Pasaules radīšana katrā notī. Performances 'Musicpainting/Live' recenzija  (3)

Domāju, teju katrs uz šādu performanci dodas ar zināmām gaidām, pārdomājot attiecības starp skaņdarbu un gleznu, vai arī pie šādām domām neizbēgami nonāk, pieredzot Reiņa Zariņa un Marilēnas Šiltkampas performanci. Manas un dzirdētās citu klausītāju domas pirms un pēc koncerta veido vairāku jautājumu loku, kas pēc performances nevis pagaisis, bet ieguvis vēl noteiktākas aprises. Domāju, klausītājiem varēja būt interesanti padomāt vismaz par vienu no tiem.

Pirmkārt, skaņdarbs teju vienmēr ir pabeigts mākslasdarbs. Mūzika savā būtībā ir uztverama lineāri. Turpretī glezna pilnu veidolu iegūst pēc pēdējā pieskāriena audeklam. Šīs banālās aksiomas "Musicpainting" performancē ieguva interesantus kontekstus. Skaņdarbs ir pabeigts, glezna vēl tikai top. No tā izriet, ka mūziķim šādā uzstādījumā ir pārāka pozīcija un gleznotājai katrs darbs jāattaisno mūzikas priekšā, sevišķi, ja tā lielai daļai klausītāju ir labi zināma klasika. Un vēl – mākslas darba tapšanas procesā mākslinieks kaut kādā mērā sevi atsedz, atklāj. Kamēr uz audekla uzliktas tikai pirmās līnijas, citu cilvēku vērojošā klātbūtne šajā procesā liekas vairāk neiederīga. Grūti izlikties un būt tam, kas neesi, uzkāpjot uz skatuves. Līdz ar to izjūtu dziļu cieņu pret Marilēnu Šiltkampu par viņas uzdrīkstēšanos atklāt sevi un radīšanas procesu, atrodoties uz skatuves četru baltu lielmēroga papīru priekšā.

Otrkārt, audiovizuālas performances vai koncerti paģēr lielus uzmanības resursus un daudz brīžu paiet, izvērtējot, uz ko konkrētā brīdī koncentrēties – saasināt dzirdi, vērot redzamo vai mēģināt visu tvert kā kopumu. Galu galā katram klausītājam ir brīvība izvēlēties – piedalīties mākslinieku piedāvātajā asociāciju un kontekstu spēlē, sekot tikai krāsu triepieniem vai aizvērt acis un baudīt mūziku. Jau Reiņa Zariņa interpretācijas bija informatīvi blīvas. Viņš spēlējot atgādināja, ka ir viens no Latvijas universālākajiem pianistiem, virtuozi pārvaldot un saturiski piesātinot faktiski jebkuru stilu. Šis tikpat labi varēja būt Reiņa Zariņa solokoncerts ar lielu interpretācijas pašvērtību. Tas bija gan performances trumpis, gan klupšanas akmens vienlaikus. Lielākoties tas attiecas uz iepriekš jau piesaukto uzmanības noturēšanu, bet tūlīt paskaidrošu vairāk.

Sākas koncerts. Nodziest visas gaismas. Tad vienlaicīgi no tumsas skatam paveras Reinis Zariņš pie flīģeļa un Marilēna Šiltkampa, kuras pirmais triepiens sāk mūzikas ritmā atklāt reljefu līniju, kas, gaismotāja kadrējumā izcelta, reprezentē čakonas tēmu. Atcerēsimies, ka čakonu veido variācijas par harmonisku secību vai basa tēmu šo jēdzienu visplašākajā nozīmē. Nu lūk. Šiltkampas pirmais krāsu vilciens atklāj tēmas ritma punktēto līniju, uz baltā papīra šī līnija nepārprotami parāda tēmas sākumu un beigas. Izskanot pirmajām variācijām, Šiltkampa no tēmas sākuma punkta glezno augšupejošu, diagonālu līkni. Čakonas izskaņā četras šādas līknes viedo kopēju kompozīcijas karkasu. Vērojot mākslinieci gleznojam, nāk atklāsme – jebkurš skaņdarbs variāciju formā taču ir jāklausās diagonāli! Citiem vārdiem – uzmanīgi sekojot tēmas attīstībai caur variācijām, bet vienmēr paturot prātā tās sākotnējo veidolu kā atskaites punktu. No šī brīža esmu pārliecināts, ka ikkatrs gleznotājas žests uz papīra atsaucas Baha mūzikai. Reinis Zariņš spēlē ar dramaturģisku, spēkpilnu mērķtiecību, zīmē formu ar rūpīgi pārdomātām agoģikas un frāzējuma niansēm un gan šajā, gan turpmākajos skaņdarbos atstāj iespaidu, ka zem viņa pirkstiem kā nestabilas elementārdaļiņas (atvainojos fiziķiem) pastāvīgi eksistē vismaz divas un vairākas versijas, kā izstāstīt (jā, Reiņa Zariņa spēle liek skatīt viņu līdzībā ar meistarīgu stāstnieku), kā savērpt vai no kuras puses izgaismot muzikālo domu, tai piešķirot dažādas izteiksmes līdzekļu nianses.

Pēc Baha čakonas Reinis Zariņš pastāsta, ka nākamais skaņdarbs – viens no Olivjē Mesiāna "Skatiem uz jaundzimušo Jēzu" – ir par pasaules radīšanu (tā ir sestā daļa "Caur Viņu it viss ir radīts" no cikla "Divdesmit skatieni uz jaundzimušo Jēzu"). Marilēnai Šiltkampai tā laikā izdodas uz melnīgsnēja papīra uzburt patiesi iespaidīgas kosmiska mēroga radīšanas vīzijas, kas, tagad rakstot, atsauc atmiņā Terensa Malika filmu "Dzīvības koks" ("Tree of Life"). Savukārt, sēžot Lielajā zālē un klausoties Mesiāna sarežģītos fūgas vijumus, Šiltkampas kustības pie topošās gleznas atgādina Nika Noltes tēloto mākslinieku Laionelu Doubiju Skorsēzes 1989. gada filmā "Ņujorkas stāsti" ("New York Stories"), kurš gleznoja lielformāta darbus, skaļi klausoties rokmūziku. Manuprāt, Reiņa Zariņa izcilākais sasniegums šajā koncertā bija pierādīt, ka Baha čakona un Mesiāna "Skats uz jaunpiedzimušo Jēzu" ir divi līdzvērtīgi opusi, kas vēstī par vienu un to pašu. Pianista komentāri par kompozīcijas retrogrādo fūgu un tās attēlojumu gleznā palika otrajā plānā, par galveno māksliniecisko pārdzīvojumu kļūstot Baha un Mesiāna opusu saplūsmei vienotā diptihā, kam cauri vijas doma par pasaules, dzīvības radīšanu.

Pirmīt aprakstīju nepilnīgu, tikai no mana skatpunkta pieredzētu informācijas un sajūtu stipro intensitāti koncerta pirmajā nogrieznī. Šajā brīdī koncerts bija pusē un man visa bija gana. Varbūt to atrisinātu starpbrīdis, bet līdz ar Franka opusa pirmajā notīm un zīmētajām līnijām izgaismojās divas problēmas: pirmkārt, performance sastāv no četriem kompleksiem, daudzslāņaina satura piesātinātiem skaņdarbiem. Nav mirkļa atpūtai. Reinis Zariņš pirms Franka opusa trāpīgi atzīmēja – pasaule nu ir radīta, tagad par dzīvi tajā. Nu lūk, tā ir iepeldēšana citā realitātē. Bet sajūtu un domu kauss jau plūst pāri malām. Otrkārt, vērojot, kā Marilēna Šiltkampa radījusi divas gleznas, es faktiski esmu iepazinies ar viņas rokrakstu, raksturīgajiem līniju vilcieniem, faktūrām, krāsu laukumu kompozīcijām. Un redzu, ka mākslinieces paņēmieni sāk atkārtoties. Franka mūzikas laikā tapusī glezna nudien semantiski atslēdzas tikai ar pēdējiem triepieniem. Es sāku izmantot jaunu stratēģiju – uz laiku aizveru acis un klausos tikai mūziku.

Līdzīgi aizrit Ravēla valsis. Reinis Zariņš te pārsteidz ar faktūras un agoģikas lasījumu, radot pārliecinošu un smalku iespaidu, ka mūzika rakstīta senza metrum, bet taktssvītras pa laikam pavīd kā aizmigloti ceļa stabi.

Piebilde pēc recenzijas: gaidot koncertu, atcerējos stāstu par kanādiešu bioloģi Annu Adamsu, kura pameta savu profesiju, lai nodotos gleznošanai (tas noklausāms šeit). Adamsu sevišķi fascinēja Ravēla "Bolero", ko viņa arī vizuāli pārlika uz audekla. Kaut tikai spekulācija, tomēr intriģējoša ir sakritība, ka Adamsu piemeklēja tā pati liktenīgā slimība, kas pamazām izdzēsa atmiņu Ravēlam, un viens no slimības simptomiem esot spēcīga aizrautība ar repetitīvām struktūrām (atgādināšu lasītājam, ka Ravēla "Bolero" būtībā ir caurcaurēm repetitīvs darbs). Bet tas ir cits stāsts.