Sapīpēties kosmisku minimālismu. Par 'Guļošo koncertu' 'Lielajā dzintarā'
Foto: Edgars Pohevičs

Koncertzālē "Lielais dzintars" 27. septembrī Liepājas mākslas foruma ietvaros notika "Guļošais koncerts", kurā skanēja amerikāņu komponista Mortona Feldmana apmēram pusotru stundu garais opuss "Crippled Symmetry" (1983). To atskaņoja beļģu ansamblis "Het Collectief" – Tomass Dīltjenss (Thomas Dieltjens, klavieres un čelesta), Tons Frets (Toon Fret, flauta), Tīss Frankens (Ties Franken, vibrofons un zvani) – ar Klāsa Verpūsta (Klaas Verpoest) videoprojekcijām. Turklāt šo koncertu varēja klausīties guļot, jo ierasto krēslu rindu vietā zālē bija izvietoti mājīgi paklāji ar spilveniem.

Šāds iekārtojums "Lielajā dzintarā" bija pirmo reizi. Klausītāji atnākuši zeķītēs, apgūlušies cieši cits citam blakus ar saviem spilveniem un apsegušies ar plediem. Tie, kuri nepaspēja nopirkt pirmās 120 biļetes, atradās sēdvietās.

Skatuve ir aptumšota, uz sienas ir askētiska gaismu projekcija, kas līdzinās šaurām ērģeļu stabulēm. Apguļos arī es, apmēram pirmās 10 minūtes pierodot pie spēles noteikumiem un ļaujot, lai prāta turbulence pēc intensīvās dienas lēnām norimst. Pieveru acis un vēršu savu uzmanību uz Mortona Feldmana askētiskajiem skaņu laukiem un intervālu kustībām, mēģinot intelektuālā veidā aptvert, kā komponists veido attiecības starp tiem un konstruē mūzikas ritējumu. Visai drīz padodos, jo ar prātu nespēju izsekot to pārveidei – tik nemanāmi viens ilgstoši izturētais skaņu lauks jau ir pāraudzis nākamajā. Sāku lēnām ieslīgt īpatnējā stāvoklī starp nomodu un snaudu, kurā atrodos apmēram turpmākās 45 minūtes. Prāts vēl gan mēģina notvert kādu mūzikas pavedienu, aptvert tā caurspīdīgi optisko mainīgumu, bet arī pēdējās analītisma paliekas drīz vien kapitulē. Apjaušu, ka mūzika atrodas jau ārpus ierastās uztveres zonas, kurā skaņas kļūst par telpisku, ne tik daudz sadzirdamu parādību.

Guļu un klausos, prāts apklust, ķermenis kļuvis pavisam viegls, un arī sirdsdarbība ir pieskaņojusies Feldmana mūzikas sastingušajam plūdumam. Parādās kārdinājums atvērt acis, bet ir bail, ka tas patīkamo tukšuma stāvokli varētu pārtraukt. Tomēr nenoturos un paskatos uz griestiem – zilgani baltā gaisma spiež uz acīm, "Lielā dzintara" griestu paneļi atgādina kosmosa kuģi – un man šķiet, ka esmu nokļuvusi izplatījumā. Pilnīgā tukšumā, bet ar savdabīgu uztveres asumu, kurā ar maņu galiem jūtu apkārt notiekošo un to, cik patīkami kņud ķermenis. "Oho! Laikam nevajag pat lietot halucinogēnās vielas, lai ar apziņu nokļūtu izplatījumā. Atgulies ar skatu uz "Lielā dzintara" griestiem, klausies Mortona Feldmana mūziku izcilā atskaņojumā – un gatavs!"

Neparasto atmosfēru tomēr izšūpo ik pa laikam skanošā cilvēku krākšana, mēģinu gan sevi izaicināt un fokusēties tikai uz mūziku, taču iepriekš notverto stāvokli sasniegt vairs neizdodas. Guļot uz cietās grīdas, sāka spiest arī astes kauls, un nolemju pieslieties augšā, lai turpinātu klausīties sēdus. Ieraugu "Het Collectief" ansambļa mūziķus un no viņu mierpilnā koncentrācijas spēka nedaudz apstulbstu. Šķiet, ka viņi nav Rietumeiropas mākslinieki ar savu individuālo "es". Mortona Feldmana kosmiskā minimālisma laikā viņi pārtapuši par askētiskiem kosmonautiem, kas mūs pārvieto pa izplatījumu. Šī ansambļa spēja gandrīz pusotras stundas garumā noturēt tik intensīvu un nesatricināmu fokusu bija tiešām apbrīnojama. Radās iespaids, ka viņi atraduši metafizisku tulkojumu Feldmana skaņdarbam – optisku ilūziju par izšķīšanu tukšuma bezgalībā, reizē iecementējoties šeit un tagad. Viņi radīja nevis skaņas, bet vibrāciju laukus, ko nevar aptvert ar prāta resursiem. Nenoteiktu laika sprīdi tas vēl turpinās, un es sajūtu visaptveroša, dziļa miera pamatu. Skaņu kustība pakāpeniski kļūst lineārāka, apstājoties uz vienas nots, un gandrīz pusotru stundu garais skaņdarbs izskan punktā, kurā varētu turpināties vēl bezgalīgi. Tas ir izaicinoši – noturēties ilgstošā sastinguma stāvoklī, kurā šķietami nekas nenotiek.

Bija cilvēki, kas no koncerta devās prom, un bija tādi, kas iekrita saldā snaudā. Feldmana mūzika ir kā vārti uz kosmisku mieru, balstoties intensīvā koncentrācijā, nevis emociju radītā kairinājumā. "Het Collectief" tovakar pavēra durvju spraudziņu, pa kurām uzdrošinoties ieiet katrs varēja izdzīvot savu pieredzes ceļojumu – lidināties izplatījumā, salietojoties Feldmana mūzikas frekvences, atslābt un iemigt vai neapmierinātībā aizcirst durvis un aiziet prom.

Tags

Lielais Dzintars Liepājas mākslas forums recenzija

Comment Form