Ilggadējie "Pienvedēja piedzīvojumu" fani būs pārsteigti. Astotais albums ir ļoti drosmīgs solis Māra Žigata, Pētera Lundes un Alda Lundes daiļradē. Skanējums stipri vien pielāgots mūsdienu elektronizētajai pop un rokmūzikai, ierasti melodiskās "pienvedēju" dziesmas līdz ar to izklausās vēl divreiz melodiskākas, robežojoties ar vieniem no galvenajiem pašmāju alternatīvās rokmūzikas flagmaņiem bīstamo teritoriju, kas saucas "popsīgums".
Radio balāžhiti gan grupai bijuši arī agrāk, ja atceramies kaut vai ar "100. debijas" palīdzību tapušo "Tu un es", taču uzreiz pēc šādiem reveransiem grupa allaž strauji ar skaļu ģitārgriezienu izrāvusies atpakaļ uz sev krietni radniecīgākās alternatīvās skatuves. Jaunais albums lidinās kaut kur pa vidu starp šīm divām robežām.
Gluži par popalbumu to gan nenosauksi, jo "pienvedējiem" joprojām patīk pagriezt skaļāk un iegriezt jaudīgāk, taču tādas dziesmas kā, piemēram, "Notici" liecina par tiekšanos sarakstīt arī itin popsīgus un elektronizētus hitus. Desmit dziesmu albums tiešām ir raibs kā dzeņa vēders, taču kaut kādā grūti tveramā sajūtu līmenī tomēr turas kopā, neizjūkot pa detaļām. Šeit visticamāk līdz grupas milzīgā pieredze, kas šo neredzamo līmi rada. Labs kopā saturētājs ir iespējams pat albuma labākā dziesma "Steigā", kurā apvienojies minētais "popsīgums" ar "pienvedējiem" raksturīgo smagnējo skanējumu, tajā pašā laikā nebaidoties no elektroniskiem eksperimentiem, bet saglabājot lipīgu melodiju un gana gaišu kopnoskaņu.
Drosmīgs solis ir arī turpināšana dauzīties ar dažādām mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām, kas ļauj dziesmas radīt mājas apstākļos. Tā "Nelaiks" patiesībā tapis Pētera Lundes mājās (viņš pats atsakās to dēvēt par studiju) un albuma producentam Gatim Zaķim (jā, jā, atkal jau viņš) atlicis vien lielisko demo ierakstu piešpaktelēt un pārkrāsot. Interesantākie momenti šajā albumā ir pat dziedāt sākušā Pētera nebaidīšanās ieskicēt muzikālās idejas, piemēram, ar ne tā pirmā svaiguma ģitāru un ne augstākās kvalitātes mikrofonu, beigās radot tik interesantu efektu, ka jau minētais albuma producents nolēmis to atstāt arī gala ierakstā.
"Pienvedēji" savā radošajā ceļā šķiet ne vienu vien defektu spējuši pārvērst par efektu, un tas, ziniet, ir jāmāk. Tā nav apzināta formula, bet gan nejaušība, kas strādā tāpēc, ka šie trīs vīri jau 25 gadus rada mūziku ar sirdu, dvēseli un aknām, ar pēdējo obligāti nedomājot norādi uz alkoholiskajiem dzērieniem, bet gan attieksmi pret dzīves sapurināšanu.
Par jaudīgāko jaunā albuma dziesmu var uzskatīt noslēdzošo industrial teritorijas aptaustītāju, kas saucas gluži tāpat, kā disks – "Nelaiks", un kuras aizmetņi patiesībā radušies jau tālajā 1994. jeb grupas dibināšanas gadā. Līdzīgi ir arī ar Kurtam (tam pašam) veltīto balādi, kas mūsdienās saucas "Vienīgā doma", un smagnēji eksperimentālo "Pacelties", kuras jaunības versija tika dēvēta par "Šis nav jūsu laiks". Trīs debijas laika dziesmas izceltas saulītē ne jau tāpēc, ka vīriem nebūtu jaunu ideju. Šis ir labs brīdis, lai atgādinātu, no kurienes viņi nākuši un kur nonākuši.
Lai arī alternatīvajai mūzikai nepiestāv pārāk sapriecāties par dzīvi, ik pēc brīža albumā nevar nepamanīt "pienvedēju" itin pozitīvo un optimistisko šīsdienas dzīves redzējumu. Visspilgtāk par to liecina deviņdesmito gadu diskotēkām veltītais jaunais radio hits "Viss kārtībā", ar ko tad albums arī iesākas. Neatpaliek arī dziesma "Virs galvas", kuras piedziedājumā tiek uzstājīgi apgalvots, ka drīz nāks rīts un viss, ko vēlies, piepildīsies. Smaidu izraisošs ir arī "satelītiskais" diskodancis "Ejam mājās", par to, ka vecums dara savu un vispār jau gribas iet mājās, nevis turpināt dzert un lēkt, bet... Nav nekādu šaubu, ka oktobra koncertos būs skaļi. "Pienvedēji" gluži vienkārši klusāk nemāk, par ko jau drīzumā tiks stāstīts arī topošā dokumentālajā filmā.
Turklāt ierastā skaņas siena koncertos tiks sabūvēta nu jau vairākos līmeņos, atvēlot savu vietu arī Pētera saķīmiķotajai elektronikai. Skatoties uz šiem vīriem, rodas sajūta, ka viņi atraduši kaut kādu otro vai divdesmit piekto elpu, kuras recepti ikvienam atvēl pameklēt "Nelaikā". Galu galā, kā rakstīts tā paša Pēča dizainētajā diska vāciņā – šis albums ir veltīts tieši tev.
