Prom no cilvēkiem un tuvāk sev. Saruna ar Vestardu Šimku
Foto: Iveta Vaivode

Vestards Šimkus un Spīķeru kvartets “LNSO vasarnīcā” ciemosies 22. augusta vakarā. Šovasar vien Vestarda vārds vainagojis vairāku festivālu programmas, tāpēc pārmaiņas pēc mūsu saruna ir par to, iespējams, īso laikposmu, kas aizrit ārpus darba dunas un mēģinājumu procesa. Prom no cilvēkiem un tuvāk sev.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tavas mājas ieskauj gan mežs, gan jūras tuvums. Cik bieži esi ciemojies šajā klusuma valstībā?

Katru dienu, ja vien esmu mājās.

Vēl nesen mums likās neiespējami, ka par tīru gaisu un tīru ūdeni būs jāmaksā. Saka arī, ka drīz par īpašu privilēģiju kļūs klusums. Mums pagaidām veicas ar dabas tuvumu vai drīzāk ar tās pieejamību.

Jā, un man šķiet, ka latvieši to arī ļoti novērtē. Vismaz katru reizi, kad aizbraucam uz kādu citu valsti, kuras pārapdzīvotība un blīvā pilsētu infrastruktūra vienkārši izstūmusi jebkādas dabas pazīmes, saprotam, cik skaisti ir tepat mājās.

Brīvbrīži dabā paiet pastaigās vai aktīvākā skrējienā?

Dažādi. Dažkārt es varu doties ilgā pastaigā. Tādos brīžos laiks vispār zaudē savu pamatuzdevumu - steidzināt. Bieži arī skrienu. Tad galvā, dabiski, nenāk nekādas muļķības. Domāju, tam ir kāds fizioloģisks pamatojums. Skrienot ķermenis tās ikdienas domas apklusina, un tad daba izdara pārējo. Ir iespējams padomāt par ko būtiskāku, nekā ikdienas rūpes.

Un kā ar sacensību garu?

Redzi, cilvēki jau bieži piedalās sacensībās tieši tās kopības sajūtas dēļ. Protams, arī lai izaicinātu un kaut kādā mērā pārbaudītu sevi. Mans mērķis ir gluži pretējs. Es skrienu, lai pabūtu vienatnē. Prom no visa. Varu būt sabiedrībā līdz zināmam brīdim un tad ceļos un eju - eju pēc sava klusuma.

Arī mieram un klusumam jārada apstākļi.

Jā, tieši tā. Es radu ideālos apstākļus. Precīzāk sakot, es zinu, kādi šie apstākļi ir, un uzmeklēju tos.

Un daba pati par sevi ir pilnīga miera un klusuma brīdim.

Dabā tu nekad neesi viens, kaut šķiet, ka apkārt neviena nav. Patiesībā jau tu esi maza daļiņa no kaut kā ļoti liela - daļa no skaņas, ko rada vējš, ūdens un katra dzīvā radība elpojot vai kustoties, daļa no smaržas, no telpas, daļa no dievišķā. Dievs dabā ir klātesošs it visur. Mežā manas domas var klejot šādu pārpasaulīgu jautājumu tīklos. Saproti, cik mazs esi šī lielā spēka priekšā, un, lai arī kas notiktu ar tevi šodien vai rīt, notiekošo meža pasaulē tas neietekmēs - te viss ritēs pēc kāda lielāka plāna, un tu ikreiz būsi gaidīts šo ritējumu vērot, tajā piedalīties. Dabas skaistums ir neuzbāzīgs.

Tāds pirmatnīgums ir katrā cilvēkā - atšķirība ir tikai tajā, cik ciešā miegā tas ir, vai, gluži otrādi, - cik ļoti nomodā.

Zinu, ka radošiem cilvēkiem šī vilkme pēc dabiskā klusuma ir izteikta. Tu vari vadīt dienas, risinot pasaulīgas problēmas, bez tā jau neiztikt, bet radīšanas brīdī visapkārt jābūt šai tīrībai. Vienalga, vai es komponēju pats, vai domāju par cita autora darbu, kas man jāspēlē. Atkal jau - es radu vai meklēju apstākļus, kas man palīdzēs ātrāk nonākt tajā pirmavota stāvoklī. Tāda kā formula.

Un kāda ir atpūtas formula ģimenē? Festivāla koncepcijā mēs esam īpaši akcentējuši kvalitatīvi pavadīta laika nozīmi ģimenē - "LNSO vasarnīcas" kontekstā izceļam muzicēšanas tradīcijas, bet mūziķu ģimenē tas, visticamāk, aizvirzās otrā plānā.

Visbiežāk tā ir mūzikas klausīšanās. Tā darām bieži. Mums visiem patīk laba mūzika, tāpēc ar prieku vakarus aizvadām, daloties jaunu ierakstu atradumos. Klausāmies un pēc tam pārrunājam savus iespaidus no dzirdētā. Tā ir mūzikas baudīšana mūsu gaumē. Ļoti saturīgi piepildīts laiks. Paši pie instrumenta ģimenes kopā sanākšanas brīžos sēžamies retāk.

Kā bērnībā, kad mūziķu ģimenēs no jaunajiem talantiem vienmēr gaida priekšnesumus?

Jā, nu tā gan laikam ir tradīcija. Patiesībā tādi vakari iedalās divās daļās - pirms un pēc spēlēšanas. Mūziķim ir vienalga, vai viņš spēlē ģimenei, vai lielā koncertzālē, tas jebkurā gadījumā ir atbildīgs brīdis, un tam ļoti gatavojas. Tāpēc visa vakara daļa pirms uzstāšanās brīža ir pilna ar domām par to.

Kā tu vadi tādas vasaras kā šīs? Tādas, kas ir saucamajā gaidīšanas režīmā - jau augusts, bet vasaras īsti nav bijis?

Tas ir pavisam vienkārši. Tā vietā, lai gaidītu, jārada tie paši vēlamie apstākļi, par kuriem jau teicu. Jāatrod īstā sajūta šajā pašā brīdī un, ja nepieciešams, jāiemācās baudīt to. Šovasar, piemēram, bijuši neskaitāmi skaisti saullēkti un arī mākoņi visdažādākajās ekspozīcijās. Meži ir pilni ar mellenēm, un sausums nav izkaltējis zaļo krāsu - viss ir tikpat košs kā pavasarī.

"LNSO vasarnīcā" dzirdēsim tavu pirmatskaņojumu.

Klaviersonāte "Gaismas gadiem tālu" tapusi šī gada pavasarī kā atmiņas par sajūtu, noraugoties uz kādu citu un svešu pasauli, kas atrodas kaut kur debesīs tālu virs manas šībrīža atrašanās vietas. Kā tas raksturīgi manai mūzikai, šis darbs, būdams atonāls, tomēr koncentrējas ap vienu pamatnoti, un faktūras sarežģītība un atonalitāte tajā apvienojas ar samērā skaidru melodisko tematismu.

LNSO pirmais vasaras festivāls "LNSO vasarnīca" norisināsies no 21. līdz 23. augustam, koncertzālē "Cēsis". Pilna festivāla programma - http://lnso.lv/vasarnica/.

Tags

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Vestards Šimkus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form