Uzziņai varu teikt, ka "Hurricane festival" ir salīdzinoši neliels pasākums, kā paši vācieši saka – lauku festivāls, ar apmēram 40 – 60 000 apmeklētājiem katru gadu. Nu salīdzinājumam "Rock-am-Ring" un "Rock-im-Park" festivālus Vācijā katru gadu apmeklē vismaz 150 000 apmeklētāju. Vairums "Hurricane" apmeklētāju ir no tuvējām Ziemļvācijas un Rietumvācijas pilsētām – Hamburgas, Brēmenes, Roterdamas, arī Berlīnes. Bet gadās arī pa kādai internacionālai kompānijai. Pēc festivāla, gaidot reisu Hamburgas lidostā, kopā saskaitījām, ka mūsu – latviešu ir bijis apmēram 30, tas nav daudz, bet laikam jau pat mūzikas mīļi tomēr dod priekšroku Līgo vakara draiskumiem.
Nākamā diena ir piektdiena, un telšu pilsētiņa burtiski pārplūst no brīvdabas izklaides kāriem vācu jauniešiem. Pie telšu nometnēm plīvo izteiksmīgi karogi, mums par orientieri turpmākās dienas noderēs mūsu netālo kaimiņu makšķeres kātā uzvilktā piepūšamā draudzene.
Pēcpusdienā tiek atvērta koncertu teritorija, un ar nepacietīgo fanu skrējienu cauri galvenajiem vārtiem festivāls var sākties. Ar apbrīnojamu precizitāti 16.45 uz galvenās – Zaļās skatuves sāk spēlēt Braitonas meiteņu grupa "McQueen". Izskatās pēc niknajām modelēm, kas spēlē visnotaļ dusmīgu roku. Mūs kaut kā neaizķer un viņu nikno plosīšanos skatāmies pa gabalu, baudot lieliskas ķīniešu nūdeles.
Pa tam lāgam, jau uz Otras – Zilās skatuves jau skan amerikāņi "State Radio". Vēl ir arī Telts, kur uzstājas jaunās grupas, no kurām, šķiet, vērts būtu redzēt "Cold War Kids", bet, ņemot vērā, ka visu dienu viegli līņā, telts grīda ir pārvērtusies vienmērīgā dubļu jūrā un mēs neriskējam turp doties.
Mans festivāls sākas ar īru-skotu grupu "Snow Patrol", kuri pirms 2 gadiem uz to pašu "Hurricane" festivālu neatbrauca. Viņi nospēlē sirsnīgu un jauku koncertu, ar dziesmām no jaunākā albuma 'Eyes Open', kā arī savu galveno panākumu atslēgu – hitu 'Run', kas viņus savulaik no mazpazīstamas universitātes grupas padarīja par zvaigznēm, kā arī atnesa vairākus apbalvojumus. Viņiem seko dīvainā vācu hip-hopa grupa "Die Fantastischen Vier", kuras atrašanās ik pa pāris gadiem šajā festivālā man nav īsti saprotama. Nekad nav bijis spēka viņus noskatīties līdz galam, jo vairāk par vienu dziesmu - tas nav smieklīgi.
Uz Zilās Skatuves spēlē austrālieši "Jet", bet, taisnības labad jāsaka, ka nekā prātīgāka par "are you gonna be my girl" viņiem nav.
Taču vakara īstā skaistākā noskaņa vēl tikai sekos – kamēr lielākā daļa drūzmējas pie Zaļās skatuves un gaida Amerikas galma ākstus un runājošās sirdsapziņas "Beastie Boys", pavisam mierīgā noskaņā uz Zilās skatuves sāk spēlēt smalkos cimdos tērptu meiteņu vijoļu kvartets, skatam atklājas izgaismota kādas pilsētas stilizēta grafika, pāri skatuvei karodziņu virtenes, kas liecina par gadatirgu, varbūt cirku, vai varbūt par svētkiem, un uz skatuves nāk britpopa švīts Deimons Albarns, nevērīgi uzmetis cilindru, smalkā uzvalkā bez kaklasaites, un ne pārāk kārtīgi aizpogātām pogām, tik tiešām īsts švīts, uz rīta pusi iznācis no traktiera. Tiek izspēlēta sasveicināšanās ar pārējiem mūziķiem - tādiem pašiem švītiem, un sākas "The Good The Bad and The Queen" koncerts. Kādreizējais "Blur" līderis ir formā, par gadu ritumu varētu liecināt fakts, ka diez vai apspīlēts sporta krekliņš, kā kadreiz britpopa ziedu laikos, viņam izskatītos īpaši labi. Acis priecē Paula Simonona (ex "The Clash", ex "Havana 3 A.M.") visnotaļ seksīgā izpildīšanās ar basģitāru, nu sauksim to par tādu improvizētu tango – katra ziņā viņa viņam skaista un īpaša (basģitāra).
Jāpiebilst, Albarns publiku konsekventi uzrunā vāciski – galanti izsaka vispārzināmus vārdus – "Guten abend!", "Eins, zwei, drei", un "das ist gut!". Publika burtiski spiedz! Un Albarna platajā smaidā atklājas, ka viņam ir viens spožs zelta zobs!
Pirmo vakaru noslēdz "Queens of The Stone Age", kas acīmredzami tiek augstu vērtēti ne tikai publikā, bet arī citu mūziķu vidū, jo liela daļa no iepriekš spēlējušajām grupām no skatuves iesaka publikai apmeklēt tieši šo koncertu.
Viņiem nākot uz skatuves skan patiešām derdzīgs disko, iedegas salauztiem lietussargu rāmjiem līdzīgas lustras, un noskan sarežģīts koncerts, kas pat man pārgurušai liek noticēt, ka roks tomēr nav miris.
Otrās dienas pirmais koncerts uz Zaļās skatuves ir ņujorkieši "The Bravery", kas pirms vairāk kā gada Rīgā iesildīja "Depeche Mode". Pie viņiem arī cītīgi izlēkājamies, un dodamies šopingā uz festivāla tirgu. Manā īpašumā nonāk pāris visnotaļ sievišķīgi nieki, kā arī ārkārtīgi skaistā 88.gada "Pixies" 'Surfer Rosa' plate. Pārdevējs platei līdzi dod savu svētību, un novēl jauku ceļu uz Latviju. Pa to laiku uz Zaļās skatuves plosās zviedru blondā dūdiņa no grupas "The Sounds".
Burtiski skriešus aizskrienu uz "Mogwai" koncertu, kas starp citiem ļoti labajiem otrās dienas koncertiem tik un tā ieņems godpilno pirmo vietu. Jāatdzīst, ka publikas ir salīdzinoši pamaz, un bez grūtībām var nokļūt fanu zonā. "Mogwai" ir tik pārņemti ar savu mūziku, ka nekam citam tur vairs nav vietas, kaut kas līdzīgs notiek ar klausītājiem, kas burtiski tiek novesta transā.
Pa to laiku uz Zilās skatuves jau ir sācis uzstāties Frenks Bleks no "Pixies", viņa koncertu nedaudz paskatos preses teltī un secinu – tā izpildīties ir atļauts tikai Frenkam Blekam, jo diez vai, ja parasts korpulents vīrietis labākajos gados uzvalkā un muļķīgās saulesbrillēs vārtītos pa skatuvi un ķērktu mikrofonā, tiktu uzskatīts par ģēniju. Bet Frenks Bleks jau nav parasts.
Noteikti ir jāpaspēj uz "Arcade Fire" uzstāšanos, jo par viņu priekšnesumiem ir diezgan daudz un krāšņi dzirdēts. Svinīgi iesoļojam fanu zonā un turpmāko koncertu cītīgi vēroju atspiedusies pret barjeru. Tas gan man tik un tā nepalīdz izsekot cik tieši un kādi instrumenti tiek spēlēti, jo grupas dalībnieki ar tiem nemitīgi mainās, ņem jaunus un atkal mainās. Uz skatuves vienlaicīgi atrodas 11 cilvēki, kas, citējot mūzikas žurnālistu Uldi Rudaku, "izskatās kā izlaisti no trakomājas tikai ar vienu mērķi - taisīt rokenrolu". Koncerts noslēdzas ar 'Neighborhood 3 (Power Out)' kakafoniju, kas beigu beigās vienotā ritmā pāriet uz hitu 'Rebellion (Lies)' Esmu sajūsmā un vēl kādu brīdi pie sevis dungoju – "Every time you close your eyes".
Latvijā pa tam lāgam droši vien tika iedegti pirmie ugunskuri un piededzināti pirmie gaļas gabali, bet Šēseles laukos nolija silts vasarīgs lietutiņš, uzspīdēja saulīte un pāri 55 000 festivāla apmeklētāju galvām tika uzmests krāsainais dabas brīnums - varavīksne. Un tanī brīdi uz Zilās Skatuves kāpa "Manic Street Preachers". Šis izvēršas par tādu kā Līgo vakara koncertu, kuru nespēj sabojāt pat tādas banalitātes kā pie mikrofona piekārts rozā boa. "Manic Street Preachers" acīmredzot labi apzinās, ka labākais, ko viņi radījuši, jau ir aiz muguras, un tiek spēlētas visas vecas dziesmas, no jaunajiem hitiem noskan vienīgi 'Not Enough'. Viss koncerts sastāv tikai no līdzi dziedamajām dziesmām, un ko gan vienai latvieša dvēselei Līgo vakarā vairāk vajag. Ir gan 'Motorcycle Emptiness', gan 'You Stole The Sun From My Heart', gan 'If You Tolerate...' un vēl daudzi citi hiti, kā arī tematiskā atkāpe – "Raindrops keep falling on my head" – tas no Bērta Bekereka (Burt Bacharach) repertuāra.
Kamēr vācu jaunatne bariem pulcējas uz Zaļās skatuves, kur drīzumā jāsniedz izrāde pašam meistaram Merilinam Mensonam, uz Zilās skatuves jau kāpis brīnumzēns Konors Obersts, pazīstams kā "Bright Eyes". Viņš nedaudz pavīpsnā par tiem kas ir devušies skatīties Mensonu, un izsaka pateicību klātesošajiem, un tad sākas brīnumjauks indie koncerts ar dziesmu sajaukumu no dažādiem "Bright Eyes" albumiem. Viss pavadošais sastāvs, kā arī pats Obersts, ir tērpušies baltās drānās un nedaudz ir jūtama attieksme – ak, inteliģence, nāciet pie manis. Man priekšā stāvošā meitene apraudas un pagriezusies saka – "I Love him, I Love Him so much!".
Pēc vairākiem lieliskiem koncertiem diemžēl sekoja tā vakara un arī visa festivāla lielākā vilšanās. Vakaru noslēdz ņujorkas indie sensācija "Interpol", kuri nospēlēja bezpersonisku, garlaikotu koncertu, piedevām ar visai draņķīgu apskaņojumu. Koncertu neglāba pat pirmā albuma hiti un, lai saglabātu patīkamās atmiņas no "Interpol" koncerta, ko redzēju pirms 4 gadiem, kad iznāca viņu pirmais albums, es no šī koncerta aizgāju.
Kurā brīdī īsti pienāca rīts, man nebija ne jausmas, bet tajā naktī mūsu vācu kaimiņiem nācās iepazīties ar visplašāko latvju mūzikas klāstu, sākot no līgo dziesmām un beidzot ar "The Sattellites" un "Inokentija Mārpla" repertuāru. Līgo!
Trešajā dienā pamodos no tā, ka izturīgākie mūsu biedri vācu biedriem skaidroja Latvijas vēsturi, atkal tika pacelts jautājums par 800 verdzības gadiem un vēl citām lietām, kas saista mūsu draudzīgās tautas, saruna vedas arī par britu faktoru Latvijas demogrāfiskajā situācijā, un, protams, neizpaliek arī sarunas par mūziku. Vācu biedrs paziņo, ka "Beastie Boys" ir lielākais politiskais rupors no mūziķiem Amerikā. Tajā brīdī man sirds neiztur un es iesaistos sarunā, ka nevajag aizmirst par "Rage Against The Machine". Saruna ir diezgan gara, bet beigu beigās vienojamies, ka Kriss Kornels ir nejēga, un pirms pāris gadiem turpat "Hurricane" festivālā "Audioslave" koncertā redzētais skats, kā viņš izpilda 'Killing in the Name Of', sabāzis rokas kabatās, par Kornelu it neko labu neliecina. Labrīt! Diena var sākties!
Trešo dienu iesākam ar dzīvespriecīgu ska spāņu valodā. "La Vela Puerca" no Urugvajas spēlē uz Zilās skatuves un ska ritmos danco visi – arī backstage personāls, cik nu to no sāna skatoties var redzēt, alus un ēdienu tirgotāji, un pat apsargi nemierīgi mīņājas no vienas kājas uz otru. Te nu pienācis laiks tematiskajai atkāpei par apsardzes kultūru. Lielākā daļa apsargu bija gluži kā prātīgi tēti, kuri saudzīgi izcēla no publikas kādu satrakojušos pūļa sērfotāju, vai pagurušu meiteni, viņiem vienmēr pie rokas ir svaigs ūdens, ko iedot tiem faniem, kas jau no paša rīta spiežas pie fanu zonas pirmās barjeras, lai sagaidītu savus favorītus, kas spēlēs tikai vakarpusē. Ak, jā, ausu aizbāžņu pilnas kabatas arī viņiem bija – katram gadījumam.
Taču, runājot par mūziku, no rīta puse vēl spēlē somi "Howling Bells", kuri maijā Rīgā iesildīja "Placebo", arī "The Blood Arm", "Porcupine Tree", "Kings of Leon", "Isis" un vēl daudzi citi.
Tiešām jauku un enerģisku koncertu nospēlē briti "Editors", izpildot gan tobrīd tikko iznākušā jaunā albuma materiālu, gan lielākos hitus no pirmā albuma 'The Black Room'. Gribot, negribot koncerts jāsalīdzina ar "Interpol" iepriekšējā vakara sniegumu, jo abu grupu daiļrade, grozies kā gribi, gaužām līdzīga. Un te nu jāsaka, ka nezinu, kā ir ar abu grupu jaunākajiem albumiem, bet koncertā "Editors" pamatīgi ieliek "Interpol".
Vēl viens vakara patīkamais pārsteigums(jūs neticēsiet, ka šī grupa vēl spēj pārsteigt) ir "Placebo", kuri šķiet gluži kā no sendienām izkāpuši. Godīgi sakot, pat nebiju plānojusi šo koncertu apmeklēt, jo gana jau redzēts, bez tam Rīgas koncerts drusku sagādāja vilšanos. Koncerta dziesmu liste ir gandrīz tāda pati, kāda tā bija Rīgā, bet pats Molko tās izpilda ar krietni lielāku atdevi, brīvi sarunājās ar publiku vācu valodā, izteiksmīgi žestikulē un 'Taste in Man' laikā nolec pie publikas, izpildot goda skrējienu gar pirmajām rindām. Tā viņš radīja galvassāpes apsardzei, bet sajūsmas vētru publikā.
Pa to laiku uz Zilās skatuves spēlē Bostonas īru kopienas panki "Dropkick Murphys", kas uzvedās un skan kā Šeina Makgovana jaunākie brāļi, bet, godīgi sakot, viņus noskatās tikai viņu uzticamākie fani, jo festivāla noslēgums un kulminācija ir pavisam tuvu - uz galvenās skatuves drīzumā jākāpj vienai no 90.gadu leģendām – "Pearl Jam". Te nu atkāpei jāsaka, ka "Pearl Jam" tā īsti neklausījos pat tajā laikā, kad manā atskaņotājā griezās "Nirvana", "Alice In Chains", "Bush", "Smashing Pumpkins" un citu 90.gadu sākuma supergrupu audiokasetes. Līdz ar to, domās jau savu festivālu biju beigusi un nolēmu "Pearl Jam" noklausīties pa gabalu un lieki nerūpēties par ērtu vietiņu, no kuras vērot koncertu. Neieslīgstot detaļās, liktenis ar mani izspēlēja vienu skaistu joku, un iesvieda mani "Pearl Jam" koncerta publikas pirmajās rindās. Tā nu es biju spiesta pārdomāt par tām "Pearl Jam" audiokasetēm.
Laikam jau būtiskākais rokenrolā ir nenovecot, pret morālu novecošanu pat meistarība nepalīdz. Un jau no pirmajām 'Why Go' skaņām tiešam sāku noticēt Laika Mašīnas eksistencei, kas mani ir aizsviedusi vismaz 15 gadus atpakaļ un uz skatuves ir 90to sākuma jaunā supergrupa "Pearl Jam". Viņi ir lieliskā formā un it nemaz nav novecojuši, Veders ir tieši tik harizmātiski vienkāršs, kā par viņu dzirdēts nostāstos. Koncertā izskan gan vispārzināmie hiti kā 'Jeremy', 'Given to Fly', 'Even Flow', 'Rearviewmirror' u.c., tāpat arī pāris kaverversijas - 'Interstellar Overdrive' no "Pink Floyd", 'Throw Your Hatred Down' no Nīla Janga un 'Baba O'Riley' no "The Who".
"Te tiek patērēts tik daudz enerģijas – gan skaņai, gan gaismai, gan citai tehnikai, bet tā enerģija, kas nāk no jums, to pārspēj neskaitāmas reizes" – apmēram tā skanēja viena no Vedera uzrunām, kas izraisīja aplausus un atzinības saucienus atkal un atkal. Pirmā koncerta daļa beidzas ar 'Rearviewmirror', bet publika vēl dungo līdzi iepriekš izskanējušās dziesmas 'Black' ģitāras motīvu. Protams, "Pearl Jam" tiek atsaukti atpakaļ un izpilda vēl 6 dziesmas. Koncerts beidzas ar izjustu 'Baba O'Riley' un 'Yellow Ledbetter', kuras laikā Edijs Veders publikai dāvā savus tamburīnus, izraisot nelielu cīniņu, tad nolec pie klausītājiem, pamatīgi sasit kāju, uztraušas atpakaļ uz skatuves un pamājis ardievas, laimīgs klibo prom. Festivāls ir beidzies, bet apmeklētāji negribīgi, lēnā garā pamet festivāla teritoriju, un pie sevis vēl joprojām dungo to pašu 'Black' motīvu.
June 24, 2007 - Scheessel, Germany; Hurricane Festival
Pearl Jam Set List: Why Go, Save You, Severed Hand, Grievance, Dissident, Interstellar Overdrive (by Pink Floyd)/Corduroy, Faithful, Green Disease, Given To Fly, Throw Your Hatred Down (by Neil Young), Jeremy, Small Town, Even Flow, Black, Rearviewmirror
Encore: World Wide Suicide, Better Man, Life Wasted, Blood, Baba O'Riley (The Who), Yellow Ledbetter.