Vienā no pirmajām janvāra dienām sazvanu Johannesu, kurš tobrīd atrodas Ņujorkā, kur kopā ar sievu un trīs mēnešus veco dēlu pavadījis gada nogales svētkus. Lai arī šobrīd cenšas daudz laika pavadīt ar ģimeni, Johanness atzīst, ka jau kopš oktobra viņa domas bieži aizklejo pie Gustava Mālera un viņa "Zēna brīnumraga" dziesmu cikla, ko kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) un diriģentu Andri Pogu atskaņos 31. janvārī Lielajā ģildē. Latvijas publikai viņa samtainais baritons jau pazīstams no Forē Rekviēma atskaņojuma pirms pāris sezonām, tāpēc varam vien ar nepacietību gaidīt, cik niansēta un emocionāla būs Mālera dziesmu interpretācija.
Jūs jau esat ticies gan ar LNSO, gan Andri Pogu. Ko varat teikt par šo sadarbību?
Sadarbība ar Andri ir manu sapņu piepildījums – viņš ir lielisks un ļoti draudzīgs diriģents. Pirmo reizi sadarbojāmies Dānijā, un tas bija veiksmīgs pirmais kontakts. Ja ir savstarpēja uzticēšanās, ir ļoti viegli strādāt, tāpēc laikam arī mūsu kopīgais darbs turpinās. Būtu pārspīlēti teikt, ka viens otru labi pazīstam, bet es jūtu, ka varu paļauties, un ceru, ka tā jūtas arī viņš. Tāpēc priecājos atgriezties Rīgā. Un pilsēta arī ir brīnišķīga! Ir skaisti, ka tik mazā teritorijā var sadzīvot senas viduslaiku ēkas un modernas celtnes. Dažas no jaunceltnēm izskatās tā, it kā atrastos Manhetenā.
Vai koncerts Latvijā būs pirmais, ko sniegsiet šajā gadā?
Nē, man būs pāris koncertu Eiropā vēl pirms tam. Man ir projekts "Winterreise Staged", kura pamatā ir Šūberta "Ziemas ceļojums". Tajā piedalos tikai es un pianists, šo programmu izrādām jau aptuveni piecus gadus, drīzumā būs divi koncerti Štutgartē. Tad došos uz Rīgu, bet patiesībā šis koncerts manu prātu aizņem jau ļoti, ļoti ilgu laiku. Mālera dziesmas ir tik skaistas un apjomīgas, gribu visu izdarīt tik labi, cik spēju, tāpēc pie tām strādāju jau labu laiku.
Esat tās dziedājis jau iepriekš?
Lielāko daļu jā, bet dažas no tām esmu dziedājis ar klavierēm, nevis orķestri. Dažas man ir pilnīgi jaunas, apjomīgākās iepriekš neesmu dziedājis. Domāju Berlīnē uztaisīt mazu sagatavošanās koncertiņu saviem draugiem, kur nodziedāšu šīs dziesmas kopā ar klavierēm, lai būtu tiešām labi sagatavojies, ierodoties Rīgā.
Ko jūs kā dziedātājs varat teikt par "Zēna brīnumraga" dziesmām?
Man tās ārkārtīgi patīk! Es daudz dziedu vokālo kamermūziku, dziesmas, esmu uzaudzis ar Šūberta dziesmām, un Mālera mūzikā nepārprotami var just atsauces uz Šūbertu. Dažbrīd pat valoda ir tāda pati, bieži vien var just atblāzmas no "Ziemas ceļojuma". "Zēna brīnumraga" cikls ir brīnišķīgs, absolūti lielisks – tas, ko Mālers tur izdara, ir neaprakstāmi. No vienas puses, tas ir krāšņs un bagātīgs, jo ir tik liels orķestris, bet, piemēram, dziesmā "Pirmgaisma" (Urlicht) ir ļoti intīma un personiska atmosfēra. Tas ir liels izaicinājums – dziedāt gan plaši, gan klusināti gandrīz vienlaikus. Ir lieliski šo repertuāru dziedāt.
Vai sajūtu ziņā, jūsuprāt, tā ir kamermūzika, kas izteikta ar simfoniskā orķestra apjomu un līdzekļiem?
Jā, tieši tā! Bet dažbrīd tā ir arī ļoti simfoniska un vērienīga mūzika, piemēram, ja skatāmies uz "Rītu" (Revelge), – tā ir ļoti skaļa mūzika, tai ir jābūt skaļai kā maršējošam pūtēju orķestrim, kam vienalga, ka puisis nomirst. Šim ciklam ir tādas kvalitātes, kas padara to dziļāku par vienkārši vokālo kamermūziku, bet tajā pašā laikā ir brīži, kad tā ir absolūta kamermūzika visintensīvākajā tās izpausmē. Dziedātājam tas tiešām nav viegli, bet ir ļoti aizraujoši.
Man arī ļoti patīk cikla tēli – ir viegli identificēties ar galvenajiem varoņiem. Es neesmu kareivis, bet šie tēli man ir ļoti interesanti. Kaut kādā mērā katrs no viņiem ir salauzts, atstāts novārtā, nepārliecināts – šādi tēli, kas nezina, kur iet un ko darīt, mani vienmēr uzrunā.
Tātad jums ir svarīgi izstāstīt stāstu, nodot vēstījumu?
Pilnīgi noteikti! Manuprāt, šajā ciklā tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo dažas no attēlotajām situācijām nav skaistas, dažviet partitūrā norādīts, piemēram, "kliegt", "bļaut" u. tml. Ja tu nāc no pasaules, kur cieņā ir skaista, nogludināta dziedāšana, tad tas ir ļoti pārsteidzoši, sākotnēji pat šķiet kaut kas nevēlams un nepareizs. Bet es domāju, ka tas ir nepārprotams signāls, ka jānoliek malā skaistās dziedāšanas prakse. Nepārprotiet, tur ir daudzas neaprakstāmi skaistas epizodes, bet ir arī brīži, kad ir jāizlaužas ārā no ierastajiem rāmjiem. Un tas ir lieliski, arī publikai tas ir aizraujoši, un dziedātājam tas ir vēl interesantāk, lai arī ne vienmēr viegli izdarāms. Tādos brīžos ir viegli pazaudēt kontroli, bet es uzskatu, ka jebkurā gadījumā, vai tā būtu ļoti skaista mūzika vai kāda dramatiskāka vieta, ir jāmēģina paust emocijas tik ļoti, cik vien iespējams. Mālers ir ļoti niansēts savā nošu pierakstā, viņš visu nepieciešamo pieraksta, tāpēc nav nekādu šaubu, ko viņš kurā brīdī vēlas.
Jums jābūt ne tikai dziedātājam, bet arī aktierim.
Jā, es arī tā domāju. Aktiermeistarība ietekmē ļoti daudz. Es par to pēdējā laikā daudz esmu domājis. Redziet, pirms dziedāšanas es daudz nodarbojos ar aktiermākslu, bet tikai tagad esmu secinājis, ka viens no maniem lielākajiem izaicinājumiem, dziedot vērienīgus darbus, ir šāds – ļoti bieži veids, kādā es pratu strādāt ar runātu vārdu uz teātra skatuves, nedarbojas, piemēram, dziedot Māleru. Es nevaru izmantot savus kā teātra aktiera instinktus, jo tie domāti "citai" skatuvei, "citai" mākslai un vienkārši nedarbojas, ja esi dziedātājs. Ja es šos Mālera dziesmu tekstus runātu kā aktieris, dažbrīd tie kļūtu nedzirdami, bet, ja man tie jādzied, man jāatrod veids, lai tie skanētu cauri un pāri orķestrim. Man jāiedomājas kas viens (piemēram, ka runāju un radu ļoti intīmu, tuvu sajūtu), bet jādara kas cits (jādzied un jābūt dzirdamam). Jāatrod veids, kā dziedāšanu savienot ar aktiermeistarību, kā to protu. Tev gan jāpārzina muzikālais darbs līdz sīkākajam sīkumam, gan niansēti jāstrādā kā aktierim.
Jūs piedalāties arī operās. Vai ir iespējams izvēlēties, kas jums patīk labāk – opermūzika vai dziesmas, kamermūzika?
Operā tev, protams, ir loma, kamēr kamermūzikā parasti dzeja ir kā tava liriskā acs, kas stāsta stāstu. No vienas puses, tas neesi tu pats, kas runā, bet, no otras puses, dziedātājs var tajā ielikt lielu daļu sevis. Un tas man šķiet ļoti, ļoti interesanti. Jā, arī katrā operas lomā tu ieliec daļu sevis, bet es teiktu, ka dziedātāja personības nozīme kamermūzikā ir daudz lielāka. Tāpēc "kā mājās" es jūtos dziesmu pasaulē, un, ja jūs man liktu izvēlēties vienu no šīm iespējām, es izvēlēšos dziesmas. Arī tāpēc, ka esi ļoti tuvu publikai, un tas man ir svarīgi – tu uzreiz iegūsti un sajūti klausītāju reakciju. Man patīk tā sajūta, ka esmu tikai es, pianists un publika, un mēs mūziku veidojam kopā. Dziedot ko apjomīgāku, nāk klāt orķestris un diriģents, bet publika tāpat ir visādās nozīmēs tuvāk nekā operā, kur ir tērpi, scenogrāfija, loma. Operā jūtos kā ļoti liela procesa maza, sīka daļiņa. Tas, protams, rada krāšņu rezultātu, bet man patīk pašam daudz lielākā mērā iesaistīties lēmumu pieņemšanā. Šāda, manuprāt, ir atšķirība starp kamermūziku un operu.
Lasīju, ka esat arī vokālās kamermūzikas festivāla "Der Zwerg" mākslinieciskais vadītājs un organizators. Pastāstiet, lūdzu, par to.
Jā, jau astoņus gadus, kopš 2012. gada, veidoju šo festivālu savā dzimtajā pilsētā Zindelfingenē. Nosaukumu izvēlējos, jo tā ir viena no manām mīļākajām Šūberta dziesmām. Un es negribēju, lai manu festivālu sauc par kārtējo "starptautisko vokālās kamermūzikas festivālu Vācijas dienvidrietumos", tāpēc man ir konkrēts nosaukums. Cilvēkiem uzreiz ir konkrētas sajūtas, viņi domā, kāpēc šāds nosaukums, bet saprot, ka pamatā ir kaut kas maziņš (Zwerg – rūķītis, vācu val., red.). Domāju, ka dziesmu žanrā katrs var sevi atrast – kā dziedātājs, tā klausītājs. Bieži vien redzu, ka mani kādreizējie studiju biedri un kolēģi pārāk maz dzied dziesmas, tāpēc gribēju viņiem dot platformu, kur izpausties. Festivāls ilgst nedēļu, šogad notiks astoņi koncerti, būs dziedātāji no visas pasaules. Manas dzimtās pilsētas vietējiem iedzīvotājiem patīk šis notikums, viņi to uztver kā savu festivālu, un man ir tik brīnišķīga sajūta, redzot, kā viņi iemīlējuši dziesmu žanru. Ir lieliski radīt ko tādu, kas attīstās un aug reizi no reizes. Esmu brīvmākslinieks, daudz ceļoju, satieku jaunus cilvēkus un redzu jaunas vietas, bet ir ļoti patīkami arī atgriezties. Varu atgriezties savā dzimtajā pilsētā, parādīt, ko esmu izdarījis, kas noticis, ko esmu iemācījies. Tas ir arī iemesls, kādēļ gaidu atkalsatikšanos ar Rīgu, – ir lieliski strādāt ar cilvēkiem, kas tevi pazīst, kas tevi uzaicinājuši uz kādu projektu, jo zina, ko un kā dari un vari. Es ar ļoti labām atmiņām atceros Forē Rekviēmu, ko atskaņojām kopā ar LNSO, tāpēc esmu priecīgs atkal satikties.
Sacījāt, ka, jūsuprāt, dziedātāji pārāk maz pievēršas kamermūzikai. Pēc kā jūs spriežat, ka tas būtu jādara vairāk?
Ļoti vienkāršs veids, kā to paskaidrot, būtu šāds – daudz ļoti, ļoti labu dziedātāju, kad ir jauni, piedalās konkursos, arī kamermūzikas konkursos. Bet kas notiek pēc tam? Pat ja piedalies un uzvari kamermūzikas konkursā, tavs mērķis ir viens – dabūt darbu. Un tad tevi nolīgst kāds opernams. Un tad tu nekad vairs nedziedi dziesmas. (smejas) Tas ir nedaudz pārspīlēts skaidrojums, jo nekas nav balts vai melns, bet es jūtu, ka kamermūzika daudzu profesionāļu acīs ir pārāk neatzīta, nenovērtēta. Domāju, ka vairāk kamermūzikas nāktu par labu visiem – māksliniekiem, publikai, arī pašai mūzikai, jo repertuārs ir vienkārši lielisks. Tikai kamermūzikā ir iespējams tāds kontakts ar klausītāju, kas nepieļauj nekāda svešķermeņa nostāšanos starp jums. Pat ja mums pēkšņi būtu trīsreiz vairāk kamermūzikas koncertu nekā šobrīd, es teiktu, ka tas joprojām ir pārāk maz.
Johannes, kā jūs sākāt dziedāt? Tas bija jūsu bērnības lielais sapnis vai drīzāk tīrā nejaušība?
Kad biju pavisam mazs, dziedāju bērnu korī, un tad aptuveni piecu gadu vecumā man bija loma muzikālā izrādē bērniem. Tas notika Zindelfingenē, un tā bija mana pirmā pieredze uz skatuves. Cilvēki teica, ka esmu labs dziedātājs, tāpēc devos uz Štutgartes zēnu kori, kur pavadīju 16 gadus.
Taču tas vēl joprojām nav viegls jautājums – kas ir mans sapnis. Man ir grūti to definēt. Man patīk būt uz skatuves, dziedāt, es mīlu mūziku, bet es joprojām cīnos ar to, kā sevi definēt, ar ko sevi identificēt pilnībā, par visiem 100 procentiem. Projektos, kuros iesaistos, cenšos strādāt, cik labi vien spēju, bet bieži vien... Redziet, tas pārsvarā ir tā – kamēr neesmu sācis strādāt un konkrētais projekts nav procesā, nezinu, vai vispār to vēlos. Piemēram, kad pirmo reizi dziedāju Mālera dziesmas Milānā, uz koncertu atbrauca mans tēvs. Pēc koncerta es viņam teicu: "Zini, dažreiz ir dīvaini, ka tikai tad, kad viss ir beidzies, es saprotu, ka tas ir tas, ko vēlos darīt. Taču, pirms tas nav noticis, es tiešām nezinu, vai to vēlos." (ilgi domā) Jā, tas ir grūti.
Bet vai varat sevi iedomāties darām ko citu?
Jā, protams, es varu iedomāties ļoti daudz lietu! (smejas) Organizēšana ir ļoti laba nodarbe, jo tu esi tuvu pašai mūzikai. Ielūgt māksliniekus, rakstīt līgumus, organizēt koncertus un reklāmu – es to visu daru, un tas ir forši, kaut gan tam nav nekāda sakara ar dziedāšanu. Kādu laiku kopā ar sievu palīdzējām viņas māsai strādāt Ziemassvētku tirdziņā Ņujorkā. Viņai ir uzņēmums, kas ražo bērnu rotaļlietas, ļoti skaistas mīkstās mantiņas, kuras var apģērbt, kā arī iegādāties pieskaņotu apģērbu bērniem. Tu vari nopirkt plīša zaķīti, kam ir tāds pats krekliņš kā tavam bērnam. Cilvēkiem tas ļoti patīk, un man tiešām bija aizraujoši pārdot šīs lietas tirdziņā. Mēs ļoti bieži apmaldāmies savās filozofiskajās domās par mākslas estētiku, tāpēc dažbrīd ir nepieciešams iziet ārā un darīt kādu vienkāršu darbu. Tas ir ļoti atsvaidzinoši. Protams, es to nedaru visu laiku, jo pamatā tomēr gribu būt uz skatuves, mākslinieciski izpausties.
Jūs esat brīvmākslinieka statusā. Vai tā bija jūsu paša izvēle?
Jā, pilnīgi noteikti! Esmu strādājis opernamā, tāpēc varu teikt, ka vismaz šobrīd tas nav man. Esmu ļoti apmierināts ar savu šī brīža situāciju, kas ļauj piedalīties projektos, kuros vēlos, kad to vēlos, varu pats pieņemt lēmumus, varu paņemt atvaļinājumu, cik ilgi vēlos. Kad strādā kādā opernamā, tas nav tik vienkārši. Man patīk šī brīvība un iespējas, ko tā sniedz. Vienlaikus tas, protams, rada bailes un nedrošību, jo tev nav vairāku gadu darba līguma, bet šobrīd, esot brīvmākslinieka statusā aptuveni piecus gadus, varu teikt, ka viss 2020. gads man jau ir saplānots. Tā man nav bijis visu šo laiku, tāpēc uzskatu to par privilēģiju. Un tad tas vairs diži neatšķiras no darba līguma, ja neņem vērā ceļošanu. Man patīk ceļot, būt dažādās vietās, un mums ar sievu jebkurā gadījumā ceļošana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, jo viņa ir no Ņujorkas, es – no Vācijas.
31. janvāra koncerta programmā būs arī šī gada jubilāra Bēthovena Trešā simfonija. Ko jums kā vācietim nozīmē šis Bēthovena gads, un vai sanāks arī ko dziedāt?
Protams, es šogad dziedāšu Bēthovenu, tas laikam tagad ir neizbēgami! (smejas) Kas gan es esmu, lai runātu par Bēthovenu? Viņš ir liels komponists, ģēnijs. Man patīk viņa stīgu kvarteti, simfonijas, tik daudz brīnišķīgas mūzikas. Tā ir bezgalīga mūzika, ko nevar aprakstīt. Vienlaikus man ir nedaudz bail, ka šajā gadā, kad galvenajā lomā būs Bēthovens, mēs nespēsim uzņemt tik daudz viņa mūzikas, jo tā ir ārkārtīgi dziļa un plaša, to nevajag pārsātināt. Tas ir kaut kas lielāks par mums. Bēthovens ir kaut kas daudz, daudz lielāks par mums.
