Salīdzinot ar pirmo albumu "Stāsti par dabu" (2019), kurā dominēja perkusijas, repam līdzīgs rečitējums un gļukaini trokšņi, "austrālijā" "alejas" biežāk spēlējas starpstadijās. Dažās dziesmās ieskaņotie Kirila Ēča teksti vēl izskan kā dzejoļi, bet repa iezīmes daudzviet aizstājušas īsas, iedungotas melodijas. Troksnis iezīmē lēnas kustības ("kad"), burzās ap Ēča šņāceņiem ("trūkst") un spēlē kasešu magnētisko siltumu. Reiņa Žodžika un Spāres Vītolas bīti kļuvuši mazliet melodiskāki un krietni pilnīgāki, tomēr ne pārblīvēti. Cilpas reizēm ir īsas un dejojamas ("vienlaicīgi", "noktirne"), reizēm – triphopīgi plūdenas, ar jaukiem smalkumiem, tādiem kā bungu maiņa "romancē" vai basa maiņa "vienlaicīgi" vidū.
Īpaši veiksmīgs ir intīmais tucinieks "noktirne". Dziesmu ievada maigs sintezators, izvērpts sampls un Ēča nesteidzīgā balss: "Pļavā... pasēta... pase." Basa klikšķi iznirst un aprimst, un atgriežas ar arfu arpedžo un jaunām balsīm, bet nekad cits citam netraucē. Arpēģijas atdod vietu balsīm, balss dod vietu bungām, un skaņa reizēm atkāpjas pavisam. Elementu vienlaikus ir gana maz, lai nesaplūstu pelēkā putrā, un gana daudz, lai ausīm neapniktu gaidīt nākamo pavērsienu. Ainavu palīdz uzburt arī Ēča teksts, kas vedina iztēloties sapņainu pusaudžu tusiņu, kuru nevar nedz atcerēties, nedz aizmirst: "es taustos / tu tausties / es klusēju / tu klausies / varbūt jā / varbūt nē / mēs sēžam šūpolēs / ja kāds meklē."
Šī ir pilnīga noskaņas mūzika, un, manuprāt, šo noskaņu ir vērts iepazīt.
"austrālijā" teksts un mūzika viscaur ir savstarpēji līdzvērtīgi. Nevar gluži teikt, ka teksts nes nozīmi un mūzika – noskaņu, jo Ēča tekstiem bieži nav burtiska atšifrējuma vai stāstījuma. Tā vietā Ēcis piedāvā dažādus iespaidus un nojautas, sajūtu atainojumus: "tagad uzlaiko šo laiku / un uzmēri šo vietu / kā man piestāv šis smaids / un šie ziedi." ("suvenīri") Lai arī "alejas" spēlējas ar dažādu žanru robežām, man šķiet mazsvarīgi, vai "austrālijā" vārdi ir vairāk dzejoļi vai dziesmu teksti, vai reps. Katrā ziņā es nevaru iedomāties šos tekstus skanam ar citu mūziku. Šī ir pilnīga noskaņas mūzika, un, manuprāt, šo noskaņu ir vērts iepazīt.
Bieži gribas padejot bez spiediena priecāties. Gribas neuztraukties par nozīmi, nekrītot par upuri lētām banalitātēm. Gribas savas ilgas uztvert reizē nopietni un nenopietni, kā brīdī, kad Elīza Dombrovska dzied par to, kā viņa grib "redzēt kaut ko egzotisku" ("romance"), vai kad Ēcis un Vītola liek vārdiem mieru un dzied "au au au au / au au au au". ("austrālija") Gribas sajust albuma taisīšanas prieku, pilnīgu mākslinieciskā saspringuma trūkumu. To visu "austrālija" ļauj, pat ja nav skaidrs – pamīšus, vienlaikus vai tikai reizēm.
Lai arī "alejas" spēlējas ar dažādu žanru robežām, man šķiet mazsvarīgi, vai "austrālijā" vārdi ir vairāk dzejoļi vai dziesmu teksti, vai reps.
Ja "austrālijas" piedāvātā noskaņa šķiet pievilcīga, būs viegli pievērt acis arī uz dažām nepilnībām. Piemēram, brīžiem Ēcis dzied tik neskaidru melodiju, ka nevar saprast, vai viņam padomā ir kas konkrēts vai tikai rotaļa ar tembru ("lācītis ķepainītis"). Par iebildumiem, ka šķībi iedziedātas notis ir daļa no noskaņas, varu teikt: manuprāt, noskaņa no tā neko neiegūst. Arī albuma formāts, kurā starp deviņām dziesmām tikai pusei var piedēvēt tradicionālu struktūru ar pantiem un piedziedājumiem, kādam var izrādīties pārāk specifisks.
Tomēr man "austrālija" patīk tieši tāpēc, ka šo kombināciju nevar dabūt nekur citur. Ja albumu redzam starptelpā starp dzeju, "indie" elektroniku un repu, nevis kā mēģinājumu paplašināti runāt tieši vienā no šiem žanriem ("... ar... elementiem"), "aleju" spēja vienlaikus nosegt visas bāzes kļūst mazliet mistiska un apburoša. Skanējums ir reizē pazīstams un svaigs, un pirmajos divos albumos aptvertais lauks ļauj cerēt, ka arī nākamajos albumos "alejas" spēs radīt jaunas mirāžas – smalkus, nepilnīgus redzējumus, kuri aicina sev tuvoties.
