējo. Kaut gan – vai maz pamatoti ir uzlikt uz mūziķu pleciem šo pēdējo prasību, apzinoties, ka mūzika parādās, nogulst, noturas un pēc laika vai nu pazūd putekļos vai parādās ar jaunu kvalitātes novērtējumu.
Kur ir šeit?
Jāteic, iepriekš rakstītā atspēkošana ir mazākais, ko jaunajā albumā paveic "Mona de Bo" duets. "Kur ir šeit?" pirmkārt, ir liels solis jaunā teritorijā, "Mona de Bo" daiļrades kartē atklājot vēl neapjaustus reljefus, ievelkot vēl nestaigātus ceļus. Un tie ved prom no tipiskākiem rokmūzikas izteiksmes līdzekļiem, kas raksturo 2010. gada "Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi", uz abstrakciju, skaņu laukiem; rotaļāšanās ar vārdiem un darba struktūru albumā "Īstenībā" pārtop spēlē ar laiku, skaņas vertikāli; līdz šim dueta muzikālajai domāšanai raksturīgo kontinualitāti nomaina procesualitāte. Šis kvalitatīvais lēciens veikts ar lieliskiem panākumiem. Uzdrīkstēšos teikt, ka tas ir labākais "Mona de Bo" darbs līdz šim brīdim. Idejā monumentāls, atskaņojumā lakoniski precīzs, tas ir formā nevainojami veidots, nenoliedzami uzrunājošs.
Nebūt ne viegls uzdevums ir stundu divdesmit minūtes noturēt klausītāju uzmanību uz vienu skaņas vertikāli, talkā ņemot vien mikroskopiskas skaņaugstumu un tembrālās izmaiņas. Bet varbūt tieši tā būs īstā atslēga kādam klausītājam, kam šīs kompozīcijas noklausīšanās ir pārlieku liels izaicinājums – galvenais izteiksmes līdzeklis, ar kuru tiek uzbūvēts "Kur ir šeit?" ir tembrs un tā variēšana, uz ko jāvērš uzmanība klausoties. Kad "Kur ir šeit?" sasniedz zelta griezumu, parādās skaņdarba līdzšinējā plūdumā nedzirdēta, sintētiski blīva (nudien nezinu, kā lai labāk to raksturo) nokrāsa, ko varētu raksturot kā tembrālo skaņdarba kulmināciju. Edgars Rubenis šajā albumā ir mainīgais, mirguļojošais, viņa veidotās harmonijas atrodas nemitīgā pārveidē. Edgars Eihamnis ir pastāvīgais, nemainīgais, viņa askētiskais ritma zīmējums gan sacementē milzīgo skaņbūvi, gan iedveš albumā kaut ko trīsuļojoši rituālistisku un, kas zina, atkodē atbildi uz jautājumu – kur ir šeit? Teju pusotra stunda aizrit pārsteidzoši netverami un viegli.
"Kur ir šeit?" vizuālais noformējums atgādina senas gravīras, kurās spilgti attēlota gaismas un tumsas līdzāspastāvēšana, parasti veidojot simboliskas paralēles ar debesīm un tumsas valstību, labo un ļauno ( Ata Jākobsona darbs sietspiedes tehnikā). Kalna reljefs, baltā gaisma un dūmaka, pats albuma nosaukums vedina spriest, ka "Mona de Bo" jaunajā albumā tver un paši sev (un arī man kā klausītājam) uzdod metafiziskus jautājumus, kas atrodas kaut kur starp jau nosauktajām, vien iedomājamajām robežlīnijām un, manuprāt, tas jo spilgti dzirdams "Kur ir šeit?" mūzikā.
