Vai jābaidās no Šostakoviča. Stāsts par komponistu ar 'hamletisko attieksmi pret varu'
Foto: Vida Press

25. janvārī Lielajā ģildē LNSO un Andra Pogas lasījumā skanēs Dmitrija Šostakoviča (1906–1975) mūzika, kas tapusi 20. gadsimta 30. gados, – Koncerts klavierēm, trompetei, stīginstrumentiem un Ceturtā simfonija. Šim ievērojamam simfoniķim ir plašs apbrīnotāju pulks, analītiski vērotāji, skeptiķi, bet visvairāk ir to, kas dzirdējuši vai nu tikai mazu, mazu kaut ko, vai vispār neko.

Dmitriju Šostakoviču sauc par 20. gadsimta muzikālo barometru. Zināms pamats šādam salīdzinājumam ir, protams, ne jau globāli, un tomēr – notikumi Padomju Savienībā bija saistīti ar notikumiem visā pasaulē. Saskaņā ar ģimenes tradīciju, Šostakoviči bija samērā labvēlīgi noskaņoti pret 1917. gada revolūcijas pirmo posmu, taču īsti nespēja būt mierā ar oktobra notikumiem. Pēc revolūcijas ir jaunas valsts celsme, krievu avangarda un futūrisma vilnis, Staļina represiju laiks, Otrais pasaules karš, antiformālisma kampaņa, Hruščova atkusnis, atkušņa sasaldēšana un Brežņeva laika stagnācija. Šostakovičs ir visu šo procesu liecinieks, un kā daždien pārjūtīgs cilvēks viņš kaut kādā mērā ievij laikmeta ritējumu savā mūzikā.

Lielās Bailes

Šostakoviča daiļrades mantojumam zināmu kaitējumu, manuprāt, nodarījuši daudzo aprakstnieku sekmīgie centieni padarīt viņu par Staļina un komunistiskā režīma absolūto upuri. Te varam ieklausīties krievu komponista un mūzikas pētnieka Antona Safronova (1972) teiktajā: "Manā ieskatā tādi apzīmējumi kā "upuris" vai "padomju sistēmas moceklis" ir stipri pārspīlēti. Tam pamatā ir varas uzbrukumi, ko komponists izjuta 1936. un 1948. gadā. Taču nevajadzētu aizmirst, ka Staļina diktatūras laikā praktiski nebija "nepērtu" inteliģences pārstāvju. Pret kultūras meistariem staļiniskās iestādes vērsās ar iecienīto pātagas un cepuma metodi. Triecienus, ko nācās izbaudīt Šostakovičam, pareizāk būtu saukt par īslaicīgu nežēlastību, ne represijām. Viņš nebija vairāk "upuris" un "sistēmas moceklis" kā daudzi citi viņa mākslu ģildes brāļi, kas saglabāja stāvokli kultūras elitē, saņēma valsts pasūtinājumus, goda zīmes un valdības apbalvojumus. Šostakoviča nedienas nedrīkstētu pat tuvumā likt tādu cilvēku likteņiem kā Meijerholds, Mandelštams, Zabolockis, Harmss vai Platonovs, kas tika sodīti, nonāca cietumā, lēģerī vai baisā trūkumā. Tas pats sakāms par komponistiem, kas "izbaudīja" Gulagu (piemēram, Vsevolods Zaderackis vai Aleksandrs Vepriks) vai uz visiem laikiem tika izsvītroti no mūzikas aprites un morāli iznīcināti (piemēram, Nikolajs Roslavecs vai Aleksandrs Mosolovs)."

Antons Safronovs lieto brīnišķīgu apzīmējumu – viņaprāt, Šostakoviča attieksme pret varu ir hamletiski divējāda. Publiski Šostakovičs pilda savu nomenklatūras pilsoņa jeb padomju komponista sabiedrisko pienākumu, izsakās, atbalsta, paraksta, pat iestājas komunistiskajā partijā, ko gan uzreiz pēc tam izmisīgi nožēlo. Ārpus publiskās telpas viņš savu nostāju ļauj nojaust tikai pašiem tuvākajiem, bez reklāmas rūpējas par jaunākiem kolēģiem un viņu dzīvestelpu, ir noticami godīgs pret sevi, pavisam cilvēciski kļūdās personiskajā dzīvē un atkal atrod laimību, taču 30. gadu beigās iesētās Lielās Bailes grauž viņu līdz mūža galam. To avots sen izžuvis, bet iespaids ir nedzēšams.

Dokumentālos kinokadros un ieskaņojumos var dzirdēt Dmitrija Šostakoviča balsi. Viņš runā nervozi, aprauti, atkārto vārdus un frāzes, viņa parazītteiciens ir "так сказать" – "tā sakot". Kaut kas līdzīgs dzirdams daudzviet viņa mūzikā. Šostakoviča izturēšanās publiskās vietās un uz koncertskatuves it kā saka – nepievērsiet man uzmanību. Tajā pašā laikā dzirdēti nostāsti par to, kā Šostakoviča neuzkrītošs ikdienišķs gājiens caur Maskavas konservatorijas foajē licis sarunām apklust un cilvēkiem sastingt. Personības lauks viņam bijis milzīgs, un to var dzirdēt daudzos ģeniālos darbos, no kuriem divi skan 25. janvāra koncertā.

Plamena Mangova par Šostakoviču

Bulgāru pianiste Plamena Mangova kopā ar LNSO pirmo trompeti Jāni Porieti būs solisti Dmitrija Šostakoviča Koncertā klavierēm, trompetei un stīgām. Ar Plamenu LNSO saista veiksmīga skatuviska sadarbība turnejā pa Franciju 2017. gadā. Latvijas klausītājies dzirdējuši Plamenas spēli pirms vairākiem gadiem Hermaņa Brauna fonda rīkotā koncertā un tā paša 2017. gada janvārī, kad pianiste kopā ar LNSO un Andri Pogu muzicēja koncertzālē "Cēsis". Andris un Plamena vairākkārt tikušies prominentos koncertos Eiropā. Plamenas karjera ir intensīva un saistīta ar labākajiem orķestriem un diriģentiem.

Mēs satiekamies ziemas vakarā kādā skaistā Vecrīgas viesnīcā, un es jautāju – vai Plamena pieder pie tiem mūziķiem, kas savureiz atļaujas ekstātiski apgalvot, ka dievina kādu komponistu. Plamena nevairās no šāda apzīmējuma – viņa tiešām dievina Šostakoviča mūziku.

Vai jābaidās no Šostakoviča. Stāsts par komponistu ar 'hamletisko attieksmi pret varu'
Foto: Marco Borggreve

Šostakoviča klavierkoncertus var dzirdēt paša komponista ierakstā. Kā jūs vērtējat autora sniegumu?

Visi šie ieraksti ir neiedomājami vērtīgi. Arī, piemēram, Prokofjevam, kurš, manuprāt, bija vēl sliktāks pianists par Šostakoviču. Klausoties mēs varam sajust laikmeta garu, laikmeta gaisotni. Mums neprātīgi trūkst tā visa, jo dzīve ir traki modernizēta, un mūslaiku jauniešiem ir pilnīgi neiespējami iztēloties, kas notika agrākos laikos. Klausoties komponistu pašu veiktos ierakstus, nav vietas sīkumainībai – te to nenospēlēja, te šī nots garām... Ar visu būtību sajust laikmetu – lūk, tas ir svarīgi!

Pirmais klavierkoncerts izskatās stipri grūts.

Jā, tas nav viegls, it nemaz. Varbūt pat grūtāks nekā Otrais klavierkoncerts, kas kaut kādās aprindās neskaitās varbūt gluži tik smalks kā Šostakoviča koncerti vijolei vai čellam. Bet es gan tā nedomāju. Man liekas, ka Otrā koncerta dramatiskā dimensija tiek nepietiekami izcelta – jā, tas gan.

Šostakovičam raksturīga viena lieta, un to zina visi, kas atskaņo viņa mūziku. Šostakovičs partitūrās mēdz norādīt tik ātrus tempus, kas mūziku padara faktiski neizspēlējamu. Piemēram, slavenā Otrā klaviertrio skerco, un tad mūziķiem jāizvēlas, vai mēģināt izpildīt komponista norādījumus, vai tomēr spēlēt tā, lai klausītājs sajustu skaņdarba garu un jēgu.

Kāpēc Šostakovičs tā dara?

Manuprāt, tas nav tik daudz saistīts ar metronomu. Stāsta, ka Šostakovičs esot bijis iekšēji nervozs tips. Iespējams, viņš šim konkrētajam skerco vēlējās piešķirt plānprātības dimensiju, tātad tas drīzāk būs rakstura, nevis tempa apzīmējums.

Un kā ar Pirmo klavierkoncertu?

Ir mazliet plānprātības, bet tikai vietumis. Un lēnā daļa – spēcīgs liriskais centrs.

Liekas, ka dzirdam arī humoru.

Jā, tas ir humors, kas pāriet sarkasmā.

Un tas ir Šostakovičam raksturīgi.

Dabiski. Ģēnijs! Titāns! Ko tur teikt. Bet ir arī daudz tādu vietu, ko vienkārši neērti spēlēt. Nepianistiski momenti.

Šostakovičs pats spēlēja klavieres, piedalījās starptautiskā konkursā. 50. gadu beigās ieskaņoja abus koncertus un citus klavierdarbus Parīzē. Un tomēr viņš raksta tā, lai nebūtu ērti spēlēt.

Un Šostakovičs nav vienīgais. Man liekas, ka šie "neērtie" komponisti tik dziļi un nepārvarami dzird mūziku sevī, ka viņi šajā mentālajā stāvoklī vispār nedomā par to, vai tas ir izspēlējams.

Vai jums ir gadījies tāds muzikālais materiāls, kas sagādā sevišķas grūtības?

Man ir maza plauksta. Bet elastīga, un daudzos momentos tas ir glābiņš. Paralēlas decimas gan nevarēšu nospēlēt. Un, ja man lūgs spēlēt Bartoka Otro koncertu, es droši vien teikšu – paldies, nē, šī mūzika domāta kādam citam pianistam.

Pirms dažiem gadiem es braucu ar mūzikas kuģi, kur bija arī Ogistēns Dimē, Marija Žoana Pireša, Žans Bernārs Pomjē, "Sinfonia Varsovia", mēs lieliski pavadījām laiku, un vienās vakariņās mēs ar Mariju Žoanu salīdzinājām savas plaukstas. Man jau ir maza rociņa, bet viņas plauksta bija vēl par tiesu mazāka. Jā, es nekad nespēlēju ne Listu, ne Rahmaņinovu – teica Marija Žoana. Atšķirībā no Marijas es gan spēlēju šos abus kungus, bet Bartoka Otrais man paliks neaizsniedzams.

Jums ir skaista runājamā balss. Vai jūs mēdzat arī dziedāt?

Sniedzot meistarklases, varu pārmaiņas pēc kādu frāzi parādīt nevis pie klavierēm, bet dziedot. Vai arī palūdzu audzēknim – nodziedi šito, vai tu esi pārliecināts, ka šī ir frāzes ideālā versija? Ja labi nodziedāsi, būs vieglāk nospēlēt. Tas izklausās dīvaini, bet tā ir.

Vai jums ir daudz draugu?

Jā, ir. Bet te dalīšu viņus divās kategorijās. Pirmā – tie ir ļoti, ļoti, ļoti labi paziņas, ar kuriem patīkami pavadīt laiku. Tādu draugu ir neskaitāmi daudz, mēs kopā muzicējam, kopā vakariņojam, apspriežam mūziku un dzīvi. Otra kategorija – tie pavisam nedaudzie, par kuriem tu zini, ka viņi vienmēr sniegs tev atbalstu. Gadās vilšanās, kad tu domā, ka cilvēks pieder pie otrās kategorijas, bet viņš tomēr izrādās no pirmās draugu grupas. Bet kuram gan nav gadījies dzīvē vilties cilvēkos.

Vai ir bijis tā, ka mūzika jums ir vienīgais patvērums no tā, kas notiek uz zemes?

Protams. Dzīve nav ne viegla, ne viscaur patīkama. Mēs dzīvojam agresīvā laikā. Bet – aizveras tempļa durvis, un tu esi templī viens ar mūziku. Tad ir katarse.

Vai jūs daudz vingrināties?

Kā nu kuru reizi. Ja dienā ir divi lidojumi un vakarā mēģinājums, tad, protams, nē. Bet es vienmēr cenšos savlaicīgi savest visu tādā kārtībā, lai uz skatuves varētu iziet mierīgi. Bez liekas drebēšanas.

Vai ir kāds laikmets vai mūzikas virziens, ko uzskatāt par īsteni savējo?

Laikam tā būs kopumā krievu, vācu un franču mūzika. Te arī satilpst visi izcilākie komponisti, vai ne?

Vai līdzās mūzikai ir vēl kāda mākslas joma, kas jūs sevišķi interesē?

Man ļoti patīk kino. Protams, es arī lasu grāmatas, bet, ja būs jāizvēlas, vai vienu un to pašu materiālu iepazīt, vai nu lasot, vai skatoties filmu, es izvēlēšos kino. Man ir ļoti spēcīga vizuālā uztvere. Lai atslēgtos no mūzikas, man patīk vakaros uzlikt kādu izklaidējošu krievu filmu, bet pamatā mana interese saistās ar tā saukto elitāro kino. Tas mani bagātina. Viens no pēdējā laika spilgtākajiem iespaidiem man ir Kirila Serebreņņikova filma "Krāpšana". Tur skan Rahmaņinova "Mirušo sala" – ļoti iespaidīgi.

Šostakoviču bieži padara par padomju sistēmas upuri.

Mēs nedzīvojām tajā laikā. Kā mēs varam zināt, kas tur īsti notika? Un arī viņa laikabiedri nevar zināt visu. Man liekas – tad labāk vispār nerunāt par to, nekā pateikt ko lieku. Tas viss var būt spekulatīvi. Jebkurš var pateikt jebko par otru cilvēku, ar to jābūt stipri uzmanīgiem.

Vai jūs gribētu nospēlēt kādus Šostakoviča klavierdarbus pašam autoram?

Neesmu pārliecināta, ka gribētu. Es noteikti vēlētos iepazīties un parunāt ar viņu, bet cepties tādā pannā, kamēr viņš pats sēž zālē, – tas man būtu, mazākais, stipri uztraucoši.

Monumentālā un daudzslāņainā Ceturtā simfonija

Līdzās Pirmajam klavierkoncertam 25. janvāra koncertā skanēs monumentālā Ceturtā simfonija – iespējams, apjomīgākais un ietilpīgākais opuss gan orķestra sastāva, gan dramaturģiskā vēriena ziņā. Šis darbs patiešām ir laikmeta spogulis, tā iemieso "kreisās mākslas" pārstāvju t. s. oberiutu jeb "Reālās mākslas apvienības" talantu tieksmi krievu modernismu savienot ar grotesku un absurdu. Pazīstamākais oberiuts būs Daniils Harmss, un Antons Safronovs trāpīgi raksta, ka Ceturtajā simfonijā daudzas epizodes skan kā Harmsa literāro varoņu "kliedziens no pagrīdes".

Simfonijas sacerēšanas laikā Šostakovičam ir 30 gadu. 1936. gada janvārī laikrakstā "Pravda" tiek publicēta iznīcinoša recenzija par Šostakoviča operu "Mcenskas apriņķa lēdijas Makbeta", kas tobrīd populāra visā Padomju Savienībā un ko beidzot noskatījies biedrs Staļins. Ar šo recenziju "Сумбур вместо музыки" ("Nevis mūzika, bet murgi") sākas Lielo Baiļu periods Šostakoviča dzīvē. Ceturtās simfonijas pirmās divas daļas top pirms šīs recenzijas un trešā daļa – pēc tās publicēšanas.

Punkts rokrakstam tiek likts 1936. gada maijā. Pirmatskaņojums paredzēts tā paša gada decembrī, taču tas nenotiek. Ir versija, ka atskaņojumu atcēlis pats Šostakovičs (lai neuzjundītu liekas kaislības pēc tam, kad "Pravdas" rakstos ticis skarbi kritizēts par operu, kā arī par baletu "Gaišais strauts"), taču tiklab ticams ir arī nostāsts, ka simfonijas atskaņojums aizliegts "no augšas". Lai vai kā – Šostakoviča Ceturtā simfonija 25 gadus noguļ atvilktnē, un tās pirmatskaņojums ir tikai 1961. gadā, iespējams, paša izcilākā Šostakoviča mūzikas interpreta – maestro Kirila Kondrašina vadībā.

Var teikt, ka Ceturtā simfonija noslēdz Šostakoviča ģeniālās jaunības posmu jeb pirmo lielo kāpienu stikla kalnā un met attālu tiltu un komponista dzīves noslēguma apskaidrību, kurā mirdz 14. simfonija, 15. simfonija un Altsonāte.

Ceturtās simfonijas atskaņojums ir LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Andra Pogas sendienu iecere, un nu tā beidzot īstenosies. Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītāju Sandru Ņedzvecku Andris Poga augstu novērtē Šostakoviča simfoniju parauginterpreta Kirila Kondrašina lasījumu 60. un 70. gados, atgādina par Bernarda Haitinka veikumu un uzteic Andra Nelsona un Bostonas simfoniskā orķestra iespaidīgo mūslaiku versiju, kas nominēta "Grammy 2018". Tomēr šīs simfonijas partitūra sniedz diriģentam ārkārtīgi plašu interpretāciju lauku, un katrs lasījums te būs izteikti individuāls, tāpēc ar interesi gaidām, kādas dimensijas šīs daudzslāņainās simfonijas atskaņojumā izcels LNSO un Andris Poga.

Vai jābaidās no Šostakoviča. Stāsts par komponistu ar 'hamletisko attieksmi pret varu'
Foto: Publicitātes foto

Personība un daiļrade

Noslēgumā atgriežoties pie Šostakoviča dzīves ritējuma, – tiem, kas Šostakoviča personības un daiļrades izpētē iedvesmojušies no leģendāru personību slavenā portretētāja Solomona Volkova, ieteiksim būt uzmanīgiem. Daudzas kompetentas personas, toskait komponista beidzamā dzīvesbiedre Irina, apšauba Volkova slavenā opusa "Testimony" autentiskumu, taču netrūkst arī tādu slavenību, kas tic Volkova publicēto sarunu autentiskumam.

Tiem, kas nav lasījuši Šostakoviča ģeniālās audzēknes (un kaislības objekta) Gaļinas Ustvoļskas vai viņas mazliet jaunākā domubiedra Edisona Deņisova piezīmes par Šostakoviču, var ieteikt uzmest aci šiem tekstiem. Skaidrs, ka Šostakoviča noliegšana ir jaunāka gadagājuma spožu talantu normāla, dabiska attieksme pret, viņuprāt, stipri pārvērtēta meistara daiļradi, tomēr arī šie teksti lasāmi samērā kritiski.

Viens no labākajiem tekstiem par Dmitriju Šostakoviču pieder poļu mūzikas pētniekam Kšištofam Meijeram. Noteikti vajag palasīt Isaaka Glikmana publicētos vairākus simtus vēstuļu, ko Šostakovičs rakstījis šim izcilajam vīram – savam tuvam draugam. Ļoti var ieteikt arī Antona Safronova eseju, kas atrodama tīmeklī (classicalmusicnews.ru). Šajā gadījumā stipri jaunāks kolēģis par vecāku kolēģi raksta lakoniski un ietilpīgi, labvēlīgi, vēsprātīgi vērtējoši un iespējami objektīvi.

Bet vislabāk un pareizāk ir klausīties mūziku.

Dzirdēti viedokļi, ka Šostakoviča mūzika ir smaga, nospiedoša depresīva. Jā, Šostakoviča daiļradē patiešām netrūkst tumšāku un dramatiski piesātinātāku lappušu, taču ļoti daudzi viņa opusi – toskait arī šie tumšākie – tomēr ir tuvākas aplūkošanas vērti. Jāatceras, ka mūzika ir laikamāksla, un vairumā gadījumu pilnīgu iespaidu par kaut ko iespējams gūt tikai tad, ja reālajā laikā noklausāmies to vai citu skaņdarbu no sākuma līdz beigām. Bet tas prasa iedziļināšanos, un, lai iedziļinātos, vajadzīgs miers un laiks.

Vērts paklausīties (raksta autora subjektīva izlase, pasvītrots minimums):

  • Opera "Deguns" (1928)
  • Piektā simfonija (1937)
  • Klavierkvintets (1940)
  • Septītās simfonijas I daļa (1941)
  • Otrais klaviertrio (1944)
  • Dziesmu cikls "No ebreju tautas dzejas" (1948)
  • Prelūdija un fūga Domažorā op. 87 (1950–51)
  • Piektā stīgu kvarteta II daļa (1952)
  • Desmitā simfonija (1953)
  • Otrā klavierkoncerta II daļa (1957)
  • Astotais stīgu kvartets (1960)
  • 14. simfonija (1969)
  • 15. simfonija (1971)
  • Sonāte altam un klavierēm (1975)

Pirmo klavierkoncertu un Ceturto simfoniju varēs dzirdēt 25. janvāra koncertā Lielajā ģildē. Un pats galvenais – Šostakoviča mūzika nav biedēklis.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form