Mēs esam pieraduši lietas un darbības nosaukt vārdos, tādējādi padarot tās pašsaprotamas. Mūzika, koncerts, klavieres, glezna, eļļas krāsas...jebkuru no šiem vārdiem izdzirdot, mūsu galvās uzzibsnī personiskā pieredzē balstīta domu, asociāciju un priekšstatu ķēdīte. Un ikdienā lielākoties mēs par to arī vairāk neaizdomājamies. Teiksim, pianists Reinis Zariņš spēlē klavieres. Tie, kas viņu dzirdējuši, zina, ka viņš to dara brīnišķīgi. Savukārt tie, kas viņu vēl nav dzirdējuši, iespējams, ir lasījuši vai dzirdējuši no citiem, ka viņš to dara brīnišķīgi.
Raksts publicēts sadarbībā ar "Arteritory.com".
Taču uz to, ko dara Reinis Zariņš, spēlējot klavieres, iespējams paraudzīties arī no pilnīgi cita skatu punkta. Kā uz dziedinošu un terapeitisku pieredzējumu. Terapeitisku kaut vai no tāda skatpunkta, ka mūzikas klausīšanās koncertā ir laiks sev jeb, citiem vārdiem, tā ir labbūtībās un apzinātības prakse, jo izcila mūzika izcilā izpildījumā izslēdz prāta troksni. Mūsdienās ir arvien vairāk pētījumu, kas izzina, kā smadzenēs tiek apstrādāta mūzika. Neirozinātnieks Mendels Kaelens, platformas "Wavepaths" dibinātājs, kurš cieši sadarbojas arī ar Braienu Īno saka: "Ja paraugāmies, kas ir mūzika – tā būtībā ir laikā strukturēta skaņa. Un šai skaņai ir dažādas komponentes, dažādi mainīgie lielumi. Piemēram, tai var būt īpatnējs skaņas augstums un savdabīgas izmaiņas skaņas augstumā vai tonalitātē. Tai var būt dažādas tembra īpatnības, kas mainās laikā.
Uzlūkojot mūziku kā strukturētu skaņu, kas radīta nolūkā izraisīt noteiktu pārdzīvojumu –tas var būt viens mūzikas instruments vai vairāki, vai arī tikai balss – smadzenes pirmām kārtām cenšas piešķirt nozīmi stimuliem, neatkarīgi no tā, vai tā ir skaņa vai vizuāls stimuls, vai kas cits. Ir smadzeņu daļa, kas analizē laika komponentes, veidu, kā mainās tonis; noteikts atmiņas apgabals seko izmaiņu dinamikai laikā. Tad ir iesaistītas atmiņas sistēmas un citas smadzeņu daļas, kas kopīgi, cieši saistītā veidā sniedz pārdzīvojuma pieredzi.
Ar mūziku interesanti ir tas, ka tā nebūt nav konkrēti noteikta. Ja aplūkojam instrumentālo mūziku, tā ne vienmēr pauž kādu stāstu, kā, piemēram, valoda var vēstīt par koku vai stāstīt par cilvēku vai kādu notikumu. Mūzika pauž noteiktas subjektīvas pieredzes procesu. Tā var būt norise, kuras laikā gūts prieks vai izjusta drošība vai bēdas.
Vēl viens interesants aspekts, pētot, kā mūzika tiek apstrādāta un kā tas noved pie mūzikas pieredzes, ir, ka šajā mūzikas komponenšu apstrādes un nozīmes piešķiršanas gaitā mēs uz šo muzikālo procesu jeb muzikālo notikumu projicējam savas personiskās asociācijas, atmiņas, savas sajūtas. Iespējams, mūzika nav saistīta ar kāda noteikta cilvēka bēdām, bet jūs izjūtat mūziku, kas vēstī par pieredzētām skumjām. Šajā asociāciju un nozīmes piešķiršanas procesā jūs, piemēram, varat iedomāties un nodoties atmiņām par kādu cilvēku, pēc kura sērojat vai skumstat. Citiem vārdiem sakot, mūzika patiešām aktivizē un iesaista daudz un dažādus smadzeņu apgabalus." Tieši tālab Mendels Kaelens uzskata, ka personību transformējoša pieredze iespējama tikai ar skaņas starpniecību.
Reinis Zariņš ir novērojis, ka "mūsdienās ir ļoti nestilīgi sacīt, ka vispār pastāv tāda lieta kā patiesība. Bet es uzskatu, ka pastāv. Es pat sacītu – es savā ziņā pieturos pie domas, ka visu radījis Vārds. Vārds ir visa pamatā; Vārds ir logos. Tā ir Bībeles ideja, protams; man liekas, nekur citur to nevar atrast. Un mēs zinām, ka, piemēram, pat cilvēka DNS ir nosaukta par vārdu. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts vārds, taču vārds. Tātad katrs no mums ir būvēts no šāda unikāla vārda un mums ir arī šis kopīgais vārds, kas vieno visu cilvēku rasi, bet, kad mēs runājam katrs savus vārdus, mēs visu salaižam grīstē, pārprotam, un tad sākas konflikti un kari. Taču mums ir mūzika, kas ir, iespējams, pat labāks vārda izpausmes veids. Un te es runāju par to patiesību mākslā: ja Vārds ir radījis šo pasauli un mūs, tad loģiski izriet, ka patiesība par šo pasauli un mums ir atrodama pie šī Vārda. Un tāpēc es ticu, ka savā dziļākajā būtībā mēs visi zinām patiesību, jo visi nākam no Vārda, taču es domāju, ka pilnībā un apzinātāk mēs to varam uztvert caur mūziku un citām mākslām, nevis caur mūsu dažādo valodu sajaukumu."
17. jūnija vakarā, "Hanzas peronā", Reinis Zariņš kopā ar nīderlandiešu gleznotāju Marilēnu Šiltkampu realizēs performanci "Atmošanās," kuras laikā viņi abi skatītāju vedīs vēl soli tālāk – terapeitiskajam mūzikas pieredzējumam pievienojot mākslu. Būtībā, Reinim Zariņam spēlējot un Marilēnai Šiltkampai vienlaicīgi uz audekla vizualizējot Igora Stravinska "Svētpavasari," simbiotiskā pieredzējumā tiks savienotas abas zālē sēdošo maņas – dzirde un redze. Tiem, kas atradīsies pavisam tuvu audeklam (pirmajās rindās skatītājiem tiks izdalīti speciāli "aizsargmētelīši"), arī tauste, jo Marilēnai pilnībā ļaujoties krāsu, otas, mūzikas ekspansijai, var gadīties, ka kāda krāsas lāse trāpa arī skatītājiem.
Pazīstamais vācu izcelsmes kurators Udo Kitelmans, kurš nesen viesojās Rīgā – kā viens no "Purvīša balvas" žūrijas pārstāvjiem, un 2022. gadā Prada fondā kūrēja izstādi "Cilvēka smadzenes. Tas sākas ar ideju," atzina, ka viņa personīgais lielākais atklājums bijis tas, ka "cilvēka smadzenes ir vienīgais orgāns, kuru mēs vispār nejūtam." Mēs, teiksim, jūtam, ka mums sāp galva, taču mēs nejūtam savas smadzenes.
"Mūzika var ierosināt pārvērtību, dziedējot cilvēka psihi, un atjaunot sajūtu, ka viņš ir saistīts ar visu pārējo – daļiņa no kādas daudz plašākas valstības," saka Marilēna Šiltkampa. Augstāko punktu, kurā cilvēks spēj nonākt mākslas iespaidā un kas savā ziņā pielīdzināms mistiskam pieredzējumam, dēvē par katarsi.
"Tas ir vienlīdz lielā mērā emocionāla un intelektuāla līdzpārdzīvojuma moments," katarsi no neirozinātnes viedokļa skaidro britu neirozinātnieks Daniels Gleizers. "Tas nav saistīts tīrā veidā ar smadzenēm. Ja tas ir kaut kas emocionāls ‒ mūsu emocijām ir arī fizisks aspekts; mēs tās sajūtam caur saviem ķermeņiem. Bez ķermeņa nav iespējams izjust emocijas; visas šīs lietas nav iespējams noreducēt līdz kādai vienai maņai. Tāpēc, pat ja jūsos katarses pārdzīvojumu izraisījusi glezna, tik un tā šī katarse nevar būt vienkārši daļa no jūsu vizuālā uztvēruma. To var radīt jebkura no jūsu maņām vai kādas atmiņas, un jūs varat piepeši saprast, atskatoties uz kādu pagātnes brīdi ‒ ak tā, lūk, ko šis cilvēks ar to gribēja pateikt! Tagad es sapratu, kas toreiz notika. Un tāpēc man liekas, ka katarse kā bioloģisks process (ja mēs to varam tā nosaukt) pastāv ārpus jebkādas jutekļu datu apstrādes vai juteklisku pārdzīvojumu sfēras."
Katarses mirkli nav iespējams izkalkulēt, taču sinhrons mūzikas un glezniecības kombinācijas pieredzējums saasina cilvēku uztveri, ļauj pietuvoties kaut kam – dziļi sevī pašā, kas citādi nebūtu iespējams. Un šāds pieredzējums var būt transformējošs, jo caur ļaušanos tam jūs tiecaties attīstīt un izkopt savu intelektu, un vienlaikus stimulējat arī iztēli. Mūzikas klausīšanās un gleznošanas procesa vērošana stimulē smadzeņu apgabalus, kas saistīti ar fizisko, emocionālo un mentālo labbūtību, un veicina neiroplastiskumu – jauno neirālo sinapšu veidošanos, kas ļauj sevi un pasauli ieraudzīt jau citā tās izziņas spēju kapacitātē.
Līdz ar to atkarība no mākslas un mūzikas pieredzējuma ir vienīgā, kuru vērts visos iespējamos veidos veicināt. Jeb kā gaidāmās performaces kontekstā saka Reinis Zariņš: "No pianista viedokļa, "Svētpavasaris" ir skaņdarbs, ko jūs normāli nespēlēsiet – solo versijā tas vienkārši ir par traku. Bet man patīk trakulīgas lietas. Es vienmēr meklēju, kādu pārgalvību vēl varētu pastrādāt. Es domāju, ka arī Marilēnai "Svētpavasaris" ir līdz šim trakākais pārbaudījums šajā jomā. Cerams, ka tas noraus jumtu arī tiem, kas būs atnākuši to pieredzēt."
