Vēl jo pārsteidzošāks tas ir tāpēc, ka mēs no "Auļiem" gaidījām loģisku "Senču balsu" turpinājumu. Tas, kā zināms, bija multikulturāls, ārzemju viesus pulcējošs projekts, kas pat rezultējās pārpildītā Latvijas turnejas noslēguma koncertā VEF Kultūras pilī 2019. gada rudenī. Jā, kādreiz vārdam "koncerti" tik tiešām varēja rakstīt priekšā arī vārdu "pārpildīts"...
No aizkulisēm zināms, ka "Auļi" tik tiešām bija nobrieduši šādu turpinājumu veidot, bet mēs jau zinām, kas pirms nepilna gada notika ar daudziem grandioziem plāniem. Taču kareivīgi staltā paskata un smalki mākslinieciskās dvēseles Bārbals jau nebūtu Bārbals, ja mestu dūdas krūmos un noslēptu zem tiem arī kultūras menedžmenta centra "Lauska" studijas atslēgas.
Gluži otrādi. Ja studija uz nenoteiktu laiku atlika kā pēdējais īstas muzicēšanas bastions, tad tajā "Auļi" arī nostiprinājās. Un ķērās pie sava nu jau kārtējā izaicinājuma – tautas mūzikas albuma... "Dolby Atmos" skaņas formātā. Salikums, protams, izklausās galvu reibinoši, bet, atminoties, ka "Auļi" arī uzfilmēja un pat draugiem kinoteātrī parādīja savu filmu par "Senču balsu" tapšanu, kļūst skaidrs, ka jaunās tehnoloģijas viņiem nebūt nav svešas.
"Visapkārt" to arī nozīmē – "surround" skaņas albumu. "Dolby Atmos" gluži vienkārši ir moderns formāts tam, kam vispasaules audiofili pievērš uzmanību ne pirmo gadu. Mēģinājumi izvilkt no divskandu stereoformāta dažādu žanru mūziku vairs sen nav nekāds jaunums. Ap tūkstošgades griežiem pat šķita, ka CD laiki tūlīt beigsies, tieši pateicoties "Super Audio CD" formātam, nevis nelegālai failu lejupielādei vai, nu, labi, arī minidiskiem.
Tehnoloģijas attīstās, un loģiski, ka vēl divdesmit gadus vēlāk "visapkārt" skaņai pieejams līdz šim visjaudīgākais publiski pieejamais formāts – "Dolby Atmos". Tajā tad "Auļi" ar visu sparu arī muzikāli iegrimuši. Nekādu "Super Audio CD", "Blu-Ray Audio" vai vēl vells zina kādu taustāmo plāceni viņi gan izdot negrasās. Ja runājam tieši par mūziku, nevis kino, tad "surround" skaņu, ko mājas apstākļos loģiski var lūkot izbaudīt ar mājas koncertzāles palīdzību, savā servisā piedāvā testēt "Tidal". "Spotify", "Apple Music" vai "Deezer", kas pagaidām vēl tikai izsūtījuši izlūkus.
Visticamāk, par galveno mūzikas klausīšanās formātu šis tā arī nekļūs, taču kā iespējamība ir apsveicams, tāpat kā, piemēram, virtuālās realitātes briļļu un tamlīdzīgu gadžetu satura piedāvājums. Kāpēc lai šādā formātā nepabaudītu arī "Auļu" spēku un šajā projektā, starp citu, arī ļoti izteikto melodiskumu?
Loģiski, ka jaunais albums pieejams arī stereo formātā gan "Spotify", gan vēl citos straumēšanas servisos. Būtu tomēr pārāk dīvaini to piedāvāt tikai stipri vien pašaurai auditorijai pieejamā iepakojumā. Un ko tad mēs varam izsecināt no parastā, vecā labā stereo skanējuma?
Izskatās, ka "Auļi" jauno veikumu tik tiešām vairāk domājuši kā tehnoloģisku eksperimentu, spēli, jo albuma "parastajā" veidolā šis pēkšņi izskatās tāds mazliet trīs priedēs apmaldījies ripulis, kam patiesībā pat nav nekāda ripuļa veidola.
Kopsavilkumā: albums ir pārsteidzoši gaisīgi melodisks instrumentālais folkroks, kas uz beigu daļu ieslīgst pavisam apcerīgās noskaņās. Protams, tie nebūtu "Auļi", ja pa vidu tomēr neatskanētu arī ducinoši kareivīgāki "Tērauda zobeni" vai raksturīgi jestra "Kōrklu polka", taču aizraušanās ar jaunā skaņu formāta iespējām acīmredzami mudinājusi grupas dalībniekus lūkot iepīt skanējumā pēc iespējas vairāk dažādu instrumentālu nianšu.
Galvenie divpadsmit skaņdarbu albuma komponētāji ir trīs – jau minētais Kaspars Bārbals, kā arī Edgars Kārklis un Mārtiņš Miļevskis. Izmantotie instrumenti? Nu, tā. Ja slinkums tajā iedziļināties, var droši aiziet uztaisīt tēju. Lielās un mazās celma bungas, timpāni, perkusijas, ksilofons, marimba, metalofons, dūdas, stabules, šalmeja, vargāns, kokle, mandolīna, bandžo, elektriskais un akustiskais kontrabass, akordeons, čelesta, vēl dažādi taustiņinstrumenti un ģitāras, ieskaitot basģitāru, un, protams, arī mūsdienās tik būtiskās programmēšanas prasmes. Kaut kā tā.
Izklausās ļoti jaudīgi, bet, kā jau minēju, albuma noskaņa lielākoties šķiet pārsteidzoši liega un "Auļiem" stipri vien neraksturīga. Piespiedu studijsēdes laikā aizspēlējušies tehnoloģisko izmēģinājumu plaknē, deviņvīri un sieva (grupā joprojām muzicē arī igauniete Leanne Barbo) radījuši diezgan pamatīgu eklektiku bez izteikta kopsaucēja, ja vien par tādu neuzskata šai apvienībai raksturīgo spēlēšanos ar latviešu tautas mūzikas mantojuma kodiem un kosmosa/dabas kopsajūtu gandrīz visu skaņdarbu nosaukumos ("Zvaigžņu josta", "Zudušās zvaigznes", "Saules deja", "Rudzu vārpas", "Zemes elpa", "Jūra" u. tml.).
Iespējams, tieši pastiprināta kino patēriņa iespaidā, testējot jaunās skaņu tehnoloģijas iespējas, radušies arī izteikti kinematogrāfiski un nesteidzīgi epohāli skaņdarbi, piemēram, jau minētā "Jūra" un "Zudušās zvaigznes". Labs mājiens ar bungu vāli kinorežisoru virzienā...
Secinājums – tehnoloģijas "visapkārtbrīnumu" vai divausu stereo veidolā šādus "Auļus" vēl neesam dzirdējuši. Māksliniekiem nekādi nevar pārmest vēlmi nogriezties no ierastā maršruta un aizdoties palūkoties, kas labs ieraugāms kādā no sānceļiem. It īpaši, ja arī tas veidots kā stabils un gluds, bet uz lielceļa ieildzis kaut kāds bezjēdzīgs remonts.
Un tomēr grupas ilggadējo fanu pulki, visticamāk, gaidīs pie nākamajiem lielajiem vārtiem, kādus būvē tikai uz lielceļiem. Tur arī atkal satiksimies!
