Uztaustot viduslaiku sajūtas. Ilzes Bertrānas plates 'Codex Faenza' apskats
Foto: Publicitātes foto

Tik nelaikmetīga un izsmalcināta mūzika Latvijā vinila platēs tikpat kā neiznāk. Tādēļ vēl jo apsveicamāks šķiet izdevniecības "Jersika Records" solis pārsvarā brīvi lidojošajam eksperimentālajam džezam veltītajam katalogam pievienot arī Beļģijā dzīvojošās latviešu klavesīnistes Ilzes Bertrānas albumu, kas tapis analoga ieraksta sesijās Nurmes baznīcā Kurzemē, spēlējot latviešu meistara Kaspara Putriņa uzbūvēto klavesīna priekšteci klavicimbalu. Tas viss nodēvēts par "Codex Faenza", jo izmantoti Itālijas pilsētiņā Faencā saglabātie senlaikos veiktie pieraksti.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Gan instrumenta būvētājam, gan mūziķei šī ir kā skaista rotaļa par viduslaiku tēmu. Klavicimbala tapusi, talkā ņemot nīderlandiešu pētnieka Henrija Arno de Cvolles 1440. gadā radītu manuskriptu un uzskaņojot instrumentu pēc pitagoriskā skanējuma principiem, jo mūsdienu izpratne par uzskaņošanu 15. gadsimtā, kā noprotams, nebija aktuāla. Paskaidrojums īsumā – šāds skaņojums rada disonansi tercu skanējumā, kvintas saglabājot akustiski tīras. Attiecīgi tapis arī ieraksts. Kā ideja par to, kā šī mūzika varētu būt skanējusi savulaik. Turklāt ieraksts ne jau netīšām veikts tieši Nurmes baznīcā, kur akustika nav mainījusies kopš 16. gadsimta. Koncepts koncepta galā...
Klausoties skaisti ornamentēto ierakstu, rodas sajūta, ka projektā iesaistītajiem izdevies uztaustīt viduslaiku sajūtas krietni efektīvāk, nekā tas redzams daudzās konkrētajam cilvēces vēstures posmam veltītajās Holivudas vai Rīgas kinolentēs. Ilzes Bertrānas ieskaņotajā magnetofona lentē klavicimbalas skaņas dzidri šaudās pa Nurmes baznīcas akustikas šķautnēm kā medību lidojumā devies sikspārnis. Tiesa, ievērojot skaņas reverbrāciju noteikto tempu, lai nesapītos pats savos līkločos.

Šī tikpat labi ir skanīga fona mūzika, cik laika mašīna – iespēja aizvērt acis un iegremdēties vairākus gadsimtus senā pagātnē, kad gandrīz nekas nebija tā, kā tagad. Interesanti, ka "Faencas kodeksā" kopā savijušās gan reliģiskās, gan laicīgās melodijas, gan itāļu, gan franču (balstoties uz informāciju par vienīgajiem diviem zināmajiem autoriem, jo viduslaikos obligāta autorība vēl nebija diez ko aktuāla) vokālo skaņdarbu pārlikumi taustiņinstrumentam, radot vienota veseluma sajūtu. Audiālu rotaļu par dažādajām viduslaiku cilvēka dzīves niansēm. Turklāt, klausoties uzmanīgi, pārsteigumu netrūkst nedz harmoniju, nedz ritma izmantojumā. Mūzika plūst, apstājas, pagriežas citā virzienā, apstājas, metas atpakaļ un atkal uz priekšu. Mūsdienu vienmērīgais izpildīšanas temperaments piedzima jau pēc šī manuskripta...

Šīs nav dejas, taču dejojošu senlaiku dvēseli tajās var samanīt. Ilze Bertrāna lieliski tikusi galā ar nelielā un savdabīgā stīgu taustiņinstrumenta klavicimbalas spēlēšanu, radot ļoti smalkas nianses, kādas, iespējams, viduslaiku spēlmaņiem gluži prātā nenāca, bet tas arī nav svarīgi. To tik tiešām vislabāk uztvert kā aizraujošu un mākslinieciski vērtīgu rotaļu "Paspēlēsim viduslaikos", jo to, kā tieši Faencā veiktie pieraksti izklausītos 15. gadsimtā, mums, visticamāk, tāpat nekad nebūs lemts uzzināt. Varbūt tie nemaz netika veikti ar domu, ka kāds tos vispār atskaņos.

Vispārsteidzošākais šajā ierakstā ir tieši dzidrais un konkrētais klavicimbalas skanējums, kas nešķiet nācis no, salīdzinot ar klavesīnu, ļoti neliela izmēra 35 nošu instrumenta. Ilze Bertrāna graciozi izspēlē kā reliģiskās, tā laicīgās mūzikas pārlikumus, loģiski ieliekot skanējumā savu gana bagātīgo pieredzi un radošumu. Nezinātājiem jāpaskaidro, ka Ilze ir baroka, renesanses un viduslaiku mūzikas speciāliste, kura studējusi gan Latvijā, gan Zviedrijā, Francijā un Nīderlandē, bet tagad nodarbojas ar jauno pianistu, ērģelnieku un klavesīnistu izglītošanu, kā arī uzstājas kā koncertmāksliniece ar soloprogrammām un dažādu attiecīgās mūzikas ansambļu sastāvā.

"Codex Faenza" ir unikāls projekts ne tikai klausītājiem, bet arī pašai māksliniecei, jo katru dienu tomēr nerodas iespēja ieskaņot savu solo vinila plati, spēlējot jaunradītu viduslaiku mūzikas instrumentu, kam, starp citu, jau dots vārds Naktstaurenis, un interpretējot vienus no senākajiem mūzikas manuskriptiem. Pati Ilze Bertrāna to sauc par iespēju dziedināt dvēseli. Arī klausītājiem, kuriem nav padziļinātu zināšanu vai iepriekšējas pieredzes ar šādu mūziku.

Atliek ikvienam novēlēt patīkamu dvēselisko ceļojumu laika mašīnā. Un, ja rodas vēlme paturpināt Laucienē atrodamās Nurmes evaņģēliski luteriskās baznīcas akustikas baudīšanu, tad jādodas to apskatīt vai arī jālūko pēc otras tā saukto "Nurmes sesiju" vinila plates "Yggdrasil". To savukārt ieskaņojis ģitārists Jānis Ruņģis, arīdzan analoga ieraksta laikā izspēlējoties ne tikai ar elektriskajām ģitārām, bet arī baznīcas ērģelēm, "Fender Rhodes" un "Wurlitzer" taustiņinstrumentiem, skaņas cilpotājiem jeb lūperiem un, jā, arī klavicimbalu.

Tags

recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form