Popmūzika pieaugušajiem. Recenzija par mūziķes Viņas jaunāko albumu
Foto: Publicitātes attēls

Reperes Viņas (īstajā vārdā – Zelma Jēgere) jaunais albums sākas ar Fredija Merkūrija balsi, kur viņš kādā intervijā apgalvo, ka viņa albums ir izcils. Šis ir skaļš gājiens, taču Viņai tas piedien. Viss Viņas tēlā piesola lepnumu, sākot ar vietniekvārdu pseidonīma vietā un beidzot ar albuma nosaukumu "Mildas īstais vārds ir Zelma". Albums vērš šo enerģiju iekšup un atgādina, ka laba popmūzika pieprasa uzdrīkstēšanos.

Viņas mūzikas pazinējiem šāda introspekcija un personiska tematika nebūs nekas jauns. Jau kopš agrīnās dziesmas "Tēva mājas" Viņa ir tiekusies skaļi runāt par tuvo un silto. Laika gaitā atklātība ir apaugusi ar izveicīgu plūsmu uz bītu, lipīgām melodijām un spēju pārvērst personisko vispārīgajā.

Albumā tēlainība bieži izmantota, nevis lai aizplīvurotu sajūtas, bet gan lai pastiprinātu to izpausmes. "Visi kuģi grimst, ja es sēžu pie stūres" ("Tur"), "Visa mana līdzjūtība tikko izkrita pa logu" ("Boom") un citi līdzīgi teksti apliecina sajūtas kā aktīvu cilvēka rīcības daļu, nevis kā kaut ko, kas tiek pasīvi pieredzēts. Šādi iekšējās pasaules dramatizācija kļūst tverama – nosaukt sajūtu ir salīdzinoši vienkārši, bet empātiski attēlot sajūtu iespaidā darīto – jau grūtāk.

Protams, popmūzikas tekstiem var pārmest banalitāti, taču es šādu cinismu nespēju atļauties. Banalitāte attiecināma uz darbiem, kuros attēlotās sajūtas un pieredzes šķiet samākslotas, notušētas un aprēķina labad vienkāršotas. Manuprāt, tam nav tieša sakara ar izmantoto frāžu oriģinalitāti. Šķiet absurdi prasīt katrreiz jaunus vārdus, ja populārais tiecas uz kopīgo – kopīgu sajūtu un vārdu atpazīšanu. Ja izpildītājs neminstinās un pats tic dziesmas sajūtai, tad es ticu līdzi.

Turklāt ir gana daudz privātu detaļu, kas vērš dziesmas konkrētībā. Visspilgtākais piemērs ir "Pēdējais pūķis", kas reizē izskan kā palīdzīga roka un atvadu vēstule draugam, kura dzīvi pārņēmušas narkotikas. Dziesmas privātais tonis (bieži lietotie vārdi "tu", "mēs") un naratīvs ieaicina klausītāju tik tuvu, ka varētu palikt neērti, ja līdzīgi stāsti nebūtu piedzīvoti paša draugu lokā. Citu dziesmu tematika nav tik skaudra, taču Viņas tekstos tā vienmēr tiek filtrēta caur sevi. Piemēram, "2019" refrēns "skaties uz mani" liek domāt par mūsu nepārtrauktajām alkām pēc uzmanības, taču tas izvairās no didaktiskuma, jo arī stāstītājs ir viens no mums.

Jāsaka, ka personiskais ne vienmēr ir skumjais. "Karamele" (pied. Rolands če) gan tekstā, gan bīta naksnīgajās noskaņās izspēlē iekāri, nepacietību, alkas. Karamele var būt gan otrs cilvēks, gan pati bauda. Patiesībā tas ir tikai fons, uz kura spēlēties. Gan Viņas, gan Rolanda panti piesauc saprāta zušanu, apsēstību un daļu noslēpuma ("Beidzot miers, skeleti atpakaļ skapī līž / uz grīdas drēbes mētājas kā konfekšu papīrīši"). Prātojot par to, kāpēc latviešu popmūzika reti ir tik seksīga, nākas vien atģist, ka bieži trūkst atklātības, ķermeniskuma. Ja mākslinieki baidās runāt par ķermeni, izkūp arī noskaņa.

Būtiska daļa albuma panākumu gulstas producentu rokās – "Bandmaster", "PRAGAII", Oriole un Matiass Herbergs ir izveidojuši skaņu pasauli, kas papildina Viņas tekstus un reizē ļauj tiem elpot. Saraustītais vokāls "Karamelē", dzīvie instrumenti "Tur" un ērģeles "2019" ievadā ir tikai dažas no detaļām, kas atdzīvina dziesmas un attālina tās no pāris takšu garām cilpām. Skaņu un sajūtu daudzveidība ir sevišķi uzteicama, ņemot vērā, ka albumā ir tikai astoņas dziesmas. To neuzskatu par mīnusu. Daudz labprātāk divreiz noklausos labu albumu, nekā stundu pavadu viduvējības mocībās.

Ja albums kopumā tiecas uz tuvo un konkrēto, tad pēdējā dziesma "Hits" šo tendenci izgaismo caur pretstatu. Lēta, anonīma "hyphy" bīta pavadībā Viņa kliedz kaut ko par piķi, čiksām, biksēm un paceltām rokām. Popmūzika var būt arī šāda – pilnīgi bezpersoniska, trula, no sajūtām atsvabināta izpriecu zeme. Lai arī saprotu gan komentāru, gan joku, tas izskan tukši un garlaicīgi, jo tā nebūt nav pirmā reize, kad kāds norāda uz trulas tusiņu mūzikas seklumu, turklāt asprātīgāk un mīlošāk.

Tomēr šķiet, ka Viņa ir pierādījusi savu – popmūzika var būt silta un sāpīga. Kad pieķeru sevi autobusā dungojam "Tur" vai lēkājot līdzi "Karameles" izskaņai, manī mazinās apetīte pēc bezpersoniskās piķa/čiksu pasaules. Es gribu dzirdēt nākamo stāstu, es gribu atkal šķirstīt sarežģītas, neveiklas sajūtas. Tas vienkārši ir daudz interesantāk. Šķiet, šī ir labas, nobriedušas popmūzikas atslēga – runāt ar klausītāju kā ar tuvāko un nekad neminstināties savu sajūtu priekšā.

Source

Tags

recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form