Pavasara smaids un Nīmaņa teatralitāte. LNSO pūtēju grupas koncerta recenzija
Foto: Publicitātes foto

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pūtēju grupa diriģenta Gunta Kuzmas vadībā Zaļajā ceturtdienā, 18. aprīlī, Anglikāņu baznīcā sniedza koncertu, kurā skanēja Ludviga van Bēthovena "Rondino", Jēkaba Nīmaņa jaundarbs "Astotie" ar dziedātājas Ievas Paršas solo un Riharda Štrausa Otrā sonatīne jeb Simfonija pūšaminstrumentiem.

LNSO pūtēju ansamblis kā profesionāli stabila, savstarpēji jūtoša kamermūzikas vienība, kas skaņdarbā spēj izcelt svarīgāko un niansēti reaģēt uz apkārt notiekošo, vispilnīgāk atklājās pašā koncerta sākumā – Ludviga van Bēthovena "Rondino". Atskaņojums rosināja uz pavasarīgu smaidu un ietvēra zaļās krāsas simboliku – atspirdzinājumu, līdzsvaru un jauneklīgumu. Gan šajā skaņdarbā, gan vēlāk arī Riharda Štrausa sonatīnē izcēlās klarnetists Mārtiņš Circenis, kura spēlei piemita vokāla dziedājuma kvalitāte. Tā izpaudās gan skaistajā legato plūdumā, gan muzikalitātē, kurai raksturīga personīga izteiksmība, solo epizodēs teju "pienaglojot" klausītāju uzmanību.

Nīmaņa teatralitāte un detektīvs

Jēkaba Nīmaņa trīs dziesmu ciklu "Astotie" ar Ulda Bērziņa vārdiem varēja klausīties kā abstraktu mini operu. Bez sižeta, bet ar jūtamu teatralitātes un spriedzes devu, ko piešķīra jaudīgā Bērziņa laiktelpas dzeja. Nīmanis jaundarbā virtuozi rotaļājas ar ritmisko pusi, kas ausij varbūt nav tik uzskatāmi sadzirdama, bet ir ieslēpta faktūras ņirboņā, mūzikai piešķirot viltīgumu. Oriģināli šajā ciklā veidotas attiecības starp vokālo partiju un instrumentāciju. Šķita, ka vienlaikus eksistē divas teatralitātes telpas – priekšplāns ar Ievu Paršu un Bērziņa dzeju un skatuves dibenplāns ar sonori kustīgo un spilgti tēlaino instrumentāciju, kurā komponistam veiksmīgi izdevies izvairīties no ilustratīvisma.

Autors visu laiku rosināja ziņkārību pievērsties skatuves dibenplānam, ko izspēlēja instrumenti, jo tur norisinājās kaut kas tikpat intriģējošs kā priekšplānā, taču Nīmanis, šķiet, speciāli gribēja pakacināt klausītāju, šo tālāko plānu īpaši nepievelkot tuvāk un saglabājot intrigu. Skanējumā tas bija kā detektīvs, kuru gribas "atkost", bet tas neizdodas. Varbūt tāpēc šo ciklu bija tik interesanti klausīties. Vokālajā partijā dominēja melodeklamācija, galveno lomu piešķirot tekstam, nevis melodijai. Parša gluži kā vokālā aktrise to iznesa ar ļoti skaidru dikciju un teatrālu spilgtumu.

Riharda Štrausa latiņa

Riharda Štrausa Otrā sonatīne jeb Simfonija pūšaminstrumentiem ir ciets rieksts izpildītājiem – komponists dāsni sacakojis visas partijas, vienkopus savijot vēlīno romantismu ar mocartiskām atblāzmām. Viņš apmierināti smaida par savu amata meistarību, bet attiecībā uz savas partitūras izpildījumu mūziķiem pacēlis augstu latiņu. Savākt šo skaņdarbu atskaņot kā stilistisku veselumu četrdaļīgā ciklā, reizē nepazaudējot smalkos partitūras diedziņus, ir izaicinājums mūziķiem. Koncertā visvairāk pārliecināja otrā un trešā daļa, kur neoklasicisma noskaņas un viegli nostalģiskais skats uz aizgājušo Gunta Kuzmas lasījumā iegaismojās galanti un omulīgi. Tieši otrajā daļā uzskatāmi varēja novērtēt mūziķu individuālo spēli, gan saliedētajā flautu dueta epizodē, gan brīnumskaistajās saspēles ķēdēs starp obojas un klarnešu partijām.

Klupšanas akmens bija pirmā un ceturtā daļa, kur Štrauss virtuozi manevrē starp klasicismam raksturīgo vieglumu un vēlīno romantismu, posmos kaprīzi nomainot krāsas, tādējādi apgrūtinot mūziķiem uzdevumu atskaņojumā saglabāt viengabalainību un loģisku dramaturģiju. Vienveidīgu iespaidu atstāja tieši pirmās daļas izpildījums, kurā iztrūka tempu un dinamikas kontrastu. Vienubrīd šķita, ka pie vainas varētu būt Anglikāņu baznīcas akustika, taču, noklausoties koncerta ierakstu, sākotnējās domas apstiprinājās – varēja vēlēties jūtamāku atšķirību starp visām dinamiskajām norādēm, kontrastu starp izteiksmīgāk "uzasinātām" astotdaļām un plūstošāku legato, tāpat arī jūtamākus tempa paātrinājumus pirmās daļas beigu posmā. Pietrūka arī enerģētiskāka "uzrāviena" ceturtās daļas beigās sešpadsmitdaļu ķēdēs, līdz ar to fināla akords izskanēja nevis kā visa skaņdarba rezumējums, bet gan kā pielikums. Taču līdz koncerta finiša taisnei LNSO pūtēju grupa ar Kuzmu priekšgalā tika godam – apsveicami, ka viņi ķeras klāt šādiem profesionāliem izaicinājumiem, tuvojoties tai latiņai, kuru pūtējiem pacēlis Rihards Štrauss.

Source

Tags

Guntis Kuzma Ieva Parša Jēkabs Nīmanis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form