'Pienvedēji' Latvijas roka augstskolā... un citas paralēlās realitātes
Foto: Publicitātes attēli

Jānis Žilde ir uzrakstījis savu otro latviešu roka grāmatu, kas neizskaistinātā un dokumentālā veidā stāsta Sabiles rokgrupas "Pienvedēja piedzīvojumi" (dibināta 1994) vēsturi. Protams, daudzos brīžos tā ir izteikti komplimentāra, bet citādi jau nevar būt, ja vien tā nebūtu sarakstīta atmaskojošās žurnālistikas stilā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par to es nedaudz apbrīnoju autoru, bet vēl vairāk par to, ka viņš grupas stāstā ielicis vairākas tādas epizodes, kas nav ne skaistas, ne tādas, kas iederas ievērojamas un klasiskas Latvijas rokkgrupas dzīves gājumā. Kaut vai Kuldīgas pagrīdes preses autoru secinājums par "Pienvedēja piedzīvojumu" uzstāšanos viņu pašu rīkotajā festivālā "Zem tilta" Sabilē 1994. gada rudenī: "Solists Māris, viņš arī pasākuma organizētājs, visu laiku centās justies kā Kobeins, bet izskatījās kā Muktupāvels." (86. lpp, citēts no izdevuma "Sos In Big" nr. 2, 1994.)

Šis un citi gadījumi, piemēram, veģetatīvās distonijas, depresijas, nabadzības un skandālu ar sievietēm pieminēšana, grāmatas stāstu kopumā liek vērtēt kā drošticamu, pat ja tas nav tāds vēsturisks pētījums, kurā izmantoti iespējami daudz un dažādi avoti un precizētas visas vēsturiskās detaļas. Grāmatas pamats ir intervijas. Autors ir "Pienvedēju" vienaudzis, arī mūziķis, kas sācis tajā pašā laikā un faktiski darbojies arī tajā pašā scēnā. Vairāk nekā 20 gadu pazīst "Pienvedēju" puišus, ir arī strādājis un pat muzicējis vienos un tajos pašos kolektīvos. Grāmatu vērtīgu padara arī tie Jāņa Žildes "insaidera" novērojumi un vispārinājumi, kas attiecas uz visu Latvijas poproka skatuvi un mūzikas industriju.

Tā kā arī es piederu šai paaudzei un grāmatā aprakstītajā laika periodā faktiski darījis to pašu, t.i., spēlēju roku, piedevām biju intensīvi iesaistīts pagrīdes scēnas organizēšanā, tad šī nebūs tikai "recenzija" par šo grāmatu, bet arī pilna ar ekskursiem manā personīgajā pieredzē, tiesa, pamatā jau citā Latvijas roka līgā, kurā kādu mirkli uzturējās arī šīs grāmatas galvenie varoņi.

Visā grupas pastāvēšanas laikā (25 gadus) galvenie varoņi ir trīs: Māris Žigats (1971), pamata dziedātājs un basģitārists, galvenais dziesmu autors; Aldis Lunde (1973), ģitārists; Pēteris Lunde (1978), bundzinieks.

Priekšvēsture

Aptuveni ceturtdaļa grāmatas ir veltīta grupas "Pienvedēja piedzīvojumi" priekšvēsturei, sākot ar dalībnieku vecvecāku dzīvesstāstu īsiem izklāstiem, beidzot ar izvērstākām galveno varoņu bērnības ainām. Lasot pirmo reizi, man tas likās nedaudz par daudz, bet, lasot otro reizi, jau šķiet, ka šis Žildes stils – iedziļināties vēsturiskajos kontekstos – palīdz veidot kopīgo stāstu un izprast vēlāko desmitgažu detaļas. Raupjā un vienkāršā, varētu pat teikt, nabadzīgā lauku dzīve, īpaši Žigatu ģimenes gadījumā, šķietami izskaidro daudz ko no tā, ko "Pienvedēji" kopā un katrs atsevišķi darīja un kāpēc viņi nokļuva tur, kur viņi ir.

"Atceros vienmēr, kad no rīta pamodos, laukos ar malku kurināmā krāsns jau bija izdegusi, māja atdzisusi, tad gāju pusaizmidzis, ar acīm ciet stāvēt pie vēl kaut cik siltā mūrīša," atminas Māris (22. lpp.). Tāpat daudz ko varētu būt ietekmējis Māra autoritatīvais tēvs vai pilnīga atteikšanās no alkohola un kafijas 23 gadu vecumā pēc pārlieku intensīvās dzīves 90. gadu sākumā, darbojoties vietējā izklaides "industrijā" (diskotēku un bāra bizness).

Roka amatieri laukos

Daudzi Latvijas rokmūziķi ir nākuši no laukiem vai mazpilsētām, bet nedomāju, ka ir daudz tādu, kas pēc tam izpelnījušies atpazīstamību visā Latvijā. Tāpēc šī grāmata ir viens no retajiem šādas situācijas dokumentējumiem – topošo rokmūziķu tapšana lauku vidē. Kā Latvijas roka vēsturnieku mani interesē tieši šis aspekts, jo īpaši – strukturālās atšķirības lauku un pilsētas pagrīdes mūziķu izaugsmē un grupu dibināšanas un darbības sākumposmā.

Lielākā atšķirība, ko uzskatāmi parāda Žildes grāmata, ir valsts/pašvaldības vai citu sabiedriski valstisko institūciju (piemēram, kolhozu) resursu bezmaksas pieejamība amatieriem un iesācējiem laukos. Pirmkārt, tās ir mūzikas skolas, kas bija un joprojām ir salīdzinoši pieejamas arī lielās pilsētās, tomēr varbūtība, ka vidusmēra ģimenes bērns tiks sūtīts mācīties klavieres vai oboju, pilsētā ir mazāka nekā laukos. Otrkārt, tas ir pilsētiņas vai pagasta kultūras nams, kas faktiski pieejams katram, kurš vēlas nodarboties ar māksliniecisko pašdarbību (mūsdienās to saucam par amatiermākslu), arī ar populārās mūzikas spēlēšanu.

Ja padomju laikā vēl nebija diez ko izplatīti dažādi bērnu popansambļi, tad katrā kultūras namā bija kāds deju un svinīgo pasākumu orķestris vai ansamblītis, kādi deju/diskotēku rīkotāji, tāpēc bija arī kaut kādi instrumenti un skaņu aparatūra mēģinājumiem, koncertiem un diskotēkām. Šie bija tie resursi (ieskaitot pašu kultūras namu kā bezmaksas mēģinājumu telpu), kas "Pienvedējiem", tāpat kā citām jaunajām lauku grupiņām, palīdzēja sākt.

Mamma vai kaimiņiene, kas ir kultūras nama direktore vai sargs, dod tev nama atslēgas, bet tētis vai kaimiņš, kas muzicē orķestrī un pa nedēļas nogalēm ar mazo sastāvu spēlē ballēs, tev jau ir ierādījis bungošanu un varbūt pat jau aicinājis nospēlēt kādas kāzas. Zinu, ka līdzīgi apstākļi bija (un ir) tipiski daudziem Latvijas lauku un mazpilsētu jauniešiem, kas sākuši muzicēt un izveidojuši savas grupas. Lielajās pilsētās bija (un ir) citādi. Tur jauniešiem jāpaļaujas tikai uz sevi (vai turīgajiem vecākiem), kas, no vienas puses, stipri ierobežo (jo mēģinājumu telpas, aparatūra un instrumenti reti kad pieejami bez maksas), bet, no otras, atbrīvo (jo nav tādu ētisko saistību un saimniecisko kārdinājumu – piedalīties vietējās kopienas sabiedriski izklaidējošajos pasākumos).

Atceros Aigara "Grāvja" Grāvera stāstu kādreiz Radio NABA aizkadrā: "Mums (grupai "Jumprava" – aut.) nesen bija pievienojies Strēlnieks (Aigars Grauba – aut.). Mēs spēlējam ballē, bet viņš kā tāds lohs stāv un nevar nospēlēt nevienu dziesmu!"[1] Strēlnieks bija rīdzinieks, kas nekad mūžā nebija spēlējis balles, un nezināja to repertuāru, kamēr Grāvis (dzimis Jēkabpilī) ar to bija uzaudzis.

Pēdējās padomju paaudzes paralēlās roka dzīves

Jānis Žilde "Pienvedējus" un arī sevi pieskaita tā dēvētajai X paaudzei. Es gan teiktu, ka uz mums jēdzīgāk attiecināt "pēdējās padomju paaudzes" jēdzienu. Tas nozīmē to, ka mēs vēl puslīdz apzinīgā vecumā sastapām un piedzīvojām padomju realitāti (tātad, lai arī dažādā mērā un pakāpē, bet mēs esam arī tās ideoloģijas, izglītības aparāta un sociālo attiecību modeļa produkts), agrīnā jaunībā gājām cauri perestroikai un Atmodai un mūsu pieaugšana (lai arī cik izstiepusies tā bija) noritēja leģendārajos deviņdesmitajos.

Tātad arī es biju sācis darīt to pašu (spēlēt roku) apmēram tajā pašā laikā. Tuvākās biogrāfiskās līdzības dzīves gājumā man ir ar vecāko no "Pienvedējiem" – Māri Žigatu, sākot ar vecumu, uzaugšanu trīs bērnu ģimenē, mācīšanos tehnikumā, beidzot ar alkohola nelietošanu. Viņa pirmais muzikālais projekts bija PNL, stipri pirms "Pienvedējiem", kopā ar Kasparu Rolšteinu jau 80. gadu beigās. Arī es tad sāku to pašu.

Atšķirības parādās tad, kad Žigats izmēģina dažādas brīvā laika un peļņas ieguves aktivitātes, ko sniedz arvien liberālākie sociālekonomiskie apstākļi. Piemēram, 90. gadu sākumā Žigats izveido ceļojošu diskotēku un atver klubu-bāru Sabiles kultūras namā, kamēr es palieku par melomānu un kaut kādas savas muzikālās pasaules veidotāju, iekapsulējoties tajā (muzicēšana pagrīdes grupiņā, pagrīdes preses izdevuma veidošana, tad arī ar dažiem atrastajiem domubiedriem visai noslēgtās "underground" grupu apvienības un izdevniecības "Tornis" izveidošana). Nedomāju, ka te izšķirošā nozīme bija lauku vai pilsētas faktoram. "Kuldīgas panku" scēna radās tajā pašā laikā un aizgāja pavisam citā virzienā nekā "Pienvedēji", arī "Valmieras hardcore" džeki, kas startēja nedaudz vēlāk, skaidri un apzināti izvēlējās pagrīdi un savu struktūru veidošanu.

Lai arī mēs kādu laiku darbojāmies it kā tajā pašā neatkarīgās un pagrīdes mūzikas laukā, mūsu (tā dēvēto "Torņa grupu") un "Pienvedēju" ceļi krustojās tikai uz īsu brīdi, bet tad arī izšķīrās uz nesatikšanos – "paralēles nekrustojas", kā kādreiz dziedāja "Eolika". Grāmata man ir interesanta arī šī krustošanās brīža dēļ (kuram gan neinteresē kaut ko izlasīt par "savu laiku" vai pat par sevi).

Šķiršanos noteica ne tik daudz paralēlā ģeogrāfiskā realitāte (mazpilsēta un Rīga), bet gan atšķirīgās ideoloģijas – "centieni izsisties" un "underground for life". "Pienvedējiem" tas izdevās (izsisties), kamēr mēs palikām pelēkajā zonā. Ja "Pienvedēji" būtu gribējuši būt ar mums, mēs būtu viņus pieņēmuši, un gan jau ar laiku arī viņu mūzika paliktu atbilstošāka manai gaumei. Tomēr tas jau uzreiz bija noprotams, ka viņiem ir citas idejas un atšķirīga attieksme. Mēs "Tornī" bijām ļoti neiecietīgi pret citādo, kas bija mūsu spēks un vājums vienlaikus. Tā ka es pat īsti nepaspēju iepazīties ar "Pienvedēju" puišiem, kad viņi jau peldēja citos ūdeņos, un tad jau nevienam nebija intereses par otru pusi.

Māris Žigats Žildem stāsta: "Vispār jau mēs gribējām draudzēties ar "Torni", taču viņi mūs atšuva. Kas jūs tur par andergraundu? Jaunības dienu maksimālisms un stulbums kopā – tā to varētu saukt. Rīdzinieki taisījās baigie inteliģenti, un, ja tu "Tornī" neierakstījies un netusējies, tad tu nebiji īstais džeks. Beigās sanāca tā, ka mēs pārkāpām viņiem pāri un uzreiz iekļuvām starp lielajām grupām." (86. lpp.)

Šķiršanās iemesls nebija tikai viņu vēlme izsisties, t.i., iekļauties Latvijas popmūzikas industrijas apritē, bet arī estētiskās atšķirības. Ja PP puišu griesti bija MTV alternatīvās mūzikas videoklipi, bet ikdiena pirms un arī kādu laiku pēc grupas dibināšanas bija diskotēku spēlēšana un muzikālā bāra-klubiņa uzturēšana, tad mums nebija nekā ārpus "Torņa". Ne kārdinājumu, ne vajadzības "kapāt" kādā citā druvā kā vien pašu koptajā pagrīdes estētiskajā vagā. Turklāt, dzīvojot vai ikdienā mācoties lielā pilsētā, mūsu mūzikas ieguves kanāli jau vismaz kopš 80. gadu beigām bija salīdzinoši daudzveidīgi un 90. gadu vidū bija kļuvuši praktiski ideāli. Mums bija vairāki draugi, kas pa tiešo no ASV un Lielbritānijas piegādāja aktuālāko pagrīdes mūziku un informāciju. Piemēram, brāļi Laris un Kristaps Krēsliņi no ASV klaida grupas "Mācītājs onAcid". Turklāt aptuveni 1994. gadā Latvijā (varbūt tikai Rīgā?) sāka retranslēt "BBC World Service", kur ar 30 minūtēm ik nedēļu nāca leģendārais dīdžejs Džons Pīls. Kāds tur vēl MTV?! Kāda tur vēl "Nirvana", kuras klipiņu rāda visas mūzikas televīzijas... Tas bija skaidrs rādītājs, ka šādai grupai un visam 90. gadu "grunge" nav jāpievērš uzmanība. Protams, ar gadiem pret grupu "Nirvana" palikām iecietīgāki, tā ir diža grupa, bet nekas nemainījās attieksmē pret MTV "alternatīvo roku", vēl jo vairāk pret to, kas parādījās jaunajā tūkstošgadē un ko tik daudz grāmatā piemin Žilde, jau kā mūzikas žurnālists un recenzents analizējot "Pienvedēju" dziesmas.

Šī nelielā satikšanās-šķiršanās epopeja aprakstīta nodaļā "Zem tilta", kas ir PP rīkoto divu vienas dienas festivālu nosaukums Sabiles kultūras namā, kur līdzās citām citu pilsētu un mazpilsētu pagrīdes grupām pirmajā (1994. g. rudens) uzstājās arī "Torņa" "Kartāga" un "Baložu pilni pagalmi", bet otrajā (1995. g. ziema vai pavasaris) laikam vēl kāda.

"Bija piedomāts pie labākas skaņu aparatūras, sadrukātas festivāla uzlīmes, izstrādāts logo. Tomēr arī šoreiz uz festivālu sabrauca galvenokārt paši mūziķi un viņu draugi. Kā tukšā mucā pret kultūras nama lielās zāles sienām atsitās nepieradinātais, šauram lokam svarīgais panku, gotu un metālistu radošais kliedziens..." (101. lpp.)

Latvijas mūzikas industrija

Jā, grāmata ir arī stāsts par Latvijas mūzikas industriju, kurā ar prieku iekļaujas un līdz mūsu dienām mīt "pieniņi" – šis ir viens no grāmatā lietotajiem deminutīviem. Jānis Žilde laiku pa laikam sniedz kodolīgus vispārinājumus gan par attiecīgā laika scēnu, gan industriju kopumā. Tajā minēts diezgan daudz mūziķu, industrijas darbinieku un darboņu, un grāmatā var lasīt vienu otru jauku īsstāstu un vismaz man līdz šim nezināmu faktu.

"Pēteris, būdams visjaunākais šajā latvju roka klasiķu bariņā, jutās kā nokļuvis uz Mēness. [..] Tas, ka viņš aizskatuvē burzās kopā ar Juri Kulakovu, "Līviem" – bērnības dienu televīzijas ekrāna varoņiem –, septiņpadsmit gadus vecajam Pēcim likās prātam neaptverami." (116. lpp.) Tas ir stāsts par spēlēšanu festivālā-konkursā "Liepājas dzintars 1996", kur vienā dziesmā ar viņiem uz skatuves kāpa un vijoli piespēlēja Zigfrīds Muktupāvels.

Grupas pirmais "oficiālais" un varbūt arī vislabāk zināmais albums "Cilvēks ar trepēm" (1996, "MicRec") tiek pārdots vien dažu simtu kasešu tirāžā, un tas mani pārsteidz. Zinu, ka gadu iepriekš grupa "Kartāga" savu "Torņa" studijā pašierakstīto un paštiražēto kaseti "Zēns ar akmeni" pārdeva varbūt pat divreiz lielākā metienā. Noprotams, ka arī pāris nākamie PP albumi nav nekādi kases grāvēji, neskatoties uz videoklipiem, grupas piedalīšanos lielākajos festivālos, regulāru klātbūtni "oficiālajos medijos" utt.

PP popularitāte man vienmēr bijusi mistika, ko vēl vairāk sabiezinājuši tagad uzzinātie debijas kasetes pārdošanas cipari. Vienlaikus grupa darbojas jau 25 gadus, lai arī ar cienījamai rokgrupai raksturīgām pauzēm, un tās fanu skaits noteikti tikai aug. Tās pēdējais lielākais solokoncerts 2020. gadā "Hanzas peronā" esot bijis izpārdots (2000 vietu), arī lielo festivālu videoierakstos redzams, ka uz viņiem salasās liels pūlis.

"[..] Galvā mums nekas nesagriezās, jo mūsu maki jau biezāki nekļuva. [..] Jā, kāds uzsita pa plecu, paslavēja, varbūt meitenes vairāk uzmanību pievērsa, ne tikai sabilnieces, bet arī rīdzinieces. Bet meiteni uz kafejnīcu aizvest nevarēju, jo naudas jau man nebija," nosaka Māris. "Man taču neviens nemaksāja par to, ka esmu stārs." (112. lpp.)

Grupas puišu izdzīvošana no 90. gadu otrās puses līdz apmēram 2001. gadam ir diezgan skarba. Viņi tā arī nav ieguvuši kādu puslīdz ejošas profesijas (Māris ir beidzis lauksaimniecības sovhoztehnikumu, Aldis palicis bez profesionālās izglītības, bet Pēteris vēl tikai sāk studēt), tāpēc jāknapinās un jāstrādā celtniecībā, veikalos, noliktavās. Arī domas par emigrēšanu...

Tas varētu šķist dīvaini – grupas mūziku izdod lielākās Latvijas ierakstu izdevniecības, tā piedalās lielākajos festivālos, regulāri parādās masu medijos, bet ar savu mūziku tā īsti neko nevar nopelnīt. Lai arī pēc tam ir bijuši arī viņu mūzikai ļoti labi laiki, piemēram, Rīgas 800. gadadiena vai Kalvīša "treknie gadi", grupas dalībniekiem līdz mūsu dienām muzicēšana ir tikai hobijs. Tā ir Latvijas mūzikas industrijas specifika – labie laiki (no grupas ekonomiskās darbības viedokļa) visdrīzāk nav saistīti ar grupas mūzikas popularitāti. Ne jau tāpēc, ka PP kasetes vai diskus pirka vairāk, viņi pelnīja labāk. Nē, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, iedzīvotāji vairāk naudas ir gatavi izlikt izklaidēs, un tas atsaucas arī uz mūzikas industriju. Valsts, pašvaldības organizācijas un aģentūras, privātuzņēmēji intensīvi sāk organizēt festivālus, lielkoncertus un balles. Tajos, saprotams, jāaicina spēlēt populāras un visiem zināmas grupas, t.i., tādas, kas skan radio un TV, jo citu kritēriju jau nav, un tām ir attiecīgi jāmaksā (kā jau zvaigznēm).

Mūsdienās vismaz var pārbaudīt, kāda ir grupas video skatījumu vai "Spotify" klausījumu statistika, un tā saprast tās tirgus vērtību. Starp citu, nesen pētot, kādu mūziku klausās Latvijas tīņi, pie viena paskatījos, ko klausās vietnē "EveryNoiseatOnce" no "Spotify" klausītajiem izdalītās vecākās grupas, piemēram, 35-44 gadus veci vīrieši. Viņu "Top 3" ir "Pienvedēju" "Jel!", šķiet, populārākā grupas dziesma, pirmo reizi ierakstīta 1996. gadā. (Šobrīd jau tā ir pirmajā vietā! Kamēr tā paša vecuma Latvijas sieviešu "Top 62" "Pienvedēju" vispār nav). Cerams, ka no autortiesību, blakustiesību un straumēšanas servisu atskaitījumiem grupai iebirst kāda jēdzīga kapeika un ka tas šajos rokeriem grūtajos laikos ir kaut cik jūtams atspaids.

Žigata kontraversija

Vikipēdijas šķirkļos man patīk sadaļa "Contraversy", un tāpēc tagad es pats sev bažīgi jautāju: vai tas nozīmē, ka piekrītu JRT mākslinieciskā vadītāja un režisora Alvja Hermaņa ētikai?

"2. Mūsu teātris un politkorektums nav savienojami.
Jo teātra uzmanības objekts ir cilvēka pētniecība visās viņa izpausmēs. Ja mēs pieļausim parādīties tikai glītajai un kārtīgajai cilvēka dabas pusei, mēs nekad neuzzināsim itin neko par cilvēka noslēpumiem un bezdibeņiem, – kas ir tieši tas, kas mūs šai darbā un dzīvē interesē. Jo pārējais – ir vienkārši garlaicīgi un nav arī patiesība."[2]

Ir kāda lieta, kam jau 90. gados nevarēju nepievērst uzmanību, pat sistemātiski nesekojot Latvijas poproka gaitām, tā bija Māra koķetēšana (?) ar nacismu/fašismu. Interesanti, ka grāmatā ir epizode, kur tas tiek saistīts ar tolaik vadošās nacionālistu partijas "Tēvzemei un brīvībai" it kā izteikto vēlmi sadarboties ar "Pienvedējiem". "Varbūt šī nacionāli orientētā politiskā organizācija bija pamanījusi Māra publiski paustās simpātijas nacisma idejām un idejiski saskatīja "Pienvedējos" potenciālus domubiedrus, partijas plakātgrupu, kas piesaistītu jauniešu elektorātu." (127. lpp., par 1997. g.) Nenoskaidrotu iemeslu dēļ no sadarbības nekas neiznāk, bet ar to šis temats grāmatā vēl nav izsmelts.

Atceros, 90. gadu beigās kādā no PP klipiem Māra kaklā bija labi redzams kāškrusta piekariņš, un bija saprotams, ka tas nav nejauši un ka tā nav atsauce ne uz tūkstošgadīgo letiņu simbolu, ne pat uz "punk'76"[3] estētiku. Man pat bija doma par to pastāstīt PP mūzikas izdevniecības kolēģiem "Chumbawumba". "Pienvedēju" izdevēji "MicRec" tad pārstāvēja starptautisko izdevniecību EMI, ar kuru nesen līgumu bija parakstījusi arī šī, vēl nesen viena no radikālākajām "anarchopunk" grupām (kura, starp citu, iepriekš bija piedalījusies izlasē ar nosaukumu "Fuck EMI" (1989)). Nedomāju, ka "Chumbawumba" dalībniekiem liktos pieņemama svastikas publiska valkāšana 90. gadu beigās, bet, no citas puses, paši vainīgi. Parakstot līgumu ar multinacionālu "major label", tās ir neizbēgamas un nekontrolējamas sekas.

"Māris akcentē, ka uzaudzis ļoti latviskā, nacionāli domājošā ģimenē un kaut kā sākumā pa jokam, bet vēlāk arvien nopietnāk sācis aizrauties ar nacisma idejām. Drīz viņu uzrunājuši arī citi līdzīgi domājoši cilvēki, arī no mūziķu vidus, taču komunikācija parasti bijusi tikai tādā virtuves sarunu līmenī. [..]""Pienvedējus" nevajag pīt ar manu nacistisko pārliecību, tā ir mana privātā lieta," kādā intervijā toreiz skaidroja Māris." (128. lpp.)

No šī un citiem fragmentiem jāsaprot, ka tā nebija (vai varbūt joprojām ir?) tikai koķetēšana. Man gan tā vairāk izskatās pēc ksenofobijas, spriežot pēc Māra argumentācijas, bet, ja viņš to sauc par nacismu, tad gan jau tur ir vēl kas vairāk, ne tikai "simpātijas pret nacistiskās Vācijas kārtību, strukturētību un naidu pret komunistiem" (128. lpp.). Dziesmās es gan šādas idejas līdz šim neesmu nolasījis. Pieņemsim, ka Māris Žigats nebaidījās būt politnekorekts vēl 20 gadus pirms Hermaņa. Protams, ja mēs to raksturojam kā politnekorektumu.

Kopsavelkot

Atkārtojot galveno, es teiktu, ka šī grāmata noteikti būs interesanta un ir ieteicama vismaz divām lasītāju grupām. Pirmkārt, "Pienvedēja piedzīvojumu" faniem. Otrkārt, Latvijas roka vēstures interesentiem. Iespējams, arī tiem, kurus saista Latvijas visjaunāko laiku "vienkāršo cilvēku" mutvārdu vēsture. Nedomāju, ka līdz šim ir daudz publicētu LPSR pēdējās desmitgades un 90. pirmās puses mazpilsētas dzīves ainiņu aprakstu.

Ja par grāmatas morāli, tad es teiktu, ka galvenā ir šāda: ja tu Latvijā spēlē roku vai poproku un neesi grupā "Prāta vētra" vai tavi vecāki nav klasiski latviešu rokeri (un tu no bērnības neesi iekšā šovbiznesā un saaudzis ar tā (un arī kultūrpolitikas) veidotājiem), tad samierinies, tev vienmēr vajadzēs paralēli strādāt kaut ko citu. Neskatoties uz labām recenzijām, videoklipiem, konstantu ekspozīciju medijos, gada balvām. Protams, gadīsies arī labie laiki[4], kad būs daudz koncertu un festivālu ar labiem honorāriem, bet tie mīsies ar tukšajiem. Ja tev nebūs jēdzīgas izglītības vai spējas pašam labi iekārtoties vai uzorganizēt savu biznesu, tad būs sūri. To visu mums māca "Pienvedēja piedzīvojumi".

P.S. Gaidu nākamo Jāņa Žildes latviešu roka grāmatu!



[1] Citāts nav precīzs, citēju pēc atmiņas.

[2] Alvis Hermanis, "JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA SEPTIŅI ĒTISKIE UZVEDĪBAS NOTEIKUMI DARBINIEKIEM UN SKATĪTĀJIEM."; 2021.02.27., https://www.facebook.com/alvis.hermanis.9/posts/1126436717797980

[3] Agrīnais pankroks (1976. g.), kurā daudzi mūziķi un fani izmantoja svastiku mietpilsoniskās sabiedrības šokēšanai.

[4] Ja mēs pieņemam, ka būs postpandēmijas laiks.



Tags

Pienvedēja Piedzīvojumi recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form