Turēt savu dziesmu rokās ir kaut kas pavisam cits, nekā klikšķināt to ar datora peli – tā sarunā ar portālu "Delfi" sacīja mūziķis, mūzikas producents un leģendārās grupas "Dzeltenie pastnieki" dalībnieks Ingus Baušķenieks, kurš šogad 30. decembrī svin 60 gadu jubileju.
Dažas dienas pirms dzimšanas dienas svinībām mēs tikāmies Baušķenieka mājas studijā "Bicycle Systems", kur pēdējo gadu laikā tapuši ne vien paša dzīvokļa saimnieka ieraksti, bet arī ansambļa "Manta", grupas "Dodo" un "Dzelteno pastnieku" darbi.
Istabu aizpilda skaņas ierakstu tehnika un mūzikas instrumenti – lenšu magnetofoni, mikseri, sintezatori, bungas, ģitāras, taču neviena paša datora ekrāna. "Šeit notiek klausīšanās, nevis skatīšanās," skaidro Ingus.
Sarunā mākslinieks atklāj, kāpēc dod priekšroku analogam skaņas ierakstam, runā par iedvesmu, ikdienu, mūzikas tehniku, kā arī skaidro, kāpēc izvēlas norobežoties no mūsdienu pasaules intensīvās informācijas plūsmas.
Ko tev nozīmē 60 gadu vecums? Vai izjūti to kā sava veida atskaites punktu? Vai par to vispār domā?
Vecuma tuvošanos tas nozīmē, atskaites punkts – ne. Nu, ja rēķina, piemēram, ka cilvēks dzīvo 120 gadus, tad jāsaka – pusmūžs ir klāt. Tas zināmā mērā… Lielas sajūsmas nav, man labāk patiktos kādi 40 gadi, bet kā ir, tā ir.
Kāds tev bija šis gads? Kas nozīmīgs notika un kas ir aktuāls šobrīd? Zinu, ka pagājušajā gadā iznāca "Sentiment et Mélancholie", bet šogad – agrāk nepublicēti albumi no deviņdesmitajiem un astoņdesmitajiem. Vai var teikt, ka sākas tāda kā retrospekcija?
Nu, tas sintezatoru albums, kas iznāca pavasarī [maijā publicēts Baušķenieka jaunākais solo albums "Mēteļi un Garderobists" – red.], tas jau bija galīgi ne-retrospektīvs. Jā, bija tādi agrāk nepublicēti, ko es publicēju, bet šis ir pilnīgi jauns, ierakstīts ar sintezatoriem. Pareizāk sakot, ar sintezatoru. Tas, protams, bija eksperimentāls albums – desmit dienu, nevis divu gadu darbs. Tur tomēr ir atšķirība. Bet vēl pagājušā gada beigās un šī gada sākumā esmu taisījis šādu tādu jaunu mūziku kaut kam, kas varētu būt kaut kad – pamatus, apakšas. Var teikt, ka kompozīcija man jau ir. Tik nav nekā iedziedāta un iespēlēta pa virsu. Būs vai nebūs – kas to zina, bet veidoties veidojas. Vēl diezgan daudz es te taisu pārbūves. Gadījās nauda, nopirku labākas tumbas, tagad mēģinu pieregulēties, jo tas viss uzreiz skan savādāk.
Noprotu, ka lielākoties ikdienu pavadi, strādājot ar skaņu. Ko, piemēram, šai gadījumā nozīmē – pieregulēties?
Tās ir astoņdesmit piektā gadā taisītas profesionālās tumbas ar lielu tilpumu. Pats galvenais ir tas, ka viņām visa skaņa nāk no viena punkta, respektīvi, augsto toņu skaļrunis ir iebūvēts pa vidu zemo toņu skaļrunim – centrā. Viss skaņas avots ir ļoti precīzs, decents. Bet tembrāli tas ir pavisam savādāk, nekā man bija iepriekš. Liela kļūda ir, ja nepareizi uzregulē vienu ierakstu, bet daudz briesmīgāka kļūda ir, ja uzregulē nepareizu atskaites punktu. Ja atskaites punkts ir par daudz maldinošs, tad tādi ieraksti, kas būtībā ir nepareizi, tiek taisīti sērijā. Tas ir tāds reizē svarīgs un skrupulozs pasākums. Turklāt, ja vēl ņem vērā to, ka man vajag dabūt tādu skanējumu, kāds tieši man patīk un šķiet pareizs, tad es nevaru paļauties uz kaut kādiem analizatoriem vai ko tādu, kas man varētu uzstādītu "pareizu" skanējumu, jo es tādā negribēšu darboties, un viss vienalga iznāks šķērsām. Un tagad es klausos visādas lentes. Plates vispār var neskaitīt, jo skaņas ziņā plates ir pilnīgi cita opera. Es klausos vairākus ruļļus no tādām lietām, par kurām atceros, kā tās ir bijušas, kas tur kā noticis, kas kā balansējies, kas tur kā izcēlies. Tad es visas izklausos un mēģinu dzenāt aparātus, lai tiktu pie tā, kas man apmēram dod saprašanu. Šobrīd tas notiek jau vairākas dienas.
Pašam sava ierakstu studija dzīvoklī, man liekas, ir ideāli apstākļi radošam darbam – tas dod brīvību un daudz iespējas, bet vai ir kas vēl, kas tev ir vajadzīgs?
Iedvesma. Iedvesma ir vajadzīga. Lai nav kreņķu, lai netrūktu naudas katru brīdi. Nu, tas gan, protams, var piešķirt asumu, kas savā ziņā arī nav slikti, bet tad ir jādomā par to, kur pārdot kādu puķupodu, lai samaksātu par telefonu vai tamlīdzīgi. Citādi – tehniski, jā, man viss ir.
Lasīju, ka iedvesma albumam "Sentiment et Mélancholie" radās Francijā, ciemojoties pie dēla.
Jā, man Francija bija tāds nebijis gājiens, līdz ar to – viss svaigs, spilgti uztveras. Tas daudz palīdzēja. Kamēr sīkie vēl guļ vai iet uz darbu, tikmēr es sēžu pie galdiņa un funktierēju, un tā diezgan daudz kas izdomājas. Bet visas mūzikas man jau bija uzveidotas pirms tam, nu, tās mūziku apakšas. Bet runa ir par tiem viņu piepildījumiem.
Piepildījumiem?
Es daru tā, ka pa priekšu ir mūzika ar atmosfēru, noskaņa, emocionalitāte. Tad es meklēju, ko viņai dziedāt virsū. Ar nenosauktiem vārdiem: "bē-be-bē-bē". Nu, varbūt ne tieši tā, bet – vokāls nenosauktos vārdos. Tad ir jāuziet tāda veida teksts, kas gan sava satura nozīmē, gan emocionālajā nozīmē iesēstos iekšā noskaņās, kādās ir mūzikā un kādās ir iedziedāts tas bezsaturīgais emocionālais izpildījums. It kā sanāk ačgārni, vajadzētu būt tā, ka dziedāšana nāk no tā, ko tu domā un saki, bet man ir otrādi. Tomēr es laikam neesmu vienīgais. Sanāk, ka es piemeklēju saturu emocijai, kas jau ir iedziedāta. Tas arī ir tas ellīgākais pasākums visā tajā lietā. Tad jau atliek tikai pati iedziedāšana, tīri tehniska ņemšanās. Sagriezt lenti gabaliņos. Es daudz lentes graizu, tā ir tā mana rediģēšana.
Cik saprotu, izvēle ierakstīties uz lentēm ir pārdomāta un mērķtiecīga. Turklāt tu nevis ieraksties vairākos celiņos, kā tas ir ierasts, bet stereo – kārtu pa kārtai vienu otrai virsū. Kādas priekšrocības ir šādai pieejai?
Tas dod savas grūtības un savus labumus. Pirmais un galvenais labums ir tas, ka nav nekādu remiksu. Visu laiku jebkurš ieraksta brīdis ir miksa brīdis. Respektīvi, tu visu laiku atrodies īstajā skaņā. Tu neatrodies kaut kādos paviršos "giča kaut ko, bunga kaut ko" un tādā garā, bet tu visu laiku atrodies miksā, kas ir nopulierēts īsts. Protams, viņš nav pilnīgs, tur vēl klāt naks daudzas citas lietas, taču tas, kas tur skan, tas būtībā arī paliek. Tātad skaņas labsajūta ir jau no paša sākuma. Otra lieta ir, ka tas ļauj sadalīt miksa darbu vairākās kārtās. Teiksim, kad raksti virsū tikai dziedāšanu vai vēl vienu solo pēc trešā pantiņa, tad pēc tam vari domāt tikai par šo vienu dziedāšanu un šo vienu ģitāras solo. Nav galva piebāzta ar visiem četrdesmit astoņiem celiņiem reizē. Nav apjukuma. Man tādas situācijas būtu par sarežģītu un smagnēju.
Kā atšķiras tas, kā strādā šobrīd, no tā, kā bija agrāk – astoņdesmitajos, deviņdesmitajos?
Astoņdesmitajos es strādāju viennozīmīgi līdzīgi tam, kā es strādāju šobrīd, tikai ar sliktāku tehniku. Tad, kad pa vidu gāja gadi ar digitālo kūleni, tad – kā nu sanāk. Man bija tāda četru celiņu mašīna, kas var ierakstīt četrus celiņus un sinhronizēt MIDI. Tad vēlāk tas attīstījās, un es piepirku vēl vienu tādu pašu klāt. Tad man bija astoņi celiņi – viss orķestris reizē. Bet tagad pati galvenā atšķirība ir tāda, ka nav jātērē laiks. It īpaši tas izpaužas, kad citi mūziķi ierakstās. Teiksim, tāda normāla ierakstu sesija ir divas trīs stundas – cilvēki atnāk ar ģitārām, piespraužas un spēlē vaļā, kamēr es regulēju skaņu. Kad kaut kas jau skan uz pareizo pusi, tad patin atpakaļ, paklausās, palabo, ja kaut kas nepatīk. Laiks iet uz priekšu, kamēr mūziķi sagatavojas, kamēr es sagatavoju miksu – kuram kompresors, kuram ekvalaizers. Citiem vārdiem, tas notiek drausmīgā ātrumā. Un ātrums nozīmē to, ka tu izdari pašu galveno, tu nenodarbojies ar muļķībām. Jo tad, kad ir mūžīgās remiksēšanas, cilvēks ir pilnīgi citā stāvoklī – viņš piezūmojas pie tā sava trīsdesmit astotā celiņa, viņš tur ir saklausījis to un to, viņš trīs dienas pavada pie tā celiņa, būtībā aizmirsis pārējo. Tu dīdies, dīdies un dīdies, kamēr tev ir dulla galva – tas ir bezgalīgs process. Savukārt šeit ir tā, ka galvenais sit pa galvu, tu redzi, kas ir jāatrisina dotajā brīdī, tādējādi tu tieši ar to nodarbojies. Var jau būt, ka tu trešās vai ceturtās pakāpes lietām esi piešķīris mazāk uzmanības, bet nav noticis tā, ka galvenajam nepievērš uzmanību. Tas man patīk šajā pieejā.
Agrāk, kad strādāju ar vairākiem celiņiem, man daudz reižu bijia tā, ka es pēc divām nedēļām uzlieku to lenti un nesaprotu, kas tās ir par muļķībām! Jo uztvere no drillēšanas un dīdīšanas sakropļojas, bet te, kur viss ir jāizdara ātri, nekas nepaspēj saiet grīstē, jo tu daudz maz saprātīgi rīkojies jau pirmajā brīdī, un es ierakstu atpazīstu arī nākamajā un aiznākamajā dienā, un arī pēc pāris mēnešiem. Viņš nav mainījis savu iedabu, jo viņš nav deformatīvā stāvoklī taisīts. Vēl, protams, es neko vairs nesinhronizēju. Visas skaņas, kas tiek rakstītas, iet cauri analogam traktam, un nekas vairs ciparots netiek.
Vairākas reizes bijusi tāda sajūta, ka laiks iet uz priekšu, un tu vari atrasties pilnīgi citā informācijas telpā, nošķirti no citiem veicot kādu sev aktuālu darbību, bet vienalga izrādīsies, ka tu turpat vien esi, kur tie pārējie cilvēki, kuri ir sekojuši līdzi apkārt notiekošajam.
Tās tad ir tehniskās atšķirības, bet vai ir kas tāds, kas atšķiras emocionālā ziņā?
Emocionāli atšķiras tas, ka tu vairāk darbojies ar lietām. Tu darbojies ar taustāmām lietām (Ingus pieskaras lentes rullim), lūk, mana jaunā dziesma ir šajā rullī. Es par šo šausmīgi skumu deviņdesmitajos, pirmo reizi apķēris, ka, eu, kur ir mana jaunā dziesma – viņa ir kaut kur tur skapī, griežas cietajā diskā (smejas). Respektīvi, nav viņas. Priekšmetiskums nozīmē, ka daudz jādara ar rokām. Esi spiests regulēt, jo ir daudz pogu. Fiziski tas ir pilnīgi cits kontakts, nekā ar datora peli, kur tu baksti uz ekrāna divu milimetru lielu podziņu, cenzdamies viņu pagriezt riņķī. Tas ir pilnīgi savādāk, nekā to izdarīt reāli ar roku, nemaz nerunājot par to, ka tas ir ātrdarbīgāk. Digitālās pogas griežas tad, kad viņas ir padomājušas, bet fiziskās – tad, kad tu viņu pagriez. Šī fiziskā sajūta man ļoti daudz nozīmē. Līdz ar to arī pati skaņa, man liekas, ir citādāka – viņa ir dabiska, viņa nezaudē saturiskumu.
Par priekšmetiskumu runājot, jājautā, ko domā par vinila plašu pieaugošo popularitāti, pakāpenisko vinila plašu atgriešanos "meinstrīmā"?
Es nevarētu īsti teikt, ka es tur par kaut ko sajūsminātos. Man tā īsti patīk tikai seno laiku plašu skaņa – sešdesmito, septiņdesmito un arī astoņdesmito. Man liekas, ka tagad tās plates tiek izlaistas draņķīgāk. Skaidrot to var, ka nav attīstīta industrija tā, kā tajos laikos. Nav tādas konkurences un tirāžas, kāda bija agrāk, tāpēc droši vien ir daudz dažādu tehnisku kompromisu.
Arī pati cilvēku prasme ir mazāka, es domāju. Tādos apstākļos, kad to dara daudz, ir bijusi pārmantojamība un pieredze no iepriekšējām dekādēm. Bet tagad tas viss ir degradējies. Vai vismaz – samazinājies. Tas, ka tagad tas palielinās, nevar zināt, vai tas ir tikai tāds burbulis vai nē. No vienas puses var jau, protams, teikt, ka šogad vinila tirāža palielinājusies trīs reizes, bet ko tas dod, ja pagājušajā gadā bija 0,001 procents tirgus, bet šogad – 0,003 procenti? Tas ir smieklīgi. Nu, varbūt nav tik traki. Tomēr otra lieta ir tā, ka plates ir piektā kopija no oriģināla lentes. Tas ir baigi tālu no studijas oriģināla. Cita lieta, ka cilvēki jau ar lentēm nekrāmēsies. Kaut arī tas ir tā vērts.
Kāda ir tava attieksme pret mūsdienu mūziku?
Jāsaka, ka es jau neko nezinu no tiem mūsdienu māksliniekiem. Ciparu radio es neklausos pēc būtības. Platēs es kaut kad kaut ko dabūju, bet ne jau daudz. Man ļoti patika Bovija plate [Deivida Bovija pēdējais studijas ieraksts "Blackstar" – red.]. Ārkārtīgi patika. Man likās, ka tas ir vienīgais jēdzīgais albums pa pēdējiem trīsdesmit gadiem. Bet par to, kas vispār notiek aktuālajā mūzikā, es neko daudz nezinu. Es arī neteiktu, ka tas mani sevišķi uztrauktu. Jo ir vairākas reizes bijusi tāda sajūta, ka laiks iet uz priekšu, un tu vari atrasties pilnīgi citā informācijas telpā, nošķirti no citiem veicot kādu sev aktuālu darbību, bet vienalga izrādīsies, ka tu turpat vien esi, kur tie pārējie.
Tas attiecas uz pasaules notikumiem vispār? Nepievērs uzmanību?
Nu, virsrakstus es lasu. Ir par daudz… Neglīti visus šos pēdējos gadus. Gribi negribi, liekas, ka drusku ir jāskatās, bet tiešām tikai virsrakstu līmenī (pauze). Bet es noteikti esmu apgājis visu to filmu kačāšanas māniju, kas ir bijusi daudzus gadus, kad cilvēki nemitīgi pumpē un skatās četras filmas vakarā. Rezultāts ir tāds, ka es no pēdējiem gadu desmitiem neko neesmu redzējis. Viss man ir jaunums. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Nav arī tik traki – pa pēdējiem gadiem esmu mazliet šo to saskatījies, bet arī – viena filma divās nedēļās. Lai nesajaucas savā starpā. Principā es no informācijas norobežojos diezgan izteikti.
Bet noteikti ir kas tāds, ko nevar nepamanīt. Piemēram, šogad iznācis apjomīgs rakstu krājums par Jura Boiko un Hardija Lediņa darbību. Ko tu par to domā?
Tas ir kaut kā tā noticis. Cilvēkiem ir ienācis prātā, ka to vajag pacelt gaismā, aktualizēt, grozīt un rādīt. Un atsaucība ir, manuprāt, diezgan liela, citādi tas nemaz nevarētu notikt. Un tas, ka viņiem taču bija ļoti daudz kā interesanta, avangardiska un nozīmīga, ir reāls fakts.
Jautāju tāpēc, ka man liekas, arī "Dzeltenos pastniekus" kādā brīdī kanonizēs. Ja tas jau netiek darīts.
Es nezinu, ko šeit nozīmē "kanonizācija".
Piemēram, kad mākslas un mūzikas vēsturnieki veido monogrāfijas, rīko konferences un tamlīdzīgi.
Nezinu, man labāk patiks, ja tas notiks pēc tās manas 120 gadu jubilejas. Bet vispār – kapēc ne. Jauki, protams.
