Šā gada 17. septembrī ievērojamais latviešu komponists Mārtiņš Brauns svin 65 gadu jubileju.
Taustiņinstrumentālista un komponista Brauna skaņdarbi regulāri tiek iekļauti Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos, viņa mūzika skanējusi vairākos desmitos filmu un teātra izrāžu, par ko mākslinieks saņēmis vairākus nozīmīgus Latvijas mēroga apbalvojumus, tostarp – Kultūras ministrijas apbalvojumu un "Lielā Kristapa" balvu.
Ievadot Brauna dzimšanas dienas svinības, jau vēstīts, ka šā gada 12. novembrī sāksies jubilāra Latvijas koncertturneja.
Turnejā līdzās pavisam svaigām un maz dzirdētām Brauna dziesmām jaunos aranžējumos skanēs arī daudz skandēti un populāri skaņdarbi. Tostarp – viens no zināmākajiem Brauna darbiem – "Saule, Pērkons, Daugava". Šī iespaidīgā dziesma, ko nereti dēvē par "latviešu mesu", pēdējo 28 gadu laikā piedzīvojusi dažāda veida transformācijas, no teātra dziesmas kļūstot pat par kataloņu tautas neatkarības kustības himnu.
Sveicot izcilo komponistu jubilejā, piedāvājam atminēties svarīgākos dziesmas vēstures brīžus.
Raiņa 'Daugava' Valmieras drāmas teātrī
Mārtiņa Brauna "Saule, Pērkons, Daugava" pirmo reizi skanējusi Valmieras drāmas teātrī. Viņš leģendāro dziesmu komponējis Raiņa poēmas "Daugava" iestudējumam.
Iestudējums Valentīna Maculēviča režijā pirmizrādi piedzīvoja 1988. gadā, bet, kā rakstīts Raiņa un Aspazijas muzeju mājas lapā, "Daugava" pirmais izdevums Anša Gulbja apgādā iznāca 1919. gada septembrī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai. Izdevums ticis izpirkts divās nedēļās. Pirmo reizi uz skatuves darbs nonāca tā paša gada 18. novembrī.
Rainis poēmā izpaudis brīvības idejas – rakstījis par neatkarīgu un nacionālu Latvijas valsti. Poēmas idejas ar vērienu aktualizējās 1988. gadā – Atmodas laikā –, un Mārtiņa Brauna komponētā mūzika izvērtās par nepārspējamu papildinājumu lugas pacilātajai noskaņai.
Pēc veiksmīgas dziesmas debijas Valmieras teātrī, Brauns to pārņēma savam kamerkorim "Sindi putnu dārzs". Viņš pārrakstīja mūziku korim, kurš to dziedāja daudzviet Latvijā, tostarp – pie Brīvības pieminekļa. Neilgi pēc tam – jau 1989.gadā – viena no patriotiski saviļņojošākajām Latvijas dziesmām tika iekļauta Dziesmu un Deju svētkos.
Dziesmu svētki – nemirstīgā vērtība
Var teikt, ka Dziesmu un Deju svētki ir nodrošinājuši dziesmai "Saule, Pērkons, Daugava" nemirstības statusu – Mežaparka estrādē skandētais skaņdarbs kļuvis par neatņemamu svētku repertuāra daļu.
Kopš 1989. gada "Saule, Pērkons, Daugava" izskanējusi teju visos Dziesmu un Deju svētkos. Nereti klausītāji un koristi dziesmu pieprasa izpildīt atkārtoti.
Emocionāli piesātinātā dziesma bieži tiek dziedāta kā noslēdzošā pasākuma dziesma un plašsaziņas līdzekļos lietota kā sinonīms Dziesmu svētku koncerta kulminācijai.
Tāpat dziesma izskanēja 2014. gadā Pasaules koru olimpiādes lielkoncertā Mežaparka estrādē, kad to skandēja ne tikai Latvijas kori, bet arī ārvalstu viesi.
Iespēja kļūt par Latvijas himnu
2011. gada jūlijā portālā "Manabalss" tika sākta iniciatīva "Mainīt himnu uz "Saule, Pērkons, Daugava"", aicinot cilvēkus parakstīties, cerībā, ka lūgsna "Dievs, svētī Latviju!" vietā par oficiālo Valsts himnu tiks ieviesta Brauna komponētā dziesma ar Raiņa vārdiem.
"Vēlamies formulēt, ka esam spēcīga, pašapzinīga tauta, kas lepojas ar savu valsti. Vēlamies dziedāt himnu, kas to iemieso un pauž. Mūs vairs neraksturo augstākiem spēkiem veltītas lūgsnas (Dievs, svētī Latviju!)," rakstīja iniciatīvas veidotāji.
Lai arī iniciatīva neimantoja plašu atsaucību, fakts, ka tāda tika radīta, vēl reizi pierāda, cik kaislīgas jūtas Brauna skaņdarbs raisījis Latvijas cilvēkos.
Brauns, Rainis un grafiti – lielākais sienas zīmējums Baltijā
2014. gada maijā ielu mākslas festivāla "Blank Canvas" ietvaros Rīgā tapa tolaik Baltijā lielākais ēkas sienas zīmējums. Nosaukums –"Saule, Pērkons, Daugava".
Gleznojumu veidoja Latvijā pazīstamie ielu mākslinieki Kiwie un Rudens Stencil, popularizējot ielu mākslas un grafiti kultūru. Būtiski, ka viņu lielformāta darbs attēlo Brauna dziesmu, respektīvi, mākslinieki iedvesmojušies nevis no Raiņa vārdiem, kurai Brauns komponējis mūziku, bet no Brauna mūzikas, kas rakstīta Raiņa vārdiem.
Darbs uzgleznots Tallinas ielā 46 (starp Čaka un Barona ielu). Siena, uz kuras veidots krāsojums, ir 22 m augsta un 35 m plata, kopumā aptverot 800 m² zīmējuma.
"Zīmējuma tapšana sasaucas ar dziesmu – mākslinieki krāsoja gan saulē un karstumā, gan negaisa un pērkona laikā," pirms diviem gadiem rakstīja Latvijas mediji.
"Saule, Pērkons, Daugava" izveidē piedalījās latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte un latvju zīmju pazinējs un mākslinieks Modris Tenisons.
Dziesmas ceļš uz Kataloniju
Viens no, iespējams, augstākajiem punktiem dziesmas vēsturē ir brīdis, kad 2014. gadā tās versija katalāņu valodā "Ara és l'hora" ("Tagad ir laiks") oficiāli atzīta par Katalonijas neatkarības himnu.
Raiņa vārdi šai versijā nomainīti ar Mikela Marti i Pola (Miquel Martí i Pol) vārdiem, bet skaidrs, ka galvenais iemesls šai izvēlei bijusi Brauna mūzika.
"Dziesmas "Saule, Pērkons, Daugava" kļūšana par Katalonijas neatkarības himnu ir tāds notikums manā mūžā, kas otrreiz var nenotikt," 2014. gadā sacīja pats komponists Mārtiņš Brauns, atzīstot, ka par šo pavērsienu jūtas ļoti pagodināts.
Jāpiemin, ka dziesma par himnu kļuvusi ar komponista atļauju. Līdzīgi kā latviešiem, skaņdarbs nepārprotami caurstrāvo sapni par Neatkarību. Skaņdarbu īpašā ierakstā iedziedājis viens no labākajiem Katalonijas koriem – "Cor Jove de l' Orfeó Català". Video ir ierakstīts Katalonijai svētā vietā – Barselonā, piemiņas vietā "Born", taču pēcāk dziesmu dziedājuši desmitiem tūkstoši Katalonijas iedzīvotāji, turpinādami cīņu par pašnoteikšanos.
