"Makbets ir Šekspīra eksperiments ar cilvēka vājībām, vienā epizodē iedodot domu, ka viņš varētu būt karalis. Tajā mirklī cilvēka liktenis apgriežas ar kājām gaisā un viņš vairs netiek atpakaļ," saka režisors Viesturs Meikšans, kura iestudētā Dž. Verdi opera "Makbets" pirmizrādi Latvijas Nacionalajā operā un baletā pirmizrādi piedzīvos 26. februārī.

Šī ir režisora debija uz Balta nama lielās skatuves, pēc „Rīga 2014” programmā tapušā Kristapa Pētersona operas „Mihails un Mihails spēlē šahu” pirmiestudējuma LNOB Jaunajā zālē.

Titullomā – baltkrievu baritons Vladislavs Suļimskis vai LNO solisti Samsons Izjumovs un Armands Siliņš. Lēdijas Makbetas lomā – uzlecošā ukraiņu operzvaigzne Tatjana Melņičenko vai LNO soliste Julianna Bavarska.

Kā uzskata Meikšāns, kaut gan tas izklausās filozofiski, „Makbeta” stāsts ir par vienkāršu, parastu mūsdienu cilvēku, tādu kādi esam mēs vai jebkurš cits, par mūsu psiholoģiju. „Tādā ziņā šī izrāde ir tīrs psiholoģisks pētījums par to kā mēs nevaram nomierināties, par mūsu ambīcijām un domām. Man patīk ideja par ļaunumu, kas neeksistē ārā. Nav tādas raganas, nav spoki, nav mošķi, kas rada mums nepatikšanas. Domas ir enerģētiski spēcīga matērija un cilvēku domāšanas process rada kaut ko kas materializējas. Tādā veidā mēs radām ļaunumu,” saka režisors.

„Galvenā starpība starp Makbetu un viņa sievu ir tāda, ka galvenajam varonim ir iekšējais konflikts starp morāli, cilvēcisko vēlmi pēc miera un ambīcijām. Lēdijai Makbetai nav šāda konflikta, viņai ir daudz vienkāršāks tēls, viņai ir tikai un vienīgi ambīcijas, viņai nav morāles. Manuprāt, ļoti interesants un veiksmīgs Šekspīra radīts duets, kuri viens otru papildina. Mūsu gadījumā Lēdija Makbeta ir ceturtā ragana (Šekspīram viņas ir trīs). Viņa tiešām ir daļa no šī metafiziskā ļaunuma.”

„Man patīk arī ideja, ka Lēdija Makbeta ir nepastāvīga sieviete, tādā ziņa, ka viņa nespēj bez Makbeta pastāvēt, viņai ir vajadzīgs šis cilvēks, lai caur viņu kā instrumentu realizētu savas vēlmes un ambīcijas. Makbeta loma ir tā, ka tajā mirklī, kad viņam tiek iedota iespēja kļūt par karali, viņam kā trusim kakla iekožas čūska, ielaiž indi un viņš lēnām kļūst par kaut ko citu nekā bija. Tā ir mistiska savienība, kurā īsti nevar pateikt, ka vīrietis ir zem sievas tupeles, vai tomēr otrādi. Tā ir mijiedarbība, kurā viens otru virza uz priekšu un nonak līdz asiņainajam iznākumam.”

„Ideja par žanru – traģikomēdija – rodas tieši Verdi mūzikā, kurā ir pat parodijas cienīgas epizodes, komiskas muzikālas partitūras. Mēs arī iespaidojāmies no Roja Andersona filmām [zviedru kinorežisors – red.], kuras arī ir traģikomiskas. Tajās neviens nemēģina smīdināt skatītāju, bet situācijas un radītie pārdzīvojumi ir gan skumji, gan tajā pašā laikā ļoti smieklīgi,” skaidro režisors.

Jauniestudējumu veido režisors Viesturs Meikšāns, teātra muzikālais vadītājs un galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš un diriģents Aigars Meri. Izrādes radošajā komandā ir scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu mākslinieki MAREUNROL'S, gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džonss, horeogrāfe Linda Mīļā un videomākslinieks -8.

Tags

Latvijas Nacionālā opera Latvijas Nacionālā opera un balets Reinis Suhanovs Viesturs Meikšāns Viljams Šekspīrs

Comment Form