Neļauties čībām un dīvānam. Saruna ar 'Pienvedēju' Māri Žigatu
Foto: DELFI

Oktobrī ar vairākiem koncertiem savu 25. jubileju svin grupa "Pienvedēja piedzīvojumi". Preses relīzes lepni vēsta, ka Rīgas koncerts "Hanzas peronā" bijis pilnībā izpārdots, bet Liepājā publikas intereses dēļ 18. oktobrī izziņots papildkoncerts. Tātad – nekāds "esmu vecs un gribu mājās". 1994. gadā Sabilē dibināto trio klausītāji joprojām gaida un ir gatavi aizvien no jauna atklāt jau zināmos hitus, kā arī klausīties jaunā albuma "Nelaiks" repertuāru.

Pusapaļā jubileja šogad tiek svinēta ar vērienu – gada beigās pie skatītājiem nonāks dokumentālā filma par "Pienvedēja piedzīvojumiem" un albuma "Nelaiks" tapšanu, nākamā gada sākumā visi fani varēs kavēties atmiņās par šajā rudenī piedzīvotajiem koncertiem, skatoties jaunu koncertfilmu, tāpat šobrīd par grupas vēsturi top grāmata. "Tāds gads kā vēl nekad," saka grupas līderis Māris Žigats. Viņš nevairās runāt par vecumu un saka – tas drīzāk ir iekšējs gēns, nevis cipars pasē.

Vispirms gribēju pateikt, ka man ļoti patika dziesma "Ejam mājās". Tāda veselīga pašironija. Ļoti godīgi. Neizliecieties jaunāki, kā esat patiesībā. Varat pasmaidīt par sevi un savu paaudzi.

Tieši tā. Tu esi nolasījusi. Un vienalga, kur es eju, man visi vienaudži saka – tā dziesma ir par mani. Tu nevari aiziet, nevis tāpēc, ka nav spēka, bet tāpēc, ka īsti negribas.

Tātad tev nav baigā problēma runāt par vecumu?

Nē. Es nupat nosvinēju 48. dzimšanas dienu un esmu ļoti pateicīgs kosmosam un laikam, ka savos gados esmu vēl tīri mundrs. Varu mierīgi nospēlēt divu stundu koncertu. Vecums – tas ir iekšējais gēns. Ir taču latviešiem daudz tādu piecdesmitgadīgu kungu, kuri izskatās kā jauni džeki. Bet ir tādi, kas jau 25 gadu vecumā izskatās... mamma mia! Kur tu esi bijis, karā, vai?

Jā, mēs neslēpjam, cik mums gadu. Skaidrs, ka jaunāki mēs nepaliekam, bet tikai labāki.

Varbūt 90. gadu jaunieši bija spiesti pārāk ātri pieaugt un tāpēc tagad spītīgi neļaujas čībām un dīvānam.

90. gados mums kā jauniešiem daudz bija jāizdara un jārīkojas kā pieaugušiem cilvēkiem. Sākot no tā, ko vilksi mugurā un ēdīsi... Bija jārisina pieaugušo problēmas. Tas laiks mūs izskoloja. Nevarēja piezvanīt mammai, kura visu atrisinās. Un vienlaikus mēs pazaudējām zināmu devu jaunības bezrūpības. Un, iespējams, tas ir atnācis atpakaļ tagad.

Iepriekš jau esi teicis, ka "Pienvedēja piedzīvojumu" dziesmas lielā mērā ir grupas dalībnieku spogulis, attiecīgi mūzika aug līdz ar jums. Kas šoreiz spoguļojas albumā "Nelaiks", kurā ir, lūk, tāda dziesma kā "Ejam mājās", arī "Viss ir kārtībā"?

Viens mūsu draugs, kurš dzīvo Vācijā, teica, ka varot nesatikt mūs vairākus gadus, bet pēc mūsu jaunajām dziesmām varot pateikt, kā mums klājas. Tas nav nekāds baigais noslēpums, ka mēs daudz dziedam par to, kas notiek ar mums un mums apkārt. Dažreiz varbūt to paslēpjam aiz kaut kādiem stāstiem. Tāpēc arī albuma vēstījums ir par to, kas ar mums ir noticis šajā laikā. Un noticis ir ļoti daudz. Stabilitāte ir lielāka – tieši tā arī šobrīd jūtamies. Jūtamies komfortabli un pateicīgi klausītājiem, ka viņi tik ilgi mūs ir klausījušies un saprot mūs. Dzīvē ir tādas situācijas, kad jūti – tā lieta iet uz priekšu pati no sevis un tev nav nekāds lielais spēks jāpieliek, lai vezumu iekustinātu. Un mums šobrīd ir sajūta, ka vezums ripo – galvenais noturēties un neizkrist ārā.

"Pienvedēja piedzīvojumi" ir skolas laika draugu grupa. Cik bieži šobrīd ikdienā satiekaties?

Pārsvarā koncertos, un tie ir pietiekami bieži. Arī ierakstos, intervijās... Kopā pērkam mūzikas instrumentus un tehniku. Ar Aldi (Aldis Lunde, grupas ģitārists – aut.) tiekamies biežāk, vedam savas ģitāras pie meistariem labot. Tā visa mums ir tāda kopēja lieta – kā ģimenes budžets, kad kopā apspriež, vai nopirkt visiem jaunas kedas vai tomēr Aldim pedāli. Esam iemācījušies neapnikt viens otram.

Vai esat kādreiz grupā tiešā vai netiešā veidā runājuši par brīdi, kad mest mieru rokenrolam? Vai varbūt būsiet kā "The Rolling Stones" – uz skatuves līdz sirmam vecumam?

Jā, esam par to runājuši. Esam vienojušies, ka tad, kad mūs vairs neaicinās uz koncertiem, arī pietiks. Tad vienkārši viss pats no sevis beigsies. Tādas lietas kā radošums, talants, veiksme nevar kontrolēt. Tas ir kā tad, ja ej uz ballīti un neviena meitene ar tevi vairs negrib dejot, tad vairs nav jēgas iet uz tām dejām. Var jau būt, ka kādā senioru pasākumā mūs kādreiz uzaicinās atcerēties vecos labos laikus. Būsim varbūt galīgi knapi, bet pie fonogrammas patirināsimies uz skatuves. Taču, ja nopietni, mēs nezinām, kā būs, kas vispār pasaulē notiks. Pagaidām mēs jūtamies spēka pilni, mums ir, ko teikt.

Tomēr albuma nosaukums ir "Nelaiks".

Jā. Taču tas ir tāpēc, ka "Nelaiks" ir mūsu pirmās kasetes nosaukums. Šajā albumā ir trīs dziesmas no 1994. gada demo kasetes ar šādu nosaukumu. Studijā nekad šīs dziesmas netika ierakstītas. Mums vēl ir ļoti daudz veco dziesmu, kuras mēs, iespējams, ierakstīsim vēl no jauna.

Neļauties čībām un dīvānam. Saruna ar 'Pienvedēju' Māri Žigatu
Foto: DELFI

Līdz ar veco dziesmu izcelšanu vienlaikus šajā albumā vairāk nekā jebkad iepriekš esat koķetējuši ar elektroniku. Kāpēc šāda izvēle?

Mēs ejam līdzi laikam.

Pakļaujaties modei?

Nē. Mums vienkārši patīk. Pēcim (Pēteris Lunde, grupas bundzinieks – aut.) bija kaut kādas idejas, viņš bija uz kompīša mājās šo to piemetis. Un tad viņš vēl kaut ko pielika klāt, tad vēl kaut ko... Un, kad ar demo ierakstiem aizgājām uz studiju pie Gata Zaķa, viņš teica – šis ir labākais demo, ko kāds ir atnesis, jo faktiski gandrīz viss jau ir gatavs. Tāpēc iznāk, ka Pēteris šoreiz ir albuma producents.

Jubilejas koncertos kopā skan 27 dziesmas. Katram "Pienvedēju" gadam viena dziesma plus divas, ja nu kāds vēl gribēs papildus mūs redzēt uz skatuves. Starp tām ir arī dažas dziesmas, kas koncertos nav skanējušas pat vairāk nekā 20 gadu.

Runājot par trim vecajām dziesmām, kas iekļautas albumā "Nelaiks" ("Vienīgā doma", "Pacelties", "Nelaiks), nākas secināt, ka toreiz dziesmas tapa neapzināti, vienkārši ļāvāmies, bet tagad mūzika top apzināti – saprotam, ko varam un gribam. Jau sen ar Pēci mēģinājām izmantot elektroniku. Arī iepriekš atsevišķos skaņdarbos esam ar to koķetējuši. 1996. gadā spēlējām "Rock Summer" festivālā Mežaparkā, bija atbraukusi grupa "Babylon Zoo", kas jauca kopā roku ar elektroniku, un jau toreiz mēs sapratām – lūk, tas ir "kruta". Man tik ļoti patika.

Toreiz "Rock Summer" vispār bija neiedomājami laba programma.

Jā, varam savā CV ierakstīt, ka esam spēlējuši vienā festivālā ar "Babylon Zoo", "ZZ Top", Midžu Jūru. Nospēlējām savu koncertu – latviešu mūziķu skatuve atradās aiz sēdvietu kalniņa – un skrējām pāri estrādes pusē skatīties Bjorku. Vēl atceros, ka toreiz mūsu koncertā uzpūta tik daudz dūmu, ka es uz skatuves pat nevarēju redzēt bundzinieku Pēteri. Bija tik milzīgs dūmu mutulis. Kaut kādā brīdī viņš parādījās – asarainām acīm. Taču, jā. Tam laikam zvaigznes bija savāktas fantastiskas.

Neļauties čībām un dīvānam. Saruna ar 'Pienvedēju' Māri Žigatu
Foto: DELFI

90. gadi šobrīd ir pietiekami tālu, lai jau kļūtu par interesantu vēsturi.

Nav tā, ka mēs ļoti gribētu atgriezties 90. gados, mēs vienkārši esam džeki no tiem laikiem, un skaidrs, ka kaut kādi niķi, stiķi un ieradumi ir palikuši. Kopumā 90. gadi bija tāds kā pārbaudes laiks cilvēka psihei. Bija tādi "mežonīgie Rietumi" – kurš pirmais izrauj pistoli, tam taisnība, pārnestā nozīmē, protams. Katram bija pašam ar sevi jātiek galā. Un, ja daudz sūdzējies, vēl no savējiem varēji pa pieri dabūt. Tas laiks bija tāds cietuma romantikas un visatļautības mikslis.

Mūsu pilsēta jau bija ar kriminogēno elementu, nevajag aizmirst, ka Sabile padomju gados bija 101. kilometrs (neoficiāls nosaukums pilsētām, kas atradās 100 kilometru attālumā no lielākajām un stratēģiski svarīgākajām PSRS pilsētām, kur tika nosūtīti dzīvot padomju sabiedrībai nevēlami cilvēki – sākot no politiski represētajiem līdz krimināli sodītajiem – aut.).

90. gadu pirmajā pusē, ap 94. līdz 96. gadu, mums Sabilē bija savs klubiņš, bet tam turējām durvis ciet. Laidām iekšā tikai tos, kurus gribējām. Kluba nosaukums bija "GMG" – Guntars, Māris un Gatis – mēs, trīs brāļi. Tur skanēja tikai "Nirvana", "Panthera" un tamlīdzīga mūzika. Mums bija sava vieta, un gāja tur ņigu ņegu. Tomēr tas bija pasākums savējiem, un atsevišķiem cilvēkiem pat pateicām – nē, tu nemāki uzvesties. Nekāds bizness jau tas nebija. Notērēju vecākā brāļa naudu, un ar to arī viss beidzās. Labi vēl, ka viņš man nesadeva pa kaklu. Klubs bija Sabiles kultūras namā – vecā kinozālē. Paši bijām izremontējuši. Līdz ar klubiņu radās arī grupa, tomēr paši ar "Pienvedējiem" tur nospēlējām tikai vienu koncertu.

Vai bijāt trīs vienīgie, kas taisīja rokenrolu Sabilē?

Nē, no Sabiles vēl ir Kaspars Rolšteins (mūziķis un reklāmas speciālists, kurš sadarbojies ar Ingu Baušķenieku, Hardiju Lediņu u. c.). Viņš ir mans klasesbiedrs. Mums kopā skolas laikā pirms "Pienvedējiem" bija grupa – "Pavisam nezināma laboratorija". Pat ierakstījām albumus, draudzējāmies ar Ingu Baušķenieku – tas bija pašās 80. gadu beigās. Nofilmējām arī videoklipu Latvijas Universitātes Ķīmijas vai fizikas laboratorijā.


90. gadu vidū tu divas reizes Sabilē pat sarīkoji festivālu "Zem tilta".

Kā smejies, svētkus uztaisīju sev pats. Man vienkārši nebija, ko darīt. Visās malas kaut kas bija, un man arī gribējās. Un man izdevās savest kopā Liepājas, Rīgas un Kuldīgas mūziķus, kuri līdz tam vienā pasākumā nebija spēlējuši. Sabile bija ceļa vidus. Beigās mūziķu sabrauca vairāk nekā apmeklētāju. No tā laika ir saglabājies anekdotisks stāsts, ka viens no Rīgas (vai varbūt Kuldīgas) mūziķiem vietējiem prasījis, kur var zāli nopirkt, uz ko vietējie norādījuši uz mauriņu turpat un teikuši – re, kur zāles, cik uziet. Jā, paldies Dievam, Sabilei kā mazpilsētai narkotikas gāja garām. Jāsaka, mēs arī nekad neesam bijuši baigie dzērāji. Alu iedzērām, jā. To dzēra arī mūsu draugi no Vācijas, kas brauca pie mums uz Sabili. Blakus esošajā Kandavā esam spēlējuši arī ar brāļiem Krēsliņiem no ASV un viņu grupu "Mācītājs on Acid". Spēlējām skolā, klasē. Kādās tik vietās neesam spēlējuši!

Piemēram?

Piemēram, Bauskā bija īpašs pasākums ar vietējām modelēm. 90. gados taču skaistumkonkursi bija visur. Bandīti un veikalnieki smukajām meitenēm taisīja šādus pasākumus un skatījās, kā viņas peldkostīmos pa skatuvi staigā. Vienā tādā pasākumā patrāpījāmies. Es spēlēju ar gāzes pistoli aiz jostas. Neviens mums klāt nelīda.

Taču, spēlējot visneiedomājamākajās vietās, esam daudz iemācījušies. Varam spēlēt, ja viens otru nedzirdam. Pēteris sit bungas, un vienīgais atskaites punkts ir skatīties uz viņa rokām, lai var saprast, kas vispār notiek. Taču šādas situācijas norūda un iemāca tikt galā ar nebūšanām. Mani uz skatuves vairs nevar pārsteigt ne ar ko.

"Nelaika" koncerti nav vienīgais, ar ko tiek svinēta "Pienvedēju" jubileja. Par grupu tiekot rakstīta grāmata.

Jā, grāmatu par "Pienvedēja piedzīvojumiem" raksta Jānis Žilde. Plānots, ka tā iznāks nākamā gada sākumā vienlaikus ar koncertfilmu no šobrīd notiekošajiem jubilejas koncertiem. Taču vēl šogad, pirms Ziemassvētkiem, pie skatītājiem nonāks dokumentālā filma, ko taisa Jānis Orbidāns. Tā būs par mūsu grupas vēsturi, par pirmsākumiem, tajā būs visi atslēgas cilvēki, ar ko kopā sākām, kā arī par to, kā tapa albums "Nelaiks". Sākot ar mēģinājumiem Valkas kultūras namā, kur es strādāju, līdz pat koncertiem "Hanzas peronā", Valmierā un Liepājā. Tā top jau divus gadus, šajā laikā tika filmēts katrs mūsu solis, katra mūsu aktivitāte.

Atgriežoties pie grāmatas – par "Pienvedējiem" ir bijuši arī kritiski viedokļi. Cik lielu vaļu jūs dodat grāmatas autoram grupas vēstures atspoguļošanā?

Simtprocentīgu, tikai lai neraksta rupjības (smejas). Grāmatas autors ir Jānis Žilde, un tas ir viņa radošais darbs. Un, ja viņš uzskata, ka es sūdīgi dziedu, viņš ir tiesīgs to uzrakstīt. Ja es rakstītu grāmatu par sevi pats, varbūt būtu citādi, bet tas ir līmenis, līdz kuram jānonāk. Mums jau ir mākslinieki, kuri par sevi dzied dziesmas un raksta grāmatas (smejas). Turklāt Jānis Žilde un "The Sattelites" mums arī 90. gados nebija nekādi draugi, viņi mūs par foršiem džekiem neuzskatīja. Taču mēs nevienu brīdi neesam uz viņiem bijuši dusmīgi. Redz, kā dzīve mūs tagad ir savedusi kopā – Jānis par mums tagad raksta grāmatu.

Neļauties čībām un dīvānam. Saruna ar 'Pienvedēju' Māri Žigatu
Foto: DELFI

Vienlaikus tu esi arī Valkas kultūras nama direktors. Tas, ka esi nonācis šajā amatā, pirms pāris gadiem bija diezgan interesenta ziņa. Ko esi iemācījies par kultūras dzīves norisēm un auditorijas pieprasījumu reģionos?

Tas bija pirms gandrīz četriem gadiem. Šā gada 19. decembrī mana sadarbība ar Valku beigsies. Kad sāku šo darbu, man vajadzēja atpūsties, bija nepieciešama miera osta. Pa šiem gadiem esmu sakārtojis veselību – un arī galvu esmu sakārtojis. Pēc "Radio 101" ārprāta, sākot jau no skandāla, kad gājām prom no SWH, man bija tikai divi varianti – trako māja vai... vienkārši bija vajadzīga pauze. Tas bija baiss skrējiens un iedeva baigi pa galvu.

Bet, jā, reģionos kultūras dzīve ir švaka. Un tā nav tikai Valkā. Līdzīgi kā manā mīļajā dzimtajā Sabilē un citās mazajās pilsētās, ir divas lielas problēmas – cilvēku daudzums un nauda. Ja abu šo komponentu nav, tad nav ne labu koru, ne labu deju kolektīvu... Turklāt vietējie ir diezgan neaktīvi un neuzticas svešajam. Bet es neesmu laimes lācis, ko dancināt pa ielām, lai viss uzplauktu. Tā tas diemžēl nenotiek. Ir arī izņēmumi. Piemēram, Valkā ir ļoti spēcīgs amatierteātris. Taču viņi paši pie tā strādā. Viņi tic savai lietai, un viņiem patīk. Mēs Sabilē arī bijām izņēmums. Joprojām esam vienīgā rokgrupa no Sabiles.

Tags

Pienvedēja Piedzīvojumi

Comment Form