"Prāta vētra" nenoliedzami ir nozīmīgākā popmūzikas grupa neatkarīgās Latvijas mūzikas vēsturē. Tautas iemīļota, koncertos pulcējot pilnus stadionus, četrotne joprojām ir aktuāla gan ar vecajiem hitiem, kurus dzied gan klases vakaros un atskaņo teju visās radio stacijās, gan ar katru jaunu ierakstu. Līdz ar to atbildība ar katru albumu uz grupas pleciem kļūst arvien smagāka - masu kritika mēdz būt nežēlīga.
Šis ir apvienības vienpadsmitais albums. Pēc tautas iemīļotajiem "Četriem krastiem", kā nākamais sekoja "Tur kaut kam ir jābūt" - Gustavo producētais albums, kas, manuprāt, ir vājākais posms grupas diskogrāfijā. Šķiet, ka tajā posmā grupa nespēja saprast, kādā virzienā doties un sāka eksperimentēt, meklējot jaunu pieeju mūzikai. Daži eksperimenti ir veiksmīgi, taču šis noveda pie visai neizprotama rezultāta.
2012. gadā klajā nāca "Vēl viena klusā daba", kas izklausījās jau labāk, dabiskāk, un tajā atrodamas vairākas lieliskas dziesmas, taču arī tas atstāja saraustītu iespaidu.
Svaigākais veikums - "7 soļi svaiga gaisa" - stipri atšķiras no abiem iepriekšminētajiem. Kvalitatīvi producēts, vienkāršs un tajā pat laikā niansēts, albums ļauj atkal satikt veco, labo "Prāta vētru" jaunās skaņās.
Albuma ieraksts veikts Berlīnē (ierakstu studijā “Hansa Studio”, kurā savulaik ierakstījušies arī "U2", "Depeche Mode" un Deivids Bovijs), un arī tā skanējums ir rietumniecisks - pārdomātas un slīpētas aranžijas, meistarīgi piemeklēti instrumentu toņi, kā arī mūsdienīgi tehniski paņēmieni padara tā skanējumu līdzvērtīgu jebkuram pasaulē šobrīd aktuālam indīpopa ierakstam, taču vienlaikus tas tomēr neizklausās bezpersonisks.
Savā raksturā "7 soļi svaiga gaisa" ir visai gaišs albums. Tajā atrodamas divas kārtīgas balādes, kuras riesīs asaras fanu pūļu acīs koncertos, taču pārējais albums ir ritmisks, aizrautīgs un dzīvespriecīgs. Tādas dziesmas kā "Pilsētas ugunis" vai "Sapnī" ar savu atsperīgo ritmu un enerģiskajām basa līnijām patiešām aizrauj - īpaši jāuzteic Ingara Viļuma basa partijas, kuras visa albuma garumā ir patiesi gaumīgas.
Būtiskākie albuma trūkumi, šķiet, ir pirmais tā singls "Ziemu apēst" un dziesma "Laimes satelīts". Uz pārējo fona tās "krīt" ārā ar salīdzinoši vājiem tekstiem un mazāk aizraujošām melodijām. Tajā pat laikā, piemēram, Mihelsona sintezatora partija albuma pirmajā singlā ir izcils piemērs albumā veiksmīgi izvēlētajiem instrumentu toņiem.
Patīkami, ka "Vētra", kas ar saviem pirmajiem albumiem teju nodefinēja pašmāju popmūzikas skanējumu, nepazaudē savu balsi arī izmantojot šobrīd aktuālus muzikālus paņēmienus.
Pati grupa par albuma tapšanu stāsta: "Jau gatavojoties albuma ierakstam jutām, ka šoreiz nav vietas eksperimentiem un ir vēlme atgriezties pie "vecā, labā" "Prāta vētras" skanējuma. Ar Aleksu [producentu Aleksu Silvu] pirms gandrīz 10 gadiem mums bija ļoti veiksmīga sadarbība, ierakstot "Četrus krastus". Iekāpšana vienā upē divas reizes ir absolūti attaisnojusies, jo mūsu otrreizējā sadarbība bija brīnišķīga un pat baudpilna. Kā atzīmēja Alekss pēc ieraksta, šī ir pirmā reize, kad pēc darba ar grupu viņš nejūtas saguris, bet gluži otrādi - patīkami uzlādējies."
Albums atstāj patīkamu un nelielu mazuma "pēcgaršu" - to ir interesanti klausīties vairākas reizes, pievēršot uzmanību atsevišķām niansēm vai dziesmu tekstiem, kas, lai arī vietām šķiet pārlieku patētiski, kopumā nerada vilšanos. Atliek vien gaidīt koncerttūri un vērot cilvēku reakciju - par albuma patieso kvalitāti vēstīs līdzi dziedošais koris.
Albums pieejams "Ekase.lv", "iTunes Store", lielākajos mūzikas veikalos, kā arī "Rimi", "Statoil", un citviet.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
