Par rokenrola nāvi, latvietību un 'Ieviņas' dzimšanu. Saruna ar Juri Kaukuli
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Šopavasar Juris Kaukulis un Jauno Jāņu orķestris (JJO) laida klajā savu otro studijas albumu "Ieviņa", kurā 12 kompozīcijās latviešu dainas ir sajūgtas kopā ar apvienības jaunradītu oriģinālmūziku. Nupat, pirmsjāņu nedēļā, tautās palaista arīdzan "Ieviņa" vinila plates formātā, tāpēc uz sarunu aicinājām JJO "diriģentu" Juri Kaukuli, lai tiktu par visu skaidrībā – kas ir Ieviņa, kas ir latvietība un kāpēc postfolklora ir jaunais rokenrols.

Kas ir Ieviņa, un kāpēc viņai šāds gods izrādīts – otrais JJO albums nosaukts viņas vārdā? Vai tā ir tā pati Ieva Strode, kas grupā spēlē vijoli un dzied?

Iemesls albuma nosaukumam ir vairāku iemeslu sakritība, bet centrā ir JJO Ieviņa, jā. Viņa grupā starp pieciem vīriešiem ir kā puķe, kas visu laiku zied un ir enerģijas pārpilna. Turklāt tāda puķe, kas ne tika dāvā citiem savu daili, bet arī var iespert, ja nepieciešams.

Vēl pirms idejas par albumu man bija iesākta dziesmiņa par Ieviņu. Kad grupas Ieviņai bija dzimšanas diena, nosūtīju viņai dziesmu kā dāvanu, pirms tam to vēlreiz noklausoties. Tad man sāka šķist, ka tur ir kas vairāk nekā tikai dāvana. Ieviņa, protams, bija ļoti priecīga, turklāt arī viņai šķita, ka dziesma nedrīkst palikt tikai pie viņas. Tā sākās ceļš uz jauno albumu.

Kā tapa "Ieviņas" dziesmas? Sēdēji pie Dainu skapja, meklējot kaut ko, kas uzrunā, bet pēc tam liki klāt mūziku?

Tu ļoti precīzi pateici – es tiešām daudz laika pavadu Dainu skapī. Virtuālajā gan. Tur es smeļos iedvesmu un veidoju stāstus. Ja kādreiz drusku nepietiek, pats pierakstu klāt. Atļaujos to, jo esmu no tautas. Latvietis. Lai gan – kas to zina, neesmu pētījis. Bet jāatzīst, ka Dainu skapī es jūtos diezgan brīvi un stabili, "apmeklēju" to jau ļoti sen, bet darbs konkrēti pie "Ieviņas" aizņēma aptuveni gadu.

Par rokenrola nāvi, latvietību un 'Ieviņas' dzimšanu. Saruna ar Juri Kaukuli
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Taču iedvesma nenāca tikai no Dainu skapja. Tā nāca arī no pašas grupas, dažādiem blakus faktoriem, no pašas dzīves. Piemēram, dziesma "Vecaistēvs" ir veltījums manam vectēvam. Es braucu ar dēlu mājās no savas mammas apciemojuma. Viņa puikam bija iedevusi līdzi lielu saini. Es viņam prasīju: "Kas tev tur ir?" "Ai, man vecāmamma uzdāvināja." Teicu, lai parāda. Viņš atvēra saini vaļā, un tur iekšā bija glezna. Tas bija kā spēriens – es redzēju savu bērnību, vecātēva mājas, priekšnamu, kur šī glezna karājās. Viņš krāja mākslas darbus, un nu viena no šīm gleznām ir mana dēla rokās.

Gleznā redzams ziemas skats, tā tapusi kaut kur Austrumeiropā, bet konkrētāk uzzināšu, kad būs beidzies restaurācijas darbs. Tas viss – mans vecaistēvs un ziemas sajūta – tā saslēdzās kopā, ka mēs uztaisījām dziesmu "Salti pūta ziemas vēji". Par šo gleznu, par manu vecotēvu, kura stāsts turpinās jau nākamajā dziesmā. Katra dziesma ir kā atsevišķs stāsts, kas kopā veido lielo stāstu. Beidzas tas viss ar "Kur tu ņēmi to dziesmiņu". Ar šo dziesmu mēs aizveram albumu. Darbs ir padarīts, lecam zirgam mugurā un laižam tālāk!

Par rokenrola nāvi, latvietību un 'Ieviņas' dzimšanu. Saruna ar Juri Kaukuli
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Bet šis koncepts tika sagudrots sākumā, sēžot pie Dainu skapja, vai arī radās organiski darba procesā?

Organiski. Sagudrot jau nemaz nevar, jo grupa nav tikai es un tie, kuri spēlē uz skatuves, bet arī menedžeri un producenti, video un tērpu mākslinieki. Katram ir savs redzējums, un tos visus mēs tad liekam kopā. Visi nāk ar savu skatījumu, mēs to saberam kopā katlā kā raganas, uzmaisām, burbuļi aiziet pa gaisu – un rodas kas jauns. Šajā gadījumā mūsu "Ieviņa". Es esmu ļoti priecīgs, ka tas ar mani ir noticis. "Ieviņa" dzima viegli.

Pieminēji raganu katlu. Dziesmā "Dzer, puisīt, alu" ir vārdi: "Ja tu mani neņemsi, tad pieminēsi, es tevi piesiešu pie sētas mieta." Vai šī raganiskā būtne arī nāk no dainām?

Ooo! Tā tik ir dziesma! Šī ir pilnīgi 100% daina, pieburšanas vārdi. Oriģinālajā versijā gan bija pavēles formā: "Dzer, puisīt, alu, Cik tev tīk, Ja tu mani neņemsi, Tad pieminēsi, Nodilsti, nonīksti Kā sētas mietiņš, Visu mūžu tu Paliksi bez līgaviņas."

Kas latviešiem ir ar tiem buramvārdiem un māņiem?

Domā, kāpēc mēs tik ļoti ticam melnam kaķim?

Jā.

Es arī ticu. Tik ļoti ticu, ka ņemu un uzrakstu albumu! (smejas)

Bet kas tas ir? Latviskā dzīvesziņa?

Varbūt pagānisma ēna. Man par latvisko dzīvesziņu nav nekādas skaidrības. Esmu dzirdējis, ka Saeimā to staipa uz visām pusēm. Ja kādam gribas savā pusē dabūt kādu konkrētu sabiedrības daļu, tad viņš sāk kliegt par latvisko dzīvesziņu. Tas ir jautri. Bet par to māņticību – manī tas ir. Tas ir nācis no senčiem. Varbūt tā ir vieglāk tikt pāri dzīves šķēršļiem un pārbaudījumiem.

Par rokenrola nāvi, latvietību un 'Ieviņas' dzimšanu. Saruna ar Juri Kaukuli
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Labi. Viens ir māņi un buramvārdi, bet kas ir tas, ko mūsdienu cilvēks parastais, kurš dzīvo no deviņiem līdz pieciem, kvern sastrēgumos un brīvdienās izraujas pie dabas, var smelties dainās? Kāpēc dainas aizvien ir aktuāls materiāls?

Dainas, manuprāt, ir ārkārtīgi spēcīga poēzija. Tur iekšā ir zīmes, kas visiem uzreiz ir skaidras. Dainas ir dzeja, kurā var veldzēties. Atbrīvoties. Dabūt svaigu vēsmu. Kāpēc to vajadzētu darīt tagad? Šādu nepieciešamību es izjūtu pats. Tiesa, mani "pagrūda" Iveta Mielava. Klāt stāvēja arī Zane Šmite. Viņas bija izdomājušas, ka "Dzelzs vilkam" vajag uztaisīt kādu albumu, kuram visi teksti būtu no tautas. Mēs no sākuma ļoti mocījāmies, jo centāmies arī spēlēt tautas melodijas. Bet tad mēs šos tautas tekstus sākām spēlēt ar savām melodijām, un es atskārtu, ka tā ir mana daļa, kas visu laiku bija stāvējusi mierā un bija jāattaisa vaļā.

Dziesmiņa, Ieviņa, Ansītis, straujupīte, jūriņa, meitiņas dancoja – dziesmu vārdos ir daudz deminutīvu. Vai tas ir darīts ar kādu īpašu nolūku, vai arī senie latvieši nudien bija tik mīlīgi?

Tas ir saglabājies no dainām. Es par to nebiju aizdomājies. Tas laikam arī ir iemesls, kāpēc tāds mīļums no turienes nāk ārā.

"Ieviņa" tikko iznāca arī vinila plates formātā. Cik rentabls šāds pasākums ir mūsdienās? Kāpēc tas tiek darīts?

Tāpēc, ka es pats esmu melomāns jau no bērnības. Pats pērku plates, jo skaņa vinilā ir citāda. Šī man ir otrā vinila plates pieredze – pirmā bija ar "Dzelzs vilku", kas aizgāja ļoti labi, tāpēc mēs nenobijāmies arī šoreiz. Tiesa, plašu ir diezgan maz, tas ir ekskluzīvs pasākums.

Par rokenrola nāvi, latvietību un 'Ieviņas' dzimšanu. Saruna ar Juri Kaukuli
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis "Ieviņas" recenzijā raksta: "Ir taču skaidrs, ka muzikālā un tekstuālā folkmantojuma pārnešana uz mūsdienām, iepinot to popa, roka, elektronikas, hiphopa, džeza vai akadēmiskajās noskaņās, tikai veicina nacionālās pašapziņas stiprināšanos, kultūras mantojuma tālāku pārmantojamību, dzīvotspēju un nemitīgu aktualitāti." Mums ar nacionālo pašapziņu ir kādas problēmas, ka tā būtu kaut kā papildus veicināma?

Es nezinu. Es nejūtos kā mesija vai vēl kas – galīgi nē. Man tas arī nebūtu interesanti. Es vienkārši stāstu stāstus no savas, no kaimiņu dzīves, izmantojot dainu vārdus. Viss saplūst kopā – aizvēsture, tagadne un nākotne, tas viss kopā stiprina un iedvesmo. Kā tajā grāmatā "Maskava–Gailīši"... Aizmirsu, kā nu sauca autoru, Tīrons bija tulkojis latviski.

Venedikts Jerofejevs.

Jā! Tur bija vieta, kur viņš stāv, apķēries ap stabu, nevar paiet, skatās pāri ielai uz veikalu un saka: "Ir jau astoņi no rīta, ir jau vaļā veikals!" Un tajā brīdī no augšas dzied eņģeļu koris: "Sarkanvīns, sarkanvīns."

Tas tā – nedaudz ārpus konteksta par to, kā tevi kaut kas vājuma brīžos stiprina. Vienu sarkanvīns, citu – dainas. Domas par senčiem, par nākotni, par nezināmo, kas kopumā veido to, kas varbūt arī ir tā dzīvesziņa. Bet ne latvieša. Vienkārši cilvēka. Kas tā tāda latvietība vispār ir?

Jā – kas ir latvietība? Ko tas tev nozīmē?

Tā ir mana ģimene. Vieta, kur es dzīvoju. Ne prezidents vai piemineklis, bet mani cilvēki. Māju sajūta – tā ir mana latvietība.

Par rokenrola nāvi, latvietību un 'Ieviņas' dzimšanu. Saruna ar Juri Kaukuli
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Un ar ko tas atšķiras no patriotisma?

Patriotisms... Tas ir dažādu lietu kopums – audzināšana, stingrs raksturs. Lai tu nešaubītos par sevi. Es bieži šaubos, jo es domāju. Par lietām, vietām, cilvēkiem. Un te nu nacionalitātei nav baigā nozīme. Cilvēks ir vērtība.

Kurā brīdī šādas tautiskas padarīšanas kļuva tik populāras?
Es domāju, ka tas notika saskaņā ar pasaules vēsmām. Neesmu pētījis, protams, bet es domāju, ka tā nav tikai Latvijā unikāla lieta. Tiesa, pie mums šādu mūziku dikti maz var dzirdēt radio. Vajadzētu atsevišķu postfolkloras radio.

Jauno Jāņu radio?

Jāņu radio! (smejas) Bet es domāju, ka kaut kad pienāks arī laiks, kad šo mūziku varēs dzirdēt vairāk. Pasaule gan ir izmainījusies. Nevienu vairs neinteresē, cik tev ir pārdotu plašu, bet gan – cik tev skatījumu "Spotify" vai "YouTube".

Tas nenogalina radošo optimismu?

(brītiņu klusē) Nu, rokenrols ir nogalināts. Visi dzenas pēc klikšķiem. Tāda ir jaunā pasaule, kurā ir jādzīvo. Bet man patīk arī šīs vēsmas. Es nevarētu vairs dzīvot kā rokenrola ziedu laikos – septiņdesmitajos un astoņdesmitajos. Nevar mūžīgi dzīvot pagātnē, ir jāmeklē jaunas sajūtas. Un es tās esmu atradis tautas mūzikā. Jā, tā nav klikšķu mūzika, taču es vismaz neatražoju vai neatdarinu, bet gan radu un atrodu sevi no jauna – arī 48 gados. Turklāt es neesmu viens, man ir domubiedri. Rokenrola enerģija nekur nav zudusi, bet gan transformējusies. Mēs negribam vienkārši patipināt, mēs gribam izspridzināties un izspārdīties!

Par rokenrola nāvi, latvietību un 'Ieviņas' dzimšanu. Saruna ar Juri Kaukuli
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Tags

Dzelzs Vilka Jauno Jāņu Orķestris Dzelzs Vilks Juris Kaukulis Lasāmgabali

Comment Form